Nav tādas cīņas, kuru nevarētu uzvarēt

(Komentēt) Galerija
Mārtiņš Vizulis, par spīti tam, ka ir akls, jau ir ieguvis brūno jostu karatē. Mārtiņš treneri Gintu Feldmani uzskata par savu glābēju un bija pat pieteicis viņu “Latvijas lepnuma” balvai. Mārtiņš Vizulis, par spīti tam, ka ir akls, jau ir ieguvis brūno jostu karatē. Mārtiņš treneri Gintu Feldmani uzskata par savu glābēju un bija pat pieteicis viņu “Latvijas lepnuma” balvai. Foto: Einārs Binders
2015. gada 22. decembris, 11:07

Mārtiņš Vizulis ir unikāls jaunietis. Būdams akls, viņš ir ne vien pieprasīts masieris un pirtnieks, bet arī veiksmīgs sportists. Jau no desmit gadu vecuma viņš pāris reižu nedēļā dodas uz karatē nodarbībām bērnu un jauniešu centrā "Daugmale" Rīgā, kur apgūst šo seno cīņas mākslu.

Tāpat apbrīnojams ir arī Mārtiņa karatē treneris Gints Feldmanis, kurš nenobijās uzņemties atbildību par jaunieša ar redzes problēmām trenēšanu. Vienlaikus viņš Mārtiņam iemācīja arī to, ka nav tādas cīņas – ne uz ielas, ne dzīvē –, kuru nevarētu uzvarēt.


Ja ir degsme, nav nozīmes tam, vai esi akls vai klibs

Trenēties karatē Mārtiņš sāka desmit gadu vecumā. Vēl šodien viņš atceras, kā, ieraudzījis izkārtni par karatē nodarbībām pie bērnu un jauniešu centra "Daugmale", lūdzis mammai atļauju šīs nodarbības apmeklēt.

"Es ļoti gribēju izmēģināt kaut ko, kas ir saistīts ar sportu. Lai gan pilnībā acu gaismu toreiz vēl nebiju zaudējis, jau tad man bija lielas problēmas ar redzi, tāpēc mamma bija visai bažīga par to, vai tas man maz ir pa spēkam. To es tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka toreiz mamma bija gājusi pie Ginta taujāt, vai viņš ir ar mieru uzņemties tik lielu atbildību, trenējot tādu bērnu kā es. Un, kā man atstāstīja mamma, Gints toreiz bija atbildējis: "Lai tik puika nāk, tad jau skatīsimies, kas tur sanāks," stāsta Mārtiņš.

Pats Gints gan teic, ka Mārtiņa trenēšana nav nekas sevišķs un viņš ne mirkli nav šaubījies par to, ka kaut kas varētu arī neizdoties. "Ja ir vēlēšanās, tad visu var panākt, un nav nozīmes tam, vai tu esi akls vai klibs. Mārtiņam bija degsme un vēlme strādāt, un tikai tas bija svarīgi," stāsta Gints.

Tā nu Mārtiņš vairākas reizes nedēļā devās uz karatē nodarbībām, iemīlot šo sporta veidu no visas sirds. Tomēr pēc dažiem gadiem ārsti pavēstīja skaudru vēsti. "Ārstu komisija toreiz pateica – ja vien es gribu būt vesels, ar sportu nodarboties nedrīkstu. Ārsti uzskatīja, ka, ja es turpināšu trenēties karatē, redzi pazaudēšu pavisam," stāsta Mārtiņš un piebilst, ka, paklausot medicīnas darbinieku norādījumiem, tolaik pieņēma lēmumu karatē treniņus vairs neapmeklēt. Tomēr nejauša satikšanās ar treneri Gintu kādā pasākumā lika viņam atgriezties sporta zālē.

"Kopā ar mammu bijām aizgājuši uz kādu pasākumu, ko rīkoja bērnu un jauniešu centrs "Daugmale". Tur satikām Gintu, un viņš jautāja, kādēļ es vairs nenāku uz treniņiem. Nezināju, ko viņam atbildēt, jo nespēju izstāstīt, ka karatē treniņi man ir aizliegti. Tā nu manā vietā par visām nebūšanām Gintam izstāstīja mamma. Uzklausījis viņu, treneris sacīja: "Nekādus iebildumus nepieņemu! Lai Mārtiņš paņem sporta tērpu un nāk uz nākamo nodarbību," atceras jaunietis.

Tā arī notika. Mārtiņš atgriezās sporta zālē un turpināja iesākto. Viņš pilnveidoja savu meistarību, iegūstot oranžo jostu, guva panākumus sacensībās. Tāpat Mārtiņam uzlabojās arī sekmes skolā, un viņš tika uzņemts pat skolas vieglatlētikas komandā. Taču par šiem panākumiem Mārtiņam nācās maksāt dārgi – ārstu teiktais piepildījās, un 15 gadu vecumā viņa redze sāka strauji pasliktināties, līdz viņš to pazaudēja pavisam. Tomēr arī šis fakts nebija pietiekams iemesls, lai pamestu iemīļoto sporta veidu.

Tieši pretēji – karatē nodarbības palīdzējušas Mārtiņam izkļūt no depresijas un saprast, ka arī neredzīgi jaunieši var kaut ko dzīvē sasniegt. "Treniņos no manis tika izdzīts tas, ka es kaut ko nevaru, neprotu. Gints man iemācīja, ka arī es varu ko sa¬sniegt, ja vien pats to vēlos. Tas, ka es esmu neredzīgs, nenozīmē, ka es esmu sliktāks par pārējiem," norāda Mārtiņš.

Treniņi, kuros iemāca, ka nekas nav neiespējams

Tā nu Mārtiņš vēl joprojām trīs reizes nedēļā apmeklē karatē nodarbības pie Ginta, un nu jau pagājuši 15 gadi, kopš viņš apgūst šo Austrumu cīņas mākslu. Pa šo laiku Mārtiņš ir ticis pie brūnās jostas, un Gints stāsta, ka pavisam drīz viņš savu meistarību būs pilnveidojis tik tālu, lai varētu dižoties arī ar melno jostu – augstāko novērtējumu šajā sporta veidā.

"Arī es pēc 15 gadus ilgiem treniņiem ieguvu melno jostu. Tikai atšķirībā no Mārtiņa esmu redzīgs, un man to iegūt bija vieglāk. Mārtiņam ir krietni vien grūtāk visu iemācīties un apgūt. Tomēr es zinu, ka viņš pie tās tiks, jo Mārtiņam piemīt degsme un viņam patīk tas, ko viņš dara. Šāda attieksme motivē arī mani meklēt risinājumus tam, kādā veidā viņam vēl kaut ko iemācīt," klāsta Gints un atzīst, ka, pateicoties Mārtiņam, viņš savukārt iemācījies būt pacietīgs.

Mārtiņš atzīst, ka Gints viņam nav tikai vienkārši sporta treneris, kurš iemācījis dažādus karatē paņēmienus. Viņš esot kas krietni vien vairāk, proti, Gints ir Mārtiņa skolotājs jeb sensejs, kurš iemācījis cīnīties arī pašam ar sevi. "Tieši pateicoties trenerim, esmu varējis daudz ko savā dzīvē sasniegt. Nepaiet ne diena, kad es nedomātu par to, ko Gints manā labā ir darījis, devis un iemācījis," saka Mārtiņš.

Jāatzīst, ka, par spīti tam, ka Mārtiņš ir neredzīgs, viņš savos 26 gados ir sasniedzis patiešām daudz. Mārtiņš ir izskolojies Rīgas Medicīnas koledžā un Rīgas Stradiņa universitātē ieguvis masiera sertifikātu. Tāpat viņš ir apguvis arī pirtnieka arodu. Mārtiņa ikdiena ir ļoti saspringa, klientu netrūkst, tāpēc viņš ļoti daudz strādā, lai varētu nopelnīt pietiekami daudz naudas privātmājas iegādei kaut kur Pierīgā.

"Man ir sapnis, ka reiz man un manai draudzenei piederēs sava mājiņa kaut kur laukos vai Pierīgā. Es to ļoti gribētu, tāpēc šobrīd ļoti daudz strādāju, lai nākotnē ko tādu varētu atļauties," saka Mārtiņš.

Vienlaikus viņš teic, ka Latvijas lauki viņam mīļi arī tāpēc, ka jau kopš bērnu dienām tie regulāri kopā ar ģimeni apceļoti. Arī šobrīd viņš brīvdienās cenšas izbraukt kaut kur pie dabas. Tāpat Mārtiņš aizraujas arī ar riteņbraukšanu, regulāri apmeklē baseinu un kopā ar draudzeni dodas slidot. "Kaut kā tā ir sanācis, ka draudzene nemāk slidot, tad nu es viņu tagad mācu. Žēl, ka šogad vēl nav sniega, citādi varētu kāpt arī uz slēpēm," prāto Mārtiņš, piebilstot, ka slēpošanas vietā tagad tumšie vakari jāīsina, kopā ar draudzeni apmeklējot balles dejas.

Klausoties Mārtiņā, šķiet, ka viņam nekas nav par grūtu vai sarežģītu, tomēr mani māc ziņkāre, vai neredzīgam cilvēkam pārvietošanās Rīgas centrā tiešām nav neiespējamā misija. Viņš saka, ka Rīga nav visai piemērota vieta pastaigām, tomēr ar šķēršļiem viņš tiekot galā labi. Mārtiņš norāda, ka arī garāmgājēji vienmēr palīdz un reti kad viņam nācies izjust līdzcilvēku agresiju. Tomēr reiz viņam sporta zālē apgūtās karatē prasmes nācies likt lietā.

"Kauties man nepatīk, taču ir nācies. Reiz uz ielas sastapu jauniešu kompāniju. Puiši bija iereibuši un, būdami kunga prātā, droši vien nesaprata, ka nav labi citiem darīt pāri. Toreiz aizstāvēju gan sevi, gan līdzcilvēku," atceras Mārtiņš. Uz jautājumu, kā gan viņš viens, neredzīgs jaunietis tika galā ar bariņu plecīgu puišu, Mārtiņš atbild, ka, lai sevi aizstāvētu, viņam nav nepieciešama acu gaisma.

"Tas varbūt skanēs augstprātīgi, bet, ja uzbrucējs mani nenoliks gar zemi ar pirmo sitienu, viņam izredžu nebūs. Nav nozīmes tam, ka es viņu neredzu, es viņu jūtu. Es dzirdu, kā uzbrucējs kustas, kā viņš elpo, kā skan viņa drēbes, līdz ar to es varu pateikt, kur viņš ir, cik liels viņš ir un cik smags viņš ir. Un, jo smagāks būs uzbrucējs, jo sāpīgāk viņš kritīs," skaidro Mārtiņš.

Tomēr Mārtiņš atzīst, ka principā viņš uz ielas cīnās tikai tad, ja citādi nevar. "Mazs būdams, es biju liels kauslis, bet šeit, karatē nodarbībās, es iemācījos, ka sist citam – tas nozīmē darīt pāri gan sev, gan citam. Tāpēc pirmais noteikums, kas jāievēro situācijās, kad briest kautiņš, ir ļoti vienkāršs – jāņem kājas pār pleciem un jāmūk," norāda Mārtiņš.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Baire: Veicot izmaiņas domes komiteju sastāvā, Ķekavas novada @Kekavas_novads dome rīkojusies tiesiski… twitter.com/i/web/status/9…
aprinkislv
Izdzirdot vārdu salikumu "ilgtspējīga attīstība", vienmēr savās domās nākas nobremzēt un mēģināt saprast, kas ar to… twitter.com/i/web/status/9…
aprinkislv
Latvijas Goda aplis Inčukalnā @incukalnanovads incukalns.lv/public/lat/fot… pic.twitter.com/wwpCmWQJbp

Twitter Citi raksta

incukalnanovads
5.maijā notiks DRAUDZĪGAIS PAVASARA VELOBRAUCIENS incukalns.lv/public/lat/akt…
ATD_LV
Sakarā ar maijā gaidāmajiem valsts svētkiem laika periodā no 29. aprīļa līdz 6. maijam būs izmaiņas vairāk nekā 500… twitter.com/i/web/status/9…
sigulda_lv
Aktuāla ziņa siguldiešiem – no 1.maija nedēļas nogalēs atsāks kursēt sezonālais autobusa reiss maršrutā Sigulda–Gle… twitter.com/i/web/status/9…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2018