Aigars Freimanis: Premjers ir vājākais posms valdībā ^{Apriņķis.lv}

– Sāksim ar aktuālāko: iepriekšējā valdības sēdē, kad bija jālemj par Valsts drošības dienesta (VDD) vadītāja apstiprināšanu, viens no koalīcijas partneriem – Jaunā konservatīvā partija (JKP) – demonstratīvi pameta sēdi. Kā jūs vērtējat valdības stabilitāti pēc šī JKP demarša VDD vadītāja Mežvieta pārvēlēšanas laikā?

– Šķiet, ka JKP pārvērtē savu ietekmi valdībā un arī parlamentā. Premjerministrs piesardzīgi klusē, jo viņam aiz muguras ir tikai 8 deputāti, Bordānam – 16. Patiesībā jau premjers ir vājākais posms valdībā, un tas būs redzams, kad uz valdības galda būs nākamā gada budžets. Man šķiet, ka Ministru prezidents pēdējā laikā daudz vairāk vēlētos uzturēties ārpus Latvijas, piemēram, Briselē nekā Latvijā. Pretrunu lielumu koalīcijas partneru starpā ir grūti novērtēt, bet to nav maz. Neviens negrib izgāzties, bet vēlētājiem sabārstītie solījumi draudzību koalīcijas partneru starpā neveicinās. Un ja vēl notiks ekspertu prognozētā ekonomiskā krīze…

– Pavisam nesen amatā ir stājies jaunais Valsts prezidents Egils Levits. Kā jūs vērtējat viņa pirmos soļus, uzstāšanos Saeimā? Kas, pēc jūsu domām, bija svarīgākais?

– Levita uzruna Saeimā jau ir pietiekami analizēta, tādēļ uzsvēršu tikai dažus momentus. Pirmkārt, viņš ar šo uzrunu aizsāka jaunu tradīciju, jo iepriekšējie prezidenti pēc inaugurācijas izteica tikai pateicības deputātiem un aicinājumus kopīgi strādāt Latvijas labā. Jaunā Valsts prezidenta runa bija programmatiska – viņš iezīmēja savas prioritātes, būtiski uzsverot nevienlīdzības izskaušanu. Cerams, viņam izdosies sekmīgi sadarboties ar valdību un parlamentu nevienlīdzības problēmu risināšanā, kas ir ļoti lielas, jo ietver daudz sociālo stresu. Es ne gluži labi sapratu Levita pausto vārdu salikumu “atvērtā latviskā identitāte” – to noteikti vajadzētu izskaidrot plašāk. Daži eksperti jau publiski ir pauduši, ka tas ir aicinājums cittautiešiem asimilēties. Man šobrīd nav skaidri izprotams šis jēdziena saturs. Tas noteikti varētu būt interesants diskusiju temats. Vēl viena interesanta frāze: jaunajam prezidentam nav pieņemams sauklis par Latviju – tiltu starp rietumiem un austrumiem. Pirms 25 gadiem tas bija diezgan populārs dažādu ideoloģiju pārstāvošo politiķu runās, bet tad tas pazuda no publiskās telpas.

– Kādi varētu būt viņa prezidentūras gadi? Uz kurām darbības nozarēm viņš vairāk koncentrēs savu uzmanību?

– Šobrīd būtu pāragri kaut ko prognozēt. Levits ir pirmais Valsts prezidents atjaunotās Latvijas vēsturē, kuram ir jurista izglītība, un tā noteikti būs viņa priekšrocība sarunās ar likumdevējiem. Viņš varēs paļauties uz savām zināšanām un pieredzi, nevis tikai uz savu padomnieku gatavotiem dokumentiem. Es neapšaubu viņa izvēlēto padomnieku kompetenci, bet svarīgs būs arī paša prezidenta profesionālais viedoklis. Par Levita interešu virzieniem ir iespējams spriest, pārlasot viņa runu Saeimā. Es domāju, ka viņam ļoti svarīga būs latviešu diasporas problemātika. Protams, arī visas tiesību jomas aktualitātes. Tā ir nozare, kurā viņš ir profesionālis un jūtas ļoti komfortabli.

– Klasiskais dalījums liberāļos un konservatīvajos mūsdienās ir diezgan plašs, tomēr – kuram ideoloģiskajam strāvojumam jūs pieskaitītu Egilu Levitu?

– Labs jautājums. Par spīti, ka Levits tiek dēvēts par konservatīvu politiķi, es viņu vairāk uzskatu par liberāli ar nelielām konservatīvām iezīmēm. Vai varbūt tā: kamēr viņš uzturas Vācijā, viņš ir konservatīvais, bet Latvijā – liberālis. Es nedomāju, ka viņš maina uzskatus, bet šo divu ideoloģiju empīriskās interpretācijas katrā konkrētā valstī var būtiski atšķirties. Starp citu, daudzi Levita izteikumi intervijās jau pēc kļūšanas par Valsts prezidentu rada iespaidu, ka viņam ir tuvas arī sociāldemokrātu idejas. Laika gaitā mums būs iespēja vērtēt Levita idejas, priekšlikumus, lēmumus, izteikumus un viņa politiķa veikumu. Varbūt tad arī būs lielāka skaidrība par viņa uzskatiem un ideoloģiskajām simpātijām.

– Tēma, kas jau vairākus mēnešus ir politisko partiju sarunu centrā, ir notiekošais Rīgas domē. Kā jūs vērtējat situāciju? Kas ir traucē jaunas vadības ievēlēšanai?

– Vienkāršiem vārdiem – šobrīd Rīgas domē dziļu krīzi pārdzīvo līdzšinējais pārvaldības modelis, kas tika iedibināts pēc 2009. gada pašvaldību vēlēšanām. Toreiz balsu vairākumu ieguva “Saskaņa” un Aināra Šlesera vadītais saraksts, kas izveidoja stabilu un “ilgtspēlējošu” koalīciju. Vēlāk tā pārtapa par “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” apvienību, kā priekšgalā atradās politiski veiksmīgs tandēms – Nils Ušakovs un Andris Ameriks. Viņi īstenoja politiku, ko es dēvēju par pragmatisko populismu, kas nozīmē, ka uzmanība tika pievērsta dažādu sociālo programmu īstenošanai. Rīgas budžeta lielums ļāva šīs programmas realizēt, un tādējādi tika panākts vēlētāju atbalsts divās nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2013. un 2017. gadā. Veiksmīgākais projekts bija bezmaksas sabiedriskais transports daudzām Rīgas iedzīvotāju grupām, pirmkārt, pensionāriem. Tagad ir atklājies, ka “Rīgas Satiksmē” un citos pašvaldības uzņēmumos ir daudzi dārgi apmaksāti padomnieki, kuru funkcijas neviens nespēj izskaidrot. Vēl ir korupcijas skandāli, abu koalīcijas līderu aiziešana uz Eiropas Parlamentu, problēmas ar Rīgas budžetu un tā tālāk. Ārkārtas Rīgas domes vēlēšanas ir iespējamas, bet kam tās ir izdevīgas? Krīzē esošai koalīcijai vai drīzāk tās atliekām? Noteikti nē, jo viņi saprot, ka būs zaudētāji. Par potenciāliem ieguvējiem sevi noteikti uzskata “Jaunā Vienotība”, jo partijas reitingi pēdējos mēnešos ir pieauguši. Interesi par domes atlaišanu un jaunām vēlēšanām ir pauduši arī jaunie konservatīvie (JKP). Nezinu, kas viņus motivē domāt, ka viņi būs ieguvēji, bet politika ir politika. Aritmētika saka priekšā, ka par spīti pretrunām vairākumam domes deputātu būtu izdevīgāk saglabāt pašreizējās domes rīcībspēju un turpināt darbu līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā.

– Vai sagaidāmas ārkārtas Rīgas domes vēlēšanas?

– Drīzāk nē, nekā jā. Bet tas ir racionāls spriedums. Politikā daudz kas bieži vien notiek spontāni, ļoti subjektīvu iemeslu dēļ.

– Šīs vasaras sākumā, Saeimas sesijas beigās, likumdevējam izvērtēšanai tika iesniegti vairāki būtiski likumprojekti – Dzīvesbiedru likums un arī par kompensācijām ebrejiem – 40 miljoniem –, lai atlīdzinātu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu. Partija “Attīstībai/Par!” rosināja izmaksāt šo kompensāciju – 40 miljonus eiro. Saeima pagaidām to neskatīs, tomēr gribētos zināt jūsu domas – kādēļ jau atkal šī tēma tiek virzīta likumdevējam apspriešanai?

– Šī tēma ir “apaugusi” ar daudzām baumām, un tās aktualizēšanu Saeimas dienas kārtībā ir grūti izskaidrot. Es domāju, daudzi atceras, ka pirms vairākiem gadiem publiskajā telpā, arī plašsaziņas līdzekļos, izskanēja ziņa, ka tēma par kompensācijām ir slēgta, tomēr tā atkal tiek aktualizēta. Kāpēc? Paši tēmas aktualizētāji, “Attīstībai/Par” līderi, skaidru atbildi nesniedz. Un jautājumu ir daudz. Kāpēc nauda? Kāpēc tieši 40 miljoni eiro? Ja nav atbilžu, tad tukšumu aizpilda baumas un sazvērestības teorijas. Ir baumas par kādas bankas problēmām, kam šī summa esot ļoti nepieciešama bilances uzlabošanai, ir runas par priekšvēlēšanu kampaņu finansēšanu un solījumiem finansētājiem. Daudz klusāk, bet tiek runāts arī par mūsu sabiedroto ieteikumiem vai ļoti delikātām norādēm. Valsts prezidents ir izteicies, ka kompensācijas neesot jāmaksā, premjers runā par nepieciešamību uzsākt diskusiju. Īsti ķerties klāt šai lietai neviens negrib. Paliek tikai “Attīstībai /Par” iniciatīva un baumas par to. Kaut kur fonā ir arī sabiedrības viedoklis, kas gan nav pētīts, vai arī pētījumu rezultāti nav pieejami sabiedrībai. Es pats neuzdrīkstētos prognozēt sabiedrības attieksmi, jo vismaz šobrīd šis jautājums nav pārāk aktuāls, lai kāds tajā nopietni iedziļinātos. Ja būs publiska diskusija, es domāju, ka sabiedrības reakcija nebūs ilgi jāgaida.

– Gan nesen ievēlētais kultūras ministrs Nauris Puntulis, gan jaunievēlētais Valsts prezidents savos izteikumos minējuši jēdzienus “modernais nacionālisms” un “nacionāla, moderna valsts”. Kā jūs tos skaidrotu, un kādēļ mūsu politiķi ir sākuši par to runāt un domāt?

– Es šo jautājumu uzdotu politiķiem, kuri labprāt un bieži lieto šo vārdu salikumu. Starp citu “modernais nacionālisms” dzirdēts arī iepriekšējo valdību laikā. Acīmredzot maz izskaidrotais “modernais nacionālisms” tiek pretstatīts kādam citam nacionālisma paveidam, ko salīdzināmībai varētu dēvēt par “tradicionālo nacionālismu”. Es uzskatu, ka “modernais nacionālisms” noraida jebkuras ekstrēmisma izpausmes – tas varētu būt atvērts jebkurām jaunām idejām, kas veicina nācijas attīstību ekonomikā, kultūrā, zinātnē un citās jomās; tas neizvirza konkrētu nāciju augstāk par citām un noraida šovinismu. Tie visi ir mazliet sasteigti personīgie minējumi, jo, kā jau sacīju, labāku izskaidrojumu varētu sniegt politiķi, kuri lieto šo apzīmējumu savu politisko uzskatu paušanai.

– Jūs iepriekš esat bijis premjera Māra Kučinska, kurš pārstāvēja Zaļo Zemnieku Savienību (ZZS), padomnieks. Šobrīd ZZS gan ievēlēta Saeimā, tomēr ir valdības opozīcijā. Kā jūs vērtētu ZZS nākotni?

– Piebildīšu, ka Māris Kučinskis ir Liepājas partijas biedrs, kas ir viena no ZZS apvienību veidojošajām partijām. Kamēr ZZS atrodas opozīcijā, partija var izstrādāt savu nākotnes stratēģiju. Vai viņi to dara, – es nezinu. Domāju, ka ZZS ir iespējas iekļauties valdošajā koalīcijā, aizvietojot kādu no tās dalībniekiem. Valdība strādā jau 6 mēnešus, un priekšvēlēšanu solījumi ir ļoti nopietni. Tas neveicina saskaņu koalīcijas partneru starpā, un 2020. gada valsts budžeta izstrādes gaitā pretrunas tikai pieaugs. Vairs nevarēs stāstīt labi zināmo stāstiņu par Kučinska valdības veidoto budžetu, kas traucē īstenot jaunās idejas un padarīt visus laimīgus uzreiz un tagad. ZZS frakcijā strādā visi Kučinska valdības ministri. Tas, ka viņi visi ir ievēlēti Saeimā, rāda, ka iepriekšējai valdībai bija savs elektorāts, kas būtiski atšķiras no ZZS tradicionālā elektorāta. Šobrīd apvienībā ir pārejas stāvoklis, kad visiem jādomā pa kuru ceļu doties un – vai iet visiem kopā. Daudz kas var notikt pašvaldību vēlēšanās pēc 2 gadiem. Ja ZZS vietējie līderi atjaunos savus mandātus, tad partija iegūs jaunu enerģiju. Protams, ka situāciju sarežģī iespējamā administratīvi teritoriālā reforma, bet neviens jau neliedz ZZS pārņemt iniciatīvu, lai to īstenotu. Es domāju, ka tā ir viņu lielā iespēja.

– Vai līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām gaidāma jaunu politisku spēku rašanās, un kurā nišā šobrīd ir politiskais vakuums jeb trūkums?

– Kad līdz jaunām Saeimas vēlēšanām ir jāgaida vairāk nekā 3 gadi, šķiet, ka visas politiskās nišas ir pārpildītas. Jāskatās, kuras partijas atrodas krīzes stāvoklī. Varbūt tā ir “Saskaņa” ar savu demonstratīvo sociāldemokrātisko identitāti. Lai gan te allaž ir bijis grūti iesaistīt spilgtus līderus. Kas gan vēl? Varbūt populisti, kuri apelētu pie totālās algu nevienlīdzības. Es Kučinskim nodokļu reformas apspriešanas gaitā piedāvāju radikālu progresīvo nodokli. Tiem, kuri algā saņem 10 000 eiro mēnesī, – 50% ienākumu nodokli, tiem, kuru alga ir 1 000 000 eiro gadā, –80%. Diemžēl tas neizdevās. Nu, te ir “lauciņš ar auglīgu zemi”. Pietiek tikai palasīt ziņas par valsts iestāžu un kapitālsabiedrību vadītāju algām.