Lielvārde

Vilis Vītols: Beidzot jāliek punkts ierastajam politkorektumam

(3)
Vilis Vītols: Ja man vienā vārdā būtu jāpasaka, kas jādara eiropiešiem, teiktu: viņiem jākļūst asākiem! Tā pārspīlētā pieklājība un politkorektums reiz jāizbeidz! Vilis Vītols: Ja man vienā vārdā būtu jāpasaka, kas jādara eiropiešiem, teiktu: viņiem jākļūst asākiem! Tā pārspīlētā pieklājība un politkorektums reiz jāizbeidz! Foto: no privātā arhīva
23. februāris, 14:39

Būvuzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols kopš 1999. gada ir atgriezies Latvijā, nodibinājis "Vītolu fondu", kas palīdz jauniešiem iegūt izglītību, un "Kokneses fondu", kas virza uz priekšu Likteņdārza veidošanu. Taču šoreiz runājām par patvēruma meklētājiem, nodokļiem un to, kas jādara gan latviešiem, gan eiropiešiem, lai paliktu par tiem, kas mēs esam.

– Savulaik, dibinot "Vītolu fondu", lai palīdzētu cilvēkiem, kuri tic Latvijas nākotnei, jūs neapšaubāmi esat domājis par to, kādā pasaulē mēs dzīvosim pēc gadiem desmit, divdesmit. Pašlaik dažādu iemeslu dēļ nacionāla valsts gan nav Latvijas vērtību skalas augšgalā, un politiķi arī biežāk runā par "mūsu kopīgajām Eiropas vērtībām" un kļūst klusāki, kad runa ir par Latvijas nacionālajām interesēm. Kāda, jūsuprāt, būs Latvijas valsts, sagaidot savu simtgadi?


– Runājot par "Vītolu fondu", jāteic, ka mēs palīdzam studentiem, kuri nāk no maznodrošinātām ģimenēm, bāreņiem vai tādiem, kuriem ir tikai viens no vecākiem, un kuriem, vidusskolu beidzot, atestātā vidējā atzīme ir vismaz 7,5 balles. Taču pirms stipendijas piešķiršanas mēs izvērtējam, vai jaunietim piemīt studēšanai nepieciešamā inteliģence un darba spējas.

Mums palīdz dažādi uzņēmumi, un fondam ir aptuveni 170 atbalstītāju. Kādreiz to vidū vairāk bija ārzemju latviešu, tagad – arī latvieši, kas atgriezušies Latvijā, vietējie uzņēmumi un dažādas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, arī vairākas bankas.

Runājot par Latvijas nākotni, tas ir diezgan droši, ka tā nebūs slikta. Es esmu optimists un domāju, ka nākamie 100 gadi varētu būt pat mierīgāki nekā iepriekšējā simtgade. Latvija, tāpat kā tas ir bijis iepriekšējos 20 gadus, lēnām, ar lielām grūtībām, bet ies uz augšu, un dzīve šeit kļūs labāka. Daudzi no mums domā, ka lietas neuzlabojas pietiekami ātri, un mēs lamājam valdību, bet patiesība tomēr ir tāda, ka valsts visu laiku attīstās.

Protams, pastāv dažādas problēmas, piemēram, ļoti zemas ir strādājošo algas, tāpēc daudziem klājas grūti. Viegli nav arī pensionāriem, jo īpaši tiem, kuri nav rūpējušies, lai viņiem būtu bērni, bet kopumā, kā jau teicu, valsts tomēr ir gājusi uz augšu un tāpat arī turpinās.

Turklāt Latvijā notiek daudz labu lietu. Īpaši iespaidīga, patriotiska un dziļi cilvēciska ir Latvijas nevalstisko organizāciju darbība. Esmu viens no dibinātājiem divos fondos – "Vītolu fondā" un "Kokneses fondā", kas īsteno Likteņdārza ideju. Sekojot līdzi šo fondu darbībai, redzu, cik daudz labas gribas, dāsnu, erudītu un patriotisku cilvēku un uzņēmumu ir Latvijā. Viņi ir tie, kas palīdz jauniešiem iegūt izglītību un ziedo savus līdzekļus un darbu Likteņdārzam kā dāvanai Latvijas simtgadē. Tāpat tie cilvēki, kuri palīdz slimībās un nelaimē nonākušiem bērniem. Šie ļaudis ir Latvijas zelts, un par tādiem viņi audzina arī savus bērnus. Tas man dod ticību Latvijas cilvēkiem un valsts nākotnei.

– Bet kā tomēr paliek ar tiem mūsu valsts mērķiem un nacionālajām interesēm?

– Vēl jau viens neliels mērķis paliek – iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, bet gan jau tas pārskatāmā nākotnē notiks.

Protams, mēs neesam tādā pašā līmenī kā tā sauktās vecās Rietumu valstis tieši iedzīvotāju ienākumu dēļ, bet, no otras puses, 2015. gadā mums bija viens no augstākajiem iekšzemes kopprodukta pieaugumiem Eiropas Savienībā, un, cerams, tā būs arī šogad. Tātad tomēr progresējam, attīstības tempos apsteidzot daudzas Rietumu valstis.

Tiesa, uz Latvijas simtgadi vēl nekas daudz nebūs mainījies, bet garākā laika posmā viss būs kārtībā, tikai vajag pacietību un daudz strādāt.

– Mācītājs Juris Cālītis reiz televīzijā sacīja, ka bēgļi no Sīrijas un Ziemeļāfrikas ir tikai mājiens pasaulei pirms lielākiem notikumiem. Latvija gan pagaidām no patvēruma meklētāju straumēm ir pasargāta, bet mēs vēl nezinām, kas mums var tuvoties no austrumu puses. Kā Latvijai reaģēt uz šiem lielajiem pasaules mēroga procesiem?

– No savas pieredzes zinu, ka tie cilvēki, kas Otrā pasaules kara beigās bēga no komunisma, nav salīdzināmi ar tiem patvēruma meklētājiem, kas uz Eiropu nāk šodien. Manuprāt, lielākā daļa no viņiem ir tikai un vienīgi labākas dzīves meklētāji, kuri grib pārcelties uz dzīvi valstīs, kurās ir labi pabalsti un nav jāstrādā. Zviedrijā bezdarbs starp tiem, kuri tur ieceļojuši no Āzijas un Āfrikas, ir ļoti augsts, un daudzi no viņiem pārtiek tikai no dāsnajiem pabalstiem. Pie mums būtu tas pats, bet Latvijā pabalsti patvēruma meklētājiem nav tādi kā, piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā vai Vācijā.

Savukārt, kad mēs 1948. gadā ieceļojām Venecuēlā, no valsts puses nekādas palīdzības nebija. Mums vienīgi nebija jāmaksā par lidmašīnu uz Karakasu un vienu mēnesi varējām apmesties bēgļu uzņemšanas centrā. Bet pēc tam katram pašam bija jātiek galā gan ar valodu, gan darbu un mājvietu. Tolaik Venecuēlā nebija arī nekādu vecuma pensiju. Atlika tikai mācīties valodu un darīt, ko nu katrs prot. Turklāt neviens no tiem, kuri tur ieceļoja, – nedz spāņi, nedz itālieši, nedz mēs, latvieši, negrasījāmies venecuēliešiem uzspiest savas prasības.

Man reiz stāstīja, ka Rīgas Stradiņa universitātē zobārstniecības studentes no islāma valstīm protestējušas, ka viņām, ar pacientiem strādājot, jāvalkā baltas drānas, jo viņu valstīs tādas krāsas drēbēs tērpjas tikai uz bērēm. Patiesībā gan vajadzētu būt tā: ja tu esi atbraucis uz Latviju, tad mācies un ievēro vietējās sadzīves normas, nevis diktē savus noteikumus.

Zinu, ka pasaulē ar musulmaņiem ir bijušas nopietnas problēmas, un domāju, ka būs arī turpmāk, jo starp viņiem ir pietiekami daudz ekstrēmi domājošu cilvēku.

Un vēl kas: mums jau tā ir pietiekami daudz cittautiešu, mēs nevaram atļauties vēl vairāk, samazinot latviešu procentu valstī. Protams, mēs esam Eiropas Savienībā, un mums kādi patvēruma meklētāji būs jāuzņem, bet jāsaprot, ka mums vēsturiski ir klājies ļoti grūti un mums nav nekāda morāla pienākuma uzņemt vēl vairāk cittautiešu. Tas būtu netaisnīgi – uzspiest mums vēl lielu skaitu patvēruma meklētāju.

Tiem, kuri daudz par to runā, pašu mājās situācija ir pilnīgi citāda, arī vāciešiem ar četriem miljoniem turku. Protams, Vācijas kanclere Angela Merkele tagad runā par atvērto durvju politiku un saka, ka jāņem visi, kas tikai nāk uz Vāciju, bet nedomāju, ka viņa tā runātu, ja Vācijā jau pie tiem 80 miljoniem valsts iedzīvotāju pievienotu 27 miljonus cittautiešu un no tiem daļa būtu naidīgi noskaņota. Arī Zviedrijā musulmaņu grupa ir neliela, bet ar viņiem ir nopietnas problēmas.

Turklāt kara bēgļi, manā izpratnē, ir sievietes un bērni, nevis jauni vīrieši. Bet, paskatieties kaut vai uz bēgļu laivām, ko rāda televīzijā. Tajās ir ļoti maz sieviešu un bērnu, pārsvarā jauni vīrieši spēka gados. Tie ir labākas dzīves un, es sacītu, arī pabalstu meklētāji, lai varētu dzīvot uz citu valstu iedzīvotāju rēķina. Un tā nav ksenofobija. Es vienkārši uzskatu, ja Latvijā ir 40% cittautiešu, no tiem 25% krievu, un daļa no tiem – nemānīsim sevi! – ir naidīgi noskaņoti pret Latvijas valsti, tad šādā situācijā mēs nevaram vēl vairāk palielināt ārzemnieku skaitu. Katra valsts taču vēlas, lai tā pastāvētu normālos apstākļos, un mums šeit nevienam nebūtu jāpiemērojas.

Bet atgriezīsimies pie Cālīša kunga teiktā. Domāju, ka līdz ar pēdējā laika notikumiem, kas saistīti ar "bēgļiem", Eiropa beidzot sāks pamosties un rīkoties saprātīgāk, jo ir ieslīgusi tādā pārtikušu cilvēku mierā, kad visi cenšas būt labiņi, mīļi, visiem izpatikt un izpalīdzēt. Bet reālajā dzīvē tas diemžēl ne vienmēr ir iespējams.

Protams, mums no reliģijas nāk līdzi žēlsirdība, un tas ir ļoti jauki, bet nedrīkst ieslīgt galējībās. Piemēram, cilvēktiesības visbiežāk sāk pārvērsties par noziedznieku tiesībām, jo kas tad tās visvairāk pie mums izmanto, sūdzoties cilvēktiesību tiesās? Tieši tādi ļaudis, kuri kaut ko neētisku vai noziedzīgu pastrādājuši.

Un vēl, piemēram, vārda brīvība. Skaidrs, ka tādai jābūt, bet, ja tas nonāk līdz tam, ka valsts ienaidniekam dod brīvu iespēju ņirgāties par valsti, melot un apvārdot cilvēkus, tad, manuprāt, tā ir galējība un veselā saprāta trūkums. Vai jūs varat iedomāties, ka ASV Otrā pasaules kara laikā atļautu vienam vācu raidītājam pārraidīt Gebelsa propagandu savā valstī? Tas ir absurds! Bet tas notiek ar kanālu "Russia today". Tā ir muļķība, jo pastāv reāls karš, un, kā tādā hibrīdkarā karot, zināja jau seno ķīniešu stratēģis Suņs Tsu pirms 2000 gadu.

Latvijā varētu pieļaut kādu Krievijas opozīcijas televīziju, kas skaidrotu patiesību tiem cilvēkiem, kuri balso par Putinu.

Protams, Latvijā lietas uzlabojas, un gan jau mēs nonāksim pie diviem procentiem iekšzemes kopprodukta aizsardzībai, un te būs lielāks NATO spēku kontingents. Ar to pietiks, jo vēsturē jau Krievija nekad nav uzbrukusi nevienam, kas ir stiprāks par to, bet tikai vājākiem kaimiņiem.

– Varbūt mēs būtu drošāki un pašpārliecinātāki, ja mūsu dzīve būtu materiāli vairāk nodrošināta, nekā tas ir Rietumeiropā?

– Biznesa vide, salīdzinot ar 1999. gadu, kad pārcēlos uz Latviju, neapšaubāmi ir mainījusies uz labo pusi, lai gan vēl ir daudz darbu, kas jāizdara. Noteikti ir jāsamazina ēnu ekonomika. Nevienā valstī tā nav pilnīgi izskausta, bet tik lielos apmēros kā Latvijā tai nevajadzētu būt. Manuprāt, ļoti bēdīgs bija uzņēmuma "Gan-bei" gadījums ar krāpšanos ar nodokļiem. Tā ir kauna lieta, ka šo uzņēmumu neaizvēra ciet, vismaz uz kādu laiku. Tas bija gandrīz tā, ka valdība sūtītu ziņu: krāpieties vien tālāk, nemaksājiet nodokļus, un jums par to nekas nedraud!

Venecuēlā ar visu tās lielo nekārtību, ja tur kāds būtu pieķerts šādos nodarījumos, tūdaļ visi viņa veikali tiktu aizklapēti ciet. Nodokļi ir asinis, kas baro valsts organismu, un runas, ka, aizverot vienu nodokļu nemaksātāja uzņēmumu, daudz cilvēku paliks bez darba, neiztur kritiku. Domāju, ka gan darbinieki atrastu darbu citur, gan klienti atrastu citu pakalpojuma sniedzēju, un citiem nodokļu nemaksātājiem tas būtu pareizais brīdinājums. Acīmredzot tagad sekos tiesāšanās, kas ilgs gadus desmit, un tad jau spēkā stāsies noilgums vai arī krāpniekiem viss beigsies ar nosacītu sodu.

No otras puses, man šķiet, ka vidusšķira veidojas, bet tikai pamazām, un pagaidām tā ir skaitliski neliela. Ļoti iespējams, ka pie tā vainīga mūsu nodokļu sistēma. Nevar būt, ka cilvēkam, kurš saņem tikai algu, nodokļos jāmaksā 25%, bet par dividendēm un uzņēmuma peļņu tikai 10–15%. Tas ir netaisni, jo tie, kuriem pieder uzņēmumi, pelna arvien vairāk, bet pārējiem tiek uzlikta nenormāla nodokļu nasta.

Reiz lasīju, ka Amerikā veikts pētījums, kurā secināts, ka tad, ja nodokļi pārsniedz 40% ienākumu, cilvēks sāk izjust tik lielu netaisnību, ka ir ar mieru krāpties un slēpt ienākumus pat tad, ja par to draud cietumsods.

– Kā jūs skaidrotu situāciju, ka mazie un vidējie uzņēmumi burtiskā nozīmē domā, kam pārdoties, bet lielu Latvijas uzņēmumu nav. Turklāt tas jau tieši nosaka to, ka mums nav pārtikuša vidusslāņa, kurš atbalsta gan nacionālās, gan konservatīvās vērtības.

– Lai maza firma izaugtu par lielu uzņēmumu, ir vajadzīgs laiks. Tiem, kas šodien ir patiesi lieli un pasaulē pazīstami uzņēmumi, bijis simtiem gadu laika un dzīve apstākļos, kad viņu valstīs valdījis miers. Piemēram, vairākas pazīstamas ASV firmas, ja kaut kur pasaulē bijis karš, ir labi pelnījušas. Turpretī mums ik pa laikam viss tika iznīcināts. Arī 1991. gadā valsts visu sāka no nulles, un mums ir bijis tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem, lai attīstītos.

Taču Latvijā ir firmas, kuras ar laiku kļūs par lieliem uzņēmumiem. Piemēram, Normunds Skauģis ar "Lāču" maizi iesāka no nulles, brauca ar velosipēdu un izdalīja savu produkciju, bet pamazām un mērķtiecīgi viņš ir ticis līdz rūpnieciskam līmenim, un "Lāču" produkcija atrodama lielo ķēžu veikalos. Un tādu augošu uzņēmumu, kuriem ir nākotne, Latvijā ir daudz.

Vienu gan es šiem cilvēkiem ieteiktu: nepārdodiet savus uzņēmumus! Zinu, ka ikvienam labam uzņēmumam pienāk brīdis, kad tā dibinātājs saprot – tas ir, piemēram, vismaz piecus miljonus vērts, bet tad atnāk kāds un piedāvā deviņus miljonus. Kārdinājums pārdot ir milzīgs, bet, ja lietas iet, tad nevajag pārdot.

Man patīk amerikāņu uzņēmēja Vorena Bafeta atbilde kādam jaunam puisim, kurš viņam prasīja, kad ir vislabākais brīdis pārdot vērtīgu akciju. Bafets viņam atbildējis: ja ir nopirkta laba akcija, tad – nekad.

– Februārī Latvija tika pie jaunas valdības. Ko cerat no tās sagaidīt?

– Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri Kučinska kungu pazīst vēl no Valmieras laikiem. Viņš ir bijis labs un saimniecisks pilsētas vadītājs, izglābis Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu. Ceru, ka viņš būs arī labs Ministru prezidents, bet, neatkarīgi no tā, ko es ceru vai neceru, mums viņam ir jāpalīdz katram savā vietā. Mūs visus interesē, lai būtu laba, stabila valdība, kas darbojas vismaz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, un valdības darbs ir atkarīgs arī no tā, vai tauta palīdz vai nepalīdz savai valdībai, tikai kritizē to vai arī uzslavē kādu veiksmi un izdošanos.

Izmantojot iespēju, pateikšu paldies Laimdotas Straujumas kundzes valdībai par atbalstu Likteņdārzam, piešķirot līdzekļus Daugavas krastu nostiprināšanai.

– Pavisam nesen – 14. februārī – jums apritēja 82 gadi. Tas ir ļoti cienījams vecums, kad uzkrāta ne viena vien vērtīga dzīves atziņa. Kādas būtu pašas svarīgākās?

– Pirms pāris gadiem uzrakstīju grāmatiņu ar pārdomām, varbūt ieteikumiem, saviem bērniem un mazbērniem, ko nosaucu "Savējiem". Manuskriptu iedevu izlasīt vairākiem saviem draugiem, tādiem cienījamiem cilvēkiem kā Jānim Mukham, Brunim Rubesam, "Vītolu fonda" vadītājai Vitai Diķei un mācītājam Jurim Rubenim. Reakcija bija dažāda. Vieni teica, ka, lai nu tas paliek tikai maniem bērniem, bet citi sacīja, ka tomēr jāizdod grāmata, jo šādi padomi var noderēt daudziem jauniem cilvēkiem.

Bet, ja no visiem padomiem būtu jāizvēlas paši svarīgākie, tad pirmais būtu tāds, ka dzīvē viss ir sasniedzams tikai ar lielu darbu un mērķtiecīgu fokusēšanos uz to, ko gribas panākt.

Vēl jau ir dažas lietas, ko es iesaku nekad nedarīt, piemēram, turēt sunīšus, kaķīšus vai kanārijputniņus.

Vēl esmu sapratis, ka tad, kad cilvēks kļūst turīgs, viņš grib nopirkt vēl vienu māju pie jūras, kalnos, Spānijā vai tepat Latvijas laukos. Bet tā ir kļūda, jo piesaista cilvēku pie vienas noteiktas vietas. Tad šķiet, ka ir morāls pienākums uz šādu vietu pastāvīgi braukt. Protams, te nav runa par ražojošu lauku saimniecību, bet vienkāršu lauku īpašumu pie ezera vai jūras.

Taču teikšu atklāti: cilvēkiem ļoti ātri apnīk braukt uz vienu un to pašu vietu. Tā man bija Venecuēlā, kur mūsu firma uzbūvēja dzīvokļu namu brīvdienām pie jūras netālu no Karakasas. Paturējām sev vienu no dzīvokļiem. Sākumā uz turieni braucām paši, brauca mūsu bērni un viņu draugi, bet jau pēc dažiem mēnešiem tur bijām tikai katru otro nedēļu, pēc tam – reizi gadā, un visbeidzot es viens pats tur ierados reizi gadā samaksāt rēķinus. Tiesa, šo pašu kļūdu un tikpat sāpīgi esmu atkārtojis arī Latvijā.

Lasīt 3640 laiki
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Ģirts Kondrāts

Saziņai:
girts.kondrats@aprinkis.lv


Man vienmēr ir paticis vērot, kā cilvēki gaida sniegu, lietu, vasaru, jauno zemeņu ražu, cenu atlaides veikalā, vēlēšanas, priecājas, ja kaut kas ir izdevies un apskauž tos, kam ir izdevies vēl labāk.

Un kāpēc gan par visu to neuzrakstīt kādu rindiņu.

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Garkalnes regbija-10 turnīrā uzvar Šauļu BaltRex, mājinieki otrie aprinkis.lv/sports/item/32… pic.twitter.com/BL4lbsH8I1
aprinkislv
Mārupes jaunais motokrosa braucējs Bidzāns kļūst par Eiropas čempionu aprinkis.lv/zinas/item/322… pic.twitter.com/JnMzhlQJZb
aprinkislv
Aptauja Baldonē: Kā jūs dzīvotu, ja uz nedēļu vai mēnesi paliktu bez interneta? aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/5BJGW22sSr

Twitter Citi raksta

sigulda_lv
Šodien sveicam 150 pirmajā pusgadā dzimušos bēbīšus. Priecīga dzīve Siguldas novadā! pic.twitter.com/7rVo5aOp0i
rk_livonia
14. reizi risināsies 'Garkalnes kauss regbijā 10' fb.me/5BRgtU4zh

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2016