Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem man gadījās piedzīvot īsu, bet pietiekami daiļrunīgu domapmaiņu par olimpisko kustību. Tas notika uz prāmja kaut kur Baltijas jūrā. Šajā laikā norisinājās olimpiāde, tāpēc uz kopklāja TV, kur parasti fonā skan dažādi humora šovi vai filmas, kāds skatījās translāciju no olimpiskajām spēlēm, gan jau vieglatlētiku. Pēkšņi ierasti miegaino atmosfēru pārtrauca piedāvājums pārslēgt uz kādu citu kanālu, uz ko tūlīt – kā atbalss – atskanēja: “Ģerevņa, tās ir olimpiskās spēles!” Šāds arguments, protams, neder vienmēr un visur, tomēr tas konspektīvi iekrāso olimpisko spēļu “piegaršu” – kaut kas no pasakas, kaut kas no sapņa.