Jānis Dimants: Nāk diženā transformācija un pagātnes smaciņas uzvēdījums ^{Apriņķis.lv}

Mediju apskatniekam nu ir īstā reize pavērtēt, kā tik nozīmīgajās aizejošā gada norisēs līdzdarbojušies rakstošie, rādošie un raidošie amata brāļi un māsas un kā mums visu to uztvert. Kaut vai to, kas gāzies pār nabaga Krišjāņa Kariņa sirmo galvu gan pirms, gan pēc uzticības balsojuma. Kolēģis Māris Zanders opozīcijas runas nodēvējis par verbāliem izvirdumiem, bet varbūt svētku iespaidā iespējams uz to palūkoties citādi un pat uzjautrināties.

Smieklu vācelīte

Pats no visa dzirdētā un redzētā gluži vai aizrautīgi esmu piefiksējis gaužām pretrunīgos spriedumus, kas izskanējuši par nu jau var teikt bēdīgi slaveno jaunās valdības deklarāciju, sākot no atzinuma, ka tā ir tukšvārdības paraugs, un beidzot ar to, ka visiem viss ir sasolīts. Vieniem licies nepieņemami, ka deklarācija uz nez cik tur lappusēm ir piebārstīta ar bezjēdzīgu 238 pantu virknējumu un visi tie it kā ar primāru nozīmi. Bet tad kāds zobgalis palaiž ziņu: ko jūs satraucaties, Kariņa pirmās valdības deklarācijā bija 247 panti, un, skat, izturējām; ja tagad par deviņiem pantiem mazāk – tas jau kaut kāds progress. Taču asprātis tūdaļ arī apklusināts. Sēdes laikā vēl tiek piesauktas neskaitāmas vajadzības, kas milzum apjomīgajā deklarācijā tomēr nav radušas vietu, tātad 238 pantiem pieplusojami vismaz vēl kādi pārdesmit vai pat vairāk.

Pašieceltā eksperta smieklu vācelītē īpašu vietu radusi Saeimas jaunā iesaukuma deputāte, kādreiz populārā Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Laikam jau pirmo reizi tikusi augstajā tribīnē, mūsu novadniece visgudri pauda, ka veiksmīga valdības darbība ir atkarīga no izcila vadītāja, profesionālas komandas, skaidri un saprotami noteiktiem mērķiem. Taču viņa nekomentēšot Kariņa atbilstību šiem standartiem… Redz, kā! Mīļā mieriņa labad kariņš piebremzējams, vien smalkjūtīgi palaipojot. Beigās gan Mieriņa atļaujas piebilst, ka lielās aizņemtības dēļ Kariņš topošās valdības deklarāciju laikam nemaz nav lasījis. Deklarācijā neesot kopēja redzējuma par vienota veseluma attīstību.

Vispār jau saskriešanās un, pieļaujams, salekšanās Kariņam ar Mieriņu ir gluži vai neizbēgama. Mūsējā taču tagad Saeimā ir ļoti respektējamas komisijas vadītāja, un, ja izpildvarā ar pārvaldīšanu saiet kas greizi, tieši miermīlīgā blondīne kā valsts pārvaldes jomas kūrētāja var izsaukt premjeru uz sarkanā paklāja un vajadzības gadījumā nostrostēt par neizdarībām.

Lai arī kā ar iespējamo Kariņa un Mieriņas duelēšanos, lai arī kā ar deklarāciju un tās pantu pārpilnību vai nepietiekamību, Saeimā gandrīz vienprātīgi tika pausts, ka Kariņa otrā valdība itin droši var justies vismaz pirmās simt dienas, tādējādi sarunvalodās un medijos dominē pārliecība, ka līdz pavasarim nekādi satricinājumi mūsu augstajās aprindās nav gaidāmi. Taču, izrādās, atsevišķās tautsaimnieku aprindās valda atšķirīgs redzējums. “Ja kaut kas būs ne tā, kā vajadzētu, simts saudzēšanas dienas gaidīt nevarēsim,” savu viedokli paudis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Un, šķiet, ka tas sacīts, neba jokus padzenot.

Tikmēr vispārēju paņirgšanu guvusi deklarācijas preambulā iekļuvusī un paša Kariņa allaž daudzinātā, varbūt pat labi domātā, bet bez konkrētības palikusī nu jau ar folklorizējušos pieskaņu apveltītā vēlme veikt vispārēju ekonomikas transformāciju labākai dzīvei Latvijā. Kas tā par transformāciju – par to neziņā palikusi ne tikai tante Pabažos, bet arī vairums to, no kuriem žurnālisti gribējuši un grib izdibināt kaut ko konkrētu. Tas nav izdevies pat citkārt jaudīgajam Jānim Domburam, sapulcinot prāvu skaitu visādu gudrajo savā raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Sanāca vien pamatīga izņirgāšanās, savā ziņā šovs. Bet, ja pavisam nopietni, sabiedrības vairākums vēlas stabilu, darboties spējīgu valdību ar konkrētu programmu valsts attīstībai, katra cilvēka labklājībai tuvākā un tālākā nākotnē. Tālab pastiprinātā interese par to, ko mums ik dienu sniedz mediji.

Iznīcinošā kritika

Tā mums nāk virsū kā no pārpilnības raga. Turklāt jaunās valdības sakarā vienā rāvienā visu līdz ar zemi nolīdzinājis pazīstamais vaimanātājs Bens Latkovskis portālā “nra.lv” ar graujošu virsrakstu “Neambicioza prezidenta svētība tikpat neambiciozai valdībai”, apgalvojot, ka nekonkrētība, neambiciozitāte un neskaidrība precīzi raksturo gan Valsts prezidentu, gan valdību, gan mūsu valsti pašreizējā posmā. Bargais spriedums izdarīts, vadoties no jaunās valdības pirmās sēdes ar Valsts prezidenta tradicionālo uzrunu. Jā, Egils Levits to nevis nolasījis, bet ik pa brīdim atrāvies no priekšā esošās lapiņas teksta.

Ak, Ben, Ben! No tā vien izdarīt secinājumus, kas akurāt līdzīgi ekspremjera Viļa Krištopāna skandētajai atziņai, sak, redzu, ka šobrīd valsts burtiski krīt bezdibenī… Labi, kādreizējais basketbolists Vilis kaifo par neveiksmēm, jo ir opozīcijas pašā smailē, bet ko domāt, ja to ne mazāk kaismīgi dara žurnālists? Vai nu Bens nezina, ka mūsu Valsts prezidents, premjers un ārlietu ministrs augsti, pat ļoti augsti, kotējas starptautiskā mērogā.

Par godu amata brāļiem un māsām jāteic, ka visā divarpus mēnešu garajā valdības veidošanas laikā rakts visai pamatīgi un izrakts ne mazum noderīga. Šajā ziņā kā tīkams atklājums uzradusies un pat ļoti pamanāma kļuvusi žurnāliste Alīna Lastovska sērijā “Spried ar “Delfi”, kas tiek raidīts arī kanālā “Re:TV”. Simpātiska, gudra, korekta. Viņa tika atklājusi tik daudz par topošo ministru kandidātiem, ka, ļoti iespējams, izšķīries daža laba liktenis būt vai nebūt valdībā. Alīna gluži vai no dubļiem tika izcēlusi vienu topošo ministru. Lai atceramies kaut vai saceltos tračus un mūsu novadnieka Māra Sprindžuka ērkšķaino ceļu līdz tikšanai valdības krēslā. Kā liels negods tika piesaukts tas, ka viņš ieņēma augstu amatu Zemkopības ministrijā, kad tur ministrēja Andris Šķēle, bet šamējais un Māra tēvs, kādreiz slavens Ādažu agronoms, tak savulaik bijuši kaismīgi puķu audzētāji un lieltirgotāji. Tagad, raugi, “Apvienotā saraksta” vadonis Uldis Pīlēns, kas arī kaut kad bijis kaut kādās saistībās ar Šķēli, tagadējo ādažnieku Sprindžuku junioru bīdot ministros.

Tīrākais savārstījums žurnālista izpildījumā acīmredzot tapis pēc kaut kādu iekšēju konkurentu pasūtījuma. Kādreiz būdams Latvijas Televīzijas lauku korespondents un tiešos kontaktos esošs ar Zemkopības ministriju, pat jūsmoju, ka Sprindžuks, tolaik vēl jaunekļa gados, bet jau Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieks, vēlāk – direktors; mūslaikos ievērojams kā ilggadējs Ādažu mērs. Tagad plaši pazīstamais politiķis ir ministrs, kas atbildīgs par vides aizsardzību, pašvaldībām un digitalizāciju. No visa jaušams – gana kompetents tik atbildīgam postenim. Viņš simpātijas guvis arī ar TV ekrānā cilvēciski vaļsirdīgiem izklāstījumiem līdz baltkvēlei sakāpinātajās veselības ministra izraudzīšanas peripetijās. “Mēs gribējām, lai tā ir solidāra vadības atbildība, nevis viena ministra “nāc un izglāb” atbildība. Nu nevar tur viens! Viņš var, piedodiet, pakārties tajā problēmu jūrā!”

Savukārt piesardzīgi tiek spriedelēts, kā nu klāsies otram mūspuses pārstāvim valdībā. Nupat izveidoto klimata un enerģētikas ministra amatu iemēģinās līdz šim nacionāla līmeņa politikā nekad vēl nebijušais līdzšinējais Salaspils mērs Raimonds Čudars. Tomēr visvairāk nejaucību izskanējis un turpina izskanēt par to, kālab Anda Čakša no medicīnas jomas aizrotējusi uz izglītību. Būdama nozarē, ko pazīst līdz kaulam kā diplomēta ārste, pediatre un Bērnu slimnīcas vadītāja un kādu laiku jau pabijusi veselības ministra krēslā, viņa mēģina ieskaidrot sabiedrībai, ka nē – viņai kā medicīnas jomā pārlieku zinošai uzņemties tās vadību būtu kaut kā nepiedienīgi. Izglītību? Jā, tajā viņa var mesties ar svaigu skatījumu. Radio “Brīvajā mikrofonā” viņai zvana un taujā: “Kundzīt, vai apjaušat, cik laika jums prasīs, lai kaut vai tikai iepazītos, cik un kādas skolas likvidējamas jeb, birokrātiskā terminoloģijā runājot, kādas skolas optimizējamas, kādas augstskolas saliekamas kopā, kur un kā rast katastrofāli lielā vairumā trūkstošos skolotājus?”

Vienā no Latvijas Radio žurnālistu piektdienu diskusijām pavīdēja atziņa, ka jaunajā valdībā sāk uzvēdīt pagātnes smaciņa, kas nekādi nesekmē pieteikto reformu, arīdzan izdaudzināto ekonomikas transformācijas īstenošanu. Tādējādi var ievilkties vai pat izpalikt Saeimas pirmsvēlēšanu karstumā sasolītais Latvijas lielais izrāviens. Var arī notikt tas, ko tik kāri tīko Kariņa opozīcija…