Jakovs Rafalsons: Ja zibens nav spožs, tas nemaz nav zibens

(Komentēt)
Jakovs Rafalsons: Ja zibens nav spožs, tas nemaz nav zibens Foto: F64, Aigars Altenbergs un Raimonds Kļaviņš
6. aprīlis, 17:43

Jau drīzumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Kairiša iestudējums – Viljama Šekspīra luga "Karalis Līrs" ar Jakovu Rafalsonu titullomā, tāpēc "Kodols" tikās ar aktieri, lai parunātos par teātri un dzīvi.

Par tikšanās vietu izvēlējāmies Jakova Rafalsona grimētavu teātra augšstāvā ar skatu uz Līvu laukumu, ar bieziem lugu eksemplāriem, kam vienmēr jābūt pa rokai, un nelielu melna vijolnieka statueti uz palodzes. "To man jubilejā uzdāvināja draugs, jo viņš zina, ka man patīk džezs," teic mākslinieks.


– Šekspīra lugas iestudējums ir gan liels notikums, gan pārbaudījums jebkuram teātrim. Ko jaunu jūs kopīgi ar režisoru Viesturu Kairišu gribat pateikt, ķeroties klāt klasikas "krējumam"?

– Patiesībā esmu mazliet māņticīgs un labāk atturēšos no gaidāmās pirmizrādes apspriešanas. Es varu izstāstīt, kā man šķiet, ko mēs tur darīsim, bet jūs atnāksiet uz teātri un redzēsiet pavisam ko citu. Skaidrs, ka latiņa, kas mums visiem kopā jāpārvar, iestudējot tādu lugu kā "Karalis Līrs", atrodas ļoti augstu. Ja kaut kas neizdodas, kritiens atgādina strauju ripošanu lejā no kalna virsotnes. Tā vis nav tāda sīka paklupšana uz līdzenas grīdas.

Tāpat nezinu, vai titulloma lugā ar tik slavenu vēsturi, dzīves posmā, kurā esmu tagad, ir laime vai nelaime. Pats esmu tikai nedaudz jaunāks par karali Līru. Taču ar režisoru Viesturu Kairišu esam atraduši kopīgu valodu, un es centīšos nepievilt nedz Šekspīru, nedz teātri, nedz režisoru. Dievs dod, lai viss labi izdodas!

Visvairāk man šoreiz gribētos, lai skatītājs aizmirst, ka uz skatuves tiek spēlēts teātris, bet viss notiktu tik patiesi, godīgi un dokumentāli, cik vien iespējams.

Oskars Stroks lugā “Tango ar Stroku”.Oskars Stroks lugā “Tango ar Stroku”.


– Jau gadiem ilgi vai ikkatru darbdienas vakaru esat redzams televīzijas seriālā "Ugunsgrēks" uzņēmēja Vadima Felzenbahera lomā. Vai šī loma jūs nav "apzīmogojusi"?

– Aktiera darbs ir aktiera darbs, un, ja es nedarītu neko citu, tad gan justos kā apzīmogots ar šo lomu. Taču maijā seriāls būs galā, un varu tikai sacīt paldies tiem, kuri mani uzaicināja spēlēt "Ugunsgrēkā". Darbojos kopā ar izciliem aktieriem, un tā ir īpaša aura, ko radījusi režisore Inta Gorodecka un producente Baiba Saleniece.

Jebkuru darbu var darīt vai nu pilnīgi tam atdodoties, vai pa roku galam. Taču, ja jau reiz šis seriāls ir izdzīvojis deviņus gadus, skaidrs, ka skatītāji, ieslēdzot televizoru, visu šo laiku ir balsojuši par to, ko mēs tur darām. Un es nedomāju, ka mūsu skatītāji būtu cilvēki ar sliktu gaumi, kā to saka daži kritiķi. Tieši otrādi – es redzu, cik inteliģenti ir tie cilvēki, kuri nāk tikties ar seriāla aktieriem Latvijas pilsētās un ciemos.

– Kā jūs jūtaties tāda personāža kā Felzenbahers ādā?

– Nu, teātrī jau viss ir tāpat kā dzīvē. Vai tad katrs, kuru mēs uzskatām par nelieti, domā, ka viņš tāds ir, un pa nakti slikti guļ? Patiesībā visi šie blēži, spridzinātāji un tamlīdzīgi ļautiņi redz tikpat saldus sapņus kā godīgie cilvēki, jo savai rīcībai parasti atrod attaisnojumu.

Drīzāk mani pārsteidz tas, ka šis negatīvais personāžs tā patīk skatītājiem. Reizēm gan uz ielas pārliecinos, ka esmu saplūdis ar Felzenbahera tēlu. Pat manai sievai, kura strādā Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, kolēģes skolotājas visā nopietnībā ir vaicājušas: "Nu, cik ilgi tu to pacietīsi?", kad seriālā esmu lēkājis no vienas sievietes gultas citā.

Beidzot šo tēmu, vien piebildīšu, ka nesen veikalā kāda kundze man dusmīgi jautāja: "Kad jūs vienreiz beigsiet to seriālu?!" – "Nospiediet podziņu un izslēdziet televizoru!" atbildēju kundzei.

"Bet kā es to varu izdarīt, ja man tā patīk..." nopūtās kundze, kurai seriāls atņēmis tik daudz laika, ko viņa varētu veltīt veļas mazgāšanai un vakariņu gatavošanai. Acīmredzot, ja nebūtu šo "mocību", viņa dzīvotu normālu mājsaimnieces dzīvi. Bet nu nekā.

Froms Gračs lugā “Odesa burvīgā pilsēta...”. Izrāde nospēlēta jau 145 reizes.Froms Gračs lugā “Odesa burvīgā pilsēta...”. Izrāde nospēlēta jau 145 reizes.


– Mūsdienās dzīves kārtību lielā mērā nosaka reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti. Grāmatu vietā nācis internets un bilžu žurnāli. Vai, jūsuprāt, aktieris no skatuves var pateikt kaut ko tādu, kas liktu cilvēkiem apstāties un padomāt?

– Redziet, es vienmēr esmu teicis, ka dzīve uz teātra skatuves ir patiesāka nekā uz ielas, tikai padomju laikos man tāpēc bija darīšanas ar Valsts drošības komitejas cilvēkiem. Viņiem nepatika arī tās grāmatas, kuras es lasīju.

Taču pilnīgi skaidrs, ka neizglītotam cilvēkam uz skatuves šodien nav ko darīt. Cilvēki uz teātri nenāk tikai paskatīties, kā aktieris runā tekstu. Aktiera spēlei šodien jābūt kā aisbergam, kura redzamā trešdaļa ir virs ūdens, bet ledus kalna neredzamo daļu – pārējās divas trešdaļas – veido viņa kultūras bagāža. Ja tādas neredzamās daļas nav, arī redzamā daļa būs tukša.

Pašlaik uzstājos ar savas iemīļotās dzejnieces Marinas Cvetajevas programmu. Vienmēr uzsveru viņas teikto, ka grāmata jālasa tā, it kā tā būtu sonāte, kas jāspēlē un kur nošu vietā ir burti. Lasītāja ziņā ir tās vai nu izpildīt pareizi, vai sagrozīt. Lasu skatītājiem priekšā arī Īzaku Bābelu un disidentus Andreju Siņavski un Jūliju Danielu. Jebkurā gadījumā esmu pārliecināts, ka bez kultūras nekur netiksim.

No pagātnes atceros arī tādus dzejniekus kā, piemēram, Slucki, kurš rakstīja, ka uzcelsim sociālismu un iemitināsim tajā ļaudis. Lai gan toreiz domāju, ka drīzāk Zeme mainīs orbītu, nekā pazudīs boļševiki, es padomju varu ienīdu un, kad atnāca brīvība, biju ļoti priecīgs. Diemžēl pagāja 70 gadi, un šajā laikā cilvēki tā arī neuzzināja, ka var dzīvot citādi, ka brīvi varēs lasīt grāmatas, kuras bija jāslēpj zem spilvena, un nebūs jābaidās, ka viņus kāds gribēs "iemitināt sociālismā".

Protams, cilvēki šodien grāmatas lasa mazāk un tirāžas krītas. Saprotot, ka dzīvē man vairs nav palicis bezgalīgi daudz laika, visu vairs nelasu, tikai to, ko laiks atsijājis kā patiesas vērtības.

Reizēm pats sevi saucu par utaino inteliģentu, jo padomju skolā jau mācīja ļoti daudz ko, bet neko nevajadzēja iemācīties. Mans tēvs – vienkāršs strādnieks, kurš savu bērnību pavadīja buržuāziskajā Latvijā, – prata sešas valodas, bet es piedzimu Ukrainā, un tas atstājis iespaidu uz manām valodu zināšanām.

– Ja pieminējāt Ukrainu, ko jūs domājat par to, kas šobrīd notiek jūsu dzimtajā Donbasā?

– Tas ir drausmīgi. Esmu par to pietiekami daudz izteicies, taču ir bijuši cilvēki, kuri mani par to nosoda, bet lai Dievs viņus tiesā.

Kad vēl biju pavisam jauns, ar sievu dzīvojām komunālajā dzīvoklī Sevastopolē. Šoreiz gan tik svarīga nav ģeogrāfiskā atrašanās vieta, bet gan tas, ka aiz sienas dzīvoja dzērājs, kurš regulāri iekaustīja savu sievu. Reiz, labu gribēdams, skandāla laikā ieskrēju kaimiņu istabā, saliecu nelieti deviņos līkumos un izsaucu miliciju. Bet, kad atnāca milicija, kaušļa sieva teica, ka es esot uzbrucis viņas vīram...

Tāpēc tagad, kad man kaut ko prasa par politiku, saku, ka katrai valstij pašai jātiek galā ar savām problēmām un citas valsts iejaukšanās nevienu laimīgu nepadarīs.

Vēl varu piebilst, ka cilvēkam jādzīvo tur, kur viņš jūtas labi, un es vislabāk jūtos sava tēva dzimtenē – Latvijā. Daudz braucu uz ārzemēm, bet vienmēr, kad atgriežos un ar auto šķērsoju Latvijas robežu, pasignalizēju, ka esmu atpakaļ.

– To, ka te jūtas labi, saka daudzi, bet tajā pašā laikā viņi tomēr gribētu, lai Latvijā ir divas valsts valodas...

– Man patiktu, ja apkārt skanētu desmitiem valodu, bet apšaubīt, ka latviešu valodai Latvijā ir jābūt valsts valodai, netaisos. Gribētu redzēt, kas notiktu, ja Lielbritānijā kāds mēģinātu apšaubīt angļu valodas statusu! Protams, ja es te būtu piedzimis, nevis atgriezies 1990. gadā, latviešu valodu prastu daudz labāk nekā pašlaik.

No otras puses, kā jau teicu, cilvēkiem vajadzētu dzīvot tur, kur viņi jūtas vislabāk, un, ja kādam nepatīk, var doties uz labāku vietu. Tikai Padomju Savienībā cilvēkus, kuri vēlējās dzīvot citur, sauca par dzimtenes nodevējiem.

Feliče lugā “Skrandaiņi un augstmaņi”. Izrāde nospēlēta jau 100 reižu.Feliče lugā “Skrandaiņi un augstmaņi”. Izrāde nospēlēta jau 100 reižu.


– Kāpēc jaunībā izvēlējāties aktiera profesiju?

– Drīzāk jau jāpateicas liktenim, ka man nav nācies vilties izvēlētajā dzīves ceļā un tagad nav jāsūdzas par bezjēdzīgi pavadītu mūžu.

Karjeras sākumā, kad man sveši cilvēki vaicāja, ar ko es nodarbojos, atbildēju, ka esmu inženieris vai kaut kas tamlīdzīgs. Ja reiz aktieri neviens nepazīst, tad viņš nemaz nav īsts aktieris. Piemēram, zibens ir spožs, un, ja tas nav spožs, tad tas nemaz nav zibens.

Kāpēc es izvēlējos aktiera profesiju? Bija tā, ka skolā mācījos ne pārāk labi. Bet tad reiz ceturtajā klasē stāvēju uz skatuves un skaitīju kaut kādu Majakovska dzejoli. Redzēju, ar kādām acīm uz mani raugās skatītāji no zāles, un beidzot sajutos labi, ka neesmu kaut kāds apdalītais, kurš neko nesaprot no matemātikas.

– Jūs sacījāt, ka ienīdāt padomju varu, bet tajā paša laikā tā jums piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka titulu. Vajadzēja spēlēt arī komisāru lomas?

– Nē, titulu es saņēmu tikai un vienīgi par darbu aktiera profesijā, turklāt nebiju Komunistiskās partijas biedrs. Mani teātra kolēģi Tomskā uzskatīja, ka esmu titulu pelnījis. Esmu aktieris raksturotājs un nespēlēju sociālas vai politiskas lomas.

– Kādas sajūtas jūs pārņēma 1990. gadā, atgriežoties tēva dzimtajā zemē?

– Ar atgriešanos gan bija jāpagaida, jo Rīgā nevarēju dabūt darbu. Kad atgriezos, mans tēvs, kurš, karam sākoties, 1941. gadā aizbrauca no Latvijas, jau bija miris. Taču kā es varu nepriecāties, ka dzīvoju Rīgā, esmu atguvis senču uzvārdu un strādāju teātrī ar tik bagātu vēsturi?

Patiesībā jau es jutos kā slimnieks, kuram ārsti visu laiku uzstādījuši aplamu diagnozi, bet beidzot viens dakteris pasaka, ka tas viss bijis aplam. Skaidrs, ka sajūta tādās reizēs ir brīnišķīga.

– Savā dzimtā jūs esat pirmais un pagaidām vienīgais aktieris. Tiesa, jūsu vecākā dēla meita ir filmējusies un piedalījusies "Ugunsgrēka" epizodēs.

– Kā veidosies viņas liktenis un attiecības ar aktiera profesiju, neņemos spriest. Vispār man ne pārāk patīk, ja kāds tuvinieks domā par tādu nākotni. Tas ir ļoti sarežģīts arods, atkarīgs no daudzām sakritībām. Protams, es nevienam neko aizliegt nevaru, jo katrs cilvēks dzīvē izvēlas savu ceļu.

Reiz, kad strādāju Sevastopolē un ar teātri biju atbraucis viesizrādēs uz Rīgu, arī mans tēvs ar mammu atnāca uz izrādi. Vakarā mājās sēžam pie galda, un mamma tēvam jautā: "Nu, kā tev uz skatuves patika mūsu Jaša?" "Man šķiet, ka viņš tur nebija labākais," sacīja tēvs. Mammai tas, ko es daru, patika, bet tēvs bija sarežģīts cilvēks.

Komisks tēls kņazs Pantiašvili džeza komēdijā “Hanuma”. Iestudējumā skan gruzīnu klasiķa Gijas Kančeli mūzika, un luga izrādīta arī Tbilisi.Komisks tēls kņazs Pantiašvili džeza komēdijā “Hanuma”. Iestudējumā skan gruzīnu klasiķa Gijas Kančeli mūzika, un luga izrādīta arī Tbilisi.


– Kā iemācījāties latviešu valodu, kuru prata jūsu tēvs?

– Līdztekus tam, ko man ir devusi daba, es saprotu arī to, kas ir darbs. Ja es būtu Latvijā ieradies agrāk, droši vien latviešu valodu prastu labāk. Ukraiņu valodu taču es protu, jo esmu dzimis Ukrainā un spēlēt teātri mācījos ukraiņu studijā.

Ja jūs jautājat, kā ir spēlēt teātri kopā ar citu tautību aktieriem, tad tas ir tā, ka, sadarbojoties ar talantīgiem cilvēkiem, valda īpaša gaisotne, un rodas brīnišķīgs rezultāts. Piemēram, ar latviešu aktrisi Lilitu Ozoliņu esam spēlējuši vairākās lugās pie režisora Romāna Kozaka – lai viņam debesu valstība! – un mūsu kopējie darbi visiem patika.

Bet, ja reiz runa ir par tautībām, atkal atsaukšos uz Marinu Cvetajevu. Viņai ir tāds dzejolis "Mans Puškins". Dzejniece raksta, ka Puškins bija dzejnieks, bet Dantess – francūzis. Tāpēc ka par Dantesu, kurš divkaujā ievainoja Puškinu, nevienam vairāk nav ko teikt.

Tāpēc arī ar to, ka es esmu ebrejs, krievs vai latvietis, nav ko lepoties, jo tautību manto no vecākiem. Lepoties var ar to, kas sasniegts ar paša darbu. Tāpēc man svarīgāks ir cilvēks, nevis viņa nacionālā piederība. Protams, ja kāda tauta dara pāri citai, tad gan es būšu apspiesto pusē un sapratīšu tos cilvēkus, kuri darīs tāpat kā es.

Ja par attieksmi pret manu tautu... Reiz mans draugs diriģents Ilmārs Lapiņš padomju laikos ar simfonisko orķestri aizbrauca uz Ņujorku, kur satikās ar tādu pašu amerikāņu orķestri. Kādā brīdī amerikāņu orķestra direktors piecēlies un sacījis: "Runā, ka pie jums, PSRS, valda antisemītisms." Padomju orķestra direktors teicis, ka tā nav taisnība, ka orķestrī spēlē 28 ebreji, un vaicājis, kā tad ir pie amerikāņiem. Bet amerikānis viņam atbildējis, ka nezina, cik ebreju ir viņu orķestrī, jo neviens nekad mūziķus pēc tautības nav skaitījis. Lūk, tā!

– Aktiera darbs ir attēlot dažādus cilvēkus, bet ko pats no viņiem esat mācījies?

– Daudz ko. Taču šoreiz prātā ienāca atklāsme, ka tad, kad mēs citiem stāstām kaut ko par saviem draugiem, patiesībā runājam paši par sevi. Es taču tos stāstītāja draugus nepazīstu, bet caur viņiem atpazīstu pašu stāstītāju un saprotu, kas jūs esat par cilvēku. To, lūk, esmu iemācījies – atšķirt labo no ļaunā, un es priecājos par cilvēkiem, ar kuriem varu parunāties no sirds un kopā iedzert pa glāzītei.

Vispār jau es domāju, ka pasauli glābs labais. Es nezinu nevienu piemēru, kad ļaunums kaut ko būtu izglābis.

Reiz lasīju stāstu par kara laikiem. Tur stāsta varonis no kaujas lauka nes projām ievainotu karavīru. Ievainotais saka: pamet mani, es taču par tevi uzrakstīju denunciāciju čekistiem. Bet viņš nepamet šo cilvēku nomirt kaujas laukā, jo, ja ievainotais izdzīvos, viņš būs pavisam cits cilvēks. Kādreiz arī par mani ir rakstījuši denunciācijas. Čekisti teica: ņem un izlasi! Bet es atbildēju, ka nav tādu ziepju, ar ko vēlāk rokas atmazgāt, kad būšu pieskāries šiem papīriem.

  • Drukāt
  • Novērtēt šo ziņu
    (0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Ulbrokas @FSMasters @Stopini_Latvia florbolistu ceļš pretī EuroFloorballCup apstājas pusfinālā… twitter.com/i/web/status/9…
aprinkislv
LBL: Ķekava, Carnikava un Saulkrasti turpina uzvarēt, Sigulda turpina zaudēt aprinkis.lv/zinas/item/409… pic.twitter.com/VJc6anJTyo
aprinkislv
Māksla un mūzika Siguldas Baltajā flīģelī @baltaisfligelis @sigulda_lv aprinkis.lv/zinas/item/409… pic.twitter.com/xyoourKNYj

Twitter Citi raksta

NBD_LV
Labs darbs, kas padarīts! Uzmanības centrā Latvijas seklekcijas labākie rezultāti, Lielvārdes jostas motīvos... fb.me/27sQtFZ3o
Stopini_Latvia
21. un 22. oktobrī Stopiņu novada ''Jugla 1'' apkārtnē notiks apmācības zemessargiem stopini.lv/lv/jaunumi/nov…
Saulkrastic
Ieskaties padomos, kā izmantot rudens lapas savā labā! ow.ly/DJrb30g0B1u pic.twitter.com/ZsI3TqAkj9

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2017