Andris Upenieks: Huligāniskie uzplaiksnījumi paliek bez mācības un rīcības Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Sabiedriskajai domai tāpat kā ieradumam ir milzu spēks, it īpaši, ja tā tiek potēta no augšas un cītīgi tiražēta. Nelāgu, hronisku likstu gadījumos nemanāmi iemiegam vai pierodam kā pie ķirmja graušanas vecas mēbeles kājā. Liekulīgajam kliedzienam – vilks aitās, vilks aitās! – nav nekādas jēgas.
Ne vairs tikai šķiet, bet tā tas noteikti ir, ka varai izdevīgi būt tik sklerotiskai, ka tās iejaukšanās pēc būtības ne tagad, ne nākotnē nav gaidāma. Pavisam nesen bijām gluži šokā, redzot video, kurā nofilmēts, kā krietni vecāka, augumā lielāka un spēcīgāka jauniete metodiski, pat ar zināmu profesionalitāti un sadismu dauza ar dūrēm, spārda ar kājām nabaga mazgadīgo meitenīti, kas bezpalīdzībā ar plaukstām aizsegusi pārbiedēto, vārgo sejiņu. Bet pulciņš vienaudžu neiejaucas un nežēlīgo eksekūciju filmē. Tieši tā tas bija, un nekas nav pārspīlēts.
Neilgi pēc tam atkal video no Imantas, kur bars (kā citādi to saukt?), acīmredzama bara instinkta vadīts, nežēlīgi piekauj kādu baram neciešamu indivīdu. Vēl pēc laiciņa tiek ziņots, ka skolas biedrs savu vienaudzi sadūris ar nazi. Sākam iemigt, ka tas ir normāli. Bet rīcības no varas puses (likumdevēja visvairāk) nekādas! Taču, ja godīgi, visbriesmīgākie šķiet meli, ka kaut kas tiek darīts it kā lietas labā, bet faktiski formāli, nejēdzīgi un liekulīgi.
Pagājušajā nedēļā atkal rāda un vēsta, kā Ķekavas vidusskolā kāds (kad tādus reiz sauksim vārdā un uzvārdā?!) četrpadsmit gadus vecs drukns, acīm redzami spēcīgāks jaunietis uzbrūk savam vienaudzim ar dūrēm, nogāž zemē un gulošu sit, sit un sit. Kad bezpalīdzīgais ceļas kājās, varmāka vēl paspēj viņam iespert ar kāju tieši sejā. Pārspīlēti? Taču nē! Un atkal neviens neiejaucās. To redzēja visa Latvija, iespējams, daudzi skolotāji, skolēni, vecāki arī. Nesen ziņoja arī par sadurtu skolotāju, kura vairs psiholoģiski nespējot atgriezties darbā. Vai šeit nav runa par garīgi sakropļotu dzīvi?
Tad ekrānā parādās izglītības ministre Anda Čakša, kas notikušo pasniedz jau citādi. Viņas teikto švakajā un nesakarīgajā valodā atkārtoju vārds vārdā: “Ķekavas pašvaldība ir labi noreaģējusi, veidojot šo grupu, kas ir arī paredzēts, ka ir gan sociālais dienests, gan municipālā policija, gan Valsts policija, var iesaistīties šajā konkrētajā brīdī, bērnu uz kādu mirkli atstatot no mācībām…”
Nesakarīgi! Ja ar vārdu “bērns” domāts cietušais, tad šo bērnu no mācībām “uz kādu mirkli” jau “atstatījis” uzbrucējs, jo sasistais atrodas slimnīcā. Turklāt, kā ziņo raidījums, cietušā vecāki vērsušies policijā. Ja ar vārdu “bērns” domāts uzbrucējs, tad vajadzētu aizdomāties, ka četrpadsmit gadus vecajam “bērnam”, iespējams, piemērojama kriminālatbildība. Bet atstatīt no obligātās pamatizglītības nevar nevienu, arī izmest vai pārcelt uz citu skolu nevar, jo likums to neļauj. Protams, jāuzticas tiesībsargājošajām iestādēm un jācer, ka situācija tiks atrisināta. Jācer? Bet kaut kā neticas – nu nemaz ne!
Ķekavas vidusskolas gadījumā vismaz cieņu raisa Ķekavas novada Izglītības pārvaldes vadītājas atklātā, godīgā un taisnīgā nostāja: “Rezultāta tam visam nav, tas viss ir formāli! Ja skolēns atgriežas skolā, viņš turpina darīt to pašu. Jo skolēni redz, ka par to nekas nebūs. Viņi taču par to runā savā starpā: tātad mēs varam darīt visu, varam sist, kost skolotājam, trokšņot, mums par to nekas nebūs!”
Ar izdabāšanu vienām “bērnu tiesībām” tiek cietsirdīgi sodīti citi, kas pakļauti tām pašām tiesībām, – apzinīgie un paklausīgie. Kas to var atrisināt? Skola, palīdzība “no malas” – sociālie pedagogi, psihologi? Nebūsim naivi: tur kur jādarbojas likumam, tur pedagoģija ar lūgšanām un asarām ir bezspēcīga.