Jānis Dimants: Tik daudz skaistuma un šaušalīguma līdzās ^{Apriņķis.lv}

Vispār ir ļoti svarīgi pavērtēt, ko svētku un arī pēcsvētku laikā esam sarunājuši un sarakstījuši, ko savārījuši un mēģinājuši izstrēbt. Uzreiz jāteic, ka ar dažu labu vēstījumu saveidojusies tāda jezga, ka tai neredz ne gala, ne malas.

Kaut kas nebijis!

Ģērbies košā tautastērpā, kopā ar tūkstošiem dalībnieku piedalījies tradicionālajā svētku gājienā, otrā rītā Mārtiņš Staķis visus burtiski šokē, paziņojot, ka atkāpjas no Rīgas mēra amata. It kā jau ar skaidrojumu, kālab to dara. Būtu darījis kaut dienu pirms vai pēc svētkiem. Bet nu sanācis tā, ka, saaicinājis ciemiņus no valsts un pasaules malu malām, galvenais saimnieks visus ņem un pamet, sak, tā sanācis, man te savējie pāri dara… Par tādu Rīgas mēra, šajā gadījumā mājastēva, izrīcību svētku dalībnieku aprindās notiek paburkšķēšana, bet mums visiem – kauns un negods. Ja karstās tveices vai vispārēja sasprindzinājuma sakarā līderis sāk grīļoties, kur tad palikuši viņa padomnieki, pie rokas vai prāta pieturētāji?

Ja otrā rītā pēc svētku pasākuma pilsētas galva ir Radio namā un palaiž atklātībā ziņu par atkāpšanos, iespējams, viņš visu izlēmis dziļā vientulībā. Nu ja – Staķis ir izstājies no partijas, ar kuru ienāca domē, un Rīgu vadīja kā brīvs bezpartejiskais putns, toties ar trīs dažādas partijas pārstāvošiem vietniekiem, gana iespaidīgiem dūžiem. No tiem pēc savstarpējas vienošanās, bez pārējo domnieku balsojuma “Jaunās Vienotības” Vilnis Ķirsis tagad kļuvis par Rīgas domes vadītāja pienākumu pildītāju.

Kamēr Rīgā cits par citu dimdošāk ritējuši svētku pasākumi, domē notikusi jo pamatīga matu skaldīšana. Visam trādirīdi pa vidu noticis arī kas praktisks – jaudīgais Ķirsis noorganizējis neatkarīgus ekspertus, kas veikuši urbumus vienpadsmit Rīgas ielās. Satiksmes departamenta it kā vairāku miljonu eiro lielās izšķērdības ir tas viens no pavedieniem trakumu izraisīšanai domē. Saveidotās izmeklēšanas komisijas izmeklē arī viena otru. Un, piemēram, atrod, ka pēc pārbaudē izdarītajiem urbumiem urbēji nav varējuši uzrādīt videofiksāciju, lai varētu pārliecināties, ka ielu segumā ir ieliktas visas kārtas, ka pareizajā vietā un daudzumā guldīts asfaltu izlīdzinošais slānis.

Vēlētāji, faktiski mēs visi, esam tiesīgi zināt kas īsti notiek, par ko savstarpējā plēšanās koalīcijā, sakāpinātais stress, savādā kņada domes kabinetos. Un Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” šoreiz vadītāja lomā tikušais Arnis Krauze ir saaicinājis vai visas iesaistītās puses. Viņu vidū arī frakcijas vadītājs Olafs Pulks, ar kuru esmu bijis kolēģis Latvijas Televīzijā. Raidījumā familiāri ieskanas: “Olaf… Arni…” Arī tekstiņš: “Arni, tu jau zini, ka es vienmēr visu atklāti, godīgi…”

Tā arī citi sarunas dalībnieki ik pa brīdim piemetina, ka godīgi klāsta domē notiekošās peripetijas. Pats Arnis Krauze, arī laikam gribēdams būt godīgais, kādā citā raidījumā tika atzinis, ka par Rīgas domē notiekošo nekādu patiesību nav guvis. Tā varbūt sanācis, ka līdzās aizkustinājuma un līksmes pilnajiem svētkiem laist atklātībā visādas šmuces būtu pārlieku šmucīgi. Bet cik nu tas godīgi?

Tad nu Jānis Domburs līdzīgu kompāniju sasaucis jau kādu laiciņu pēc svētkiem un savā manierē cenšas izdibināt, kas notiks bez Mārtiņa Staķa domes vadībā. Nu jau iet karsti, birst savstarpēji pārmetumi. Kādam Stāmerienā mītošam skatītājam laikam nav izturējuši nervi, un viņš izdara publisku secinājumu, ka Rīgas vadībā strādā nenobrieduši politiķi ar zemu inteliģences pakāpi. Viņaprāt, Dombura raidījumā gājis kā pa piedegušu biezputru. Esot žēl rīdzinieku, un saniknotais lauķis izsaka viņiem līdzjūtību.

Tikmēr TV kanālos seriāls turpinās. Mazliet pamainījis sastāvu, diskusiju par Rīgas domi turpina Romāns Meļņiks raidījumā “Nacionālo interešu klubs”. Tikai atkal notiek vien pačalošana, sava veida teātris, un atkal bez paša Staķa klātesamības. Ja bijušais mērs, tagad tikai ierindas deputāts, nav dabūjams uz atklātām sarunām ar oponentiem, laikam briest kaut kas tāds, ka nu tik būs.

Lasītājs, protams, nojauš, ka apskatnieks pārlieku nicīgi izturas pret Staķi. Nē, patiesībā tajā pirmdienas rītā, kad izskanēja viņa pēkšņais paziņojums par atkāpšanos, pat uzgavilēju: kāda cēla rīcība! Solīdais amatvīrs nesaprotas ar saviem partneriem, godīgi to atzīst un paiet sāņus, jo nav gatavs uzņemties atbildību situācijā, kad koalīcijā līdzās esošie partneri “atteikušies no labas un godīgas pārvaldes principiem”. Bet tūdaļ jau arī klačiņas: vai tikai iedomīgais mērs nav sagribējis, lai tauta lūdz viņu palikt? Daži eksperti lēš, ka Staķis izspēlējis kārti, domājot par nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Vienādi vai otrādi – dumji. Svarīgi būtu atklāt, kādu lomu Rīgas vadības tracinājumos spēlē frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs un kas par fruktu ir visuresošais padomnieks Māris Knoks, vai tiešām kļuvis par negribētu kadru izsvēpētāju. Aizvien daudz kas paliek tumsā tīts, vien skaidrs, ka ar Rīgas domi nav labi.

Zvaigžņu stundas

Bet neba šeit īstā reize un vieta ņemties tikai ar negācijām. Gribētos lasītājam atklāt arī kādus priekpilnus brīžus un notikumus. Izrādās, dziesmu svētku laikā Latvijā notikušas arī kāzas. Un vienās viesa statusā iznāca pabūt no laulības reģistrācijas brīža līdz mičošanai un visām citām izdarībām.

Līdzīgi kā mūsu pasaules slavu guvusī Iveta Apkalna, sagaidot saullēktu, Jūrmalas pludmalē spēlē ērģeles, tā Līvānu novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Velga Švirkste Daugavas pašā malā akurāti un oficiāli veic jaunā pāra laulības reģistrāciju. Pamāj ar rokām un apsveikumus sauc garām braucošie laivinieki, tīri oficiāli skan arī “uz mūžu…”, “līdz mūža galam…”. Skan abu jaunlaulāto “jā”, un viņu zvērests līdz ar Daugavas ūdeņiem aizplūst cauri visai Latvijai.

Tikām klātesošais žurnālists, kam ikdienas skribelējumos ļoti tīk savilkt visādas paralēles, ticis pie vārda, nāk ar vēstījumu, ka kāzu diena taču sakritusi ar jaunievēlētā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmo darba dienu Rīgas pilī. Viņš pirms pāris stundām devis savu solījumu tautai, mūsu Līna un Zigmārs – nupat savējos “uz mūžu”. Un šis žurnālistiskais savijums bija sanācis tik lipīgs, ka gandrīz visu kāzošanās laiku atskanēja kaut kas saistībā ar Valsts prezidentu. Arī tas, ka mēs ar jauno pāri dimdinām Daugavas krastos, bet prezidents ar pusotru tūkstoti uzlūgtu viesu – savā inaugurācijas ceremonijā.

Klāt arī skarbā ikdiena

No visa jaušams, ka Edgars Rinkēvičs gluži vai automātiski iejuties tajā ampluā, kāds tūlītēji vajadzīgs Valsts prezidentam un vienlaikus Nacionālās drošības padomes vadītājam. Tikmēr kā caur lupu tiek izlaists vai katrs viņa izteiktais vārds, vairāk vai mazāk izvērtēts katrs spertais solis. Kas attiecas uz teiktajām runām, tajās uz komentēšanu neapturamais Ansis Bogustovs izlobījis veselu klāstu atziņu, ka nudien disertāciju varētu saveidot. Savukārt daži augsta ranga amatvīri nojautuši, ka jaunais valsts galva, kaut piesardzīgi, bet ar kritiku tēmē uz viņiem. Pavairāk prezidenta kritikas šautras bijušas pavērstas prokuratūras virzienā.

Faktiski jau laikam visai sabiedrībai par labpatiku Rinkēvičs kopš pirmās darba dienas Rīgas pilī pievērsies gaužām nenoteiktajai situācijai valdībā. Iespējams, būšu pirmais, kas prezidentam izteiks kritiku un tieši par atkal nevajadzīgu vilcināšanos, jo noteicis tikt skaidrībā ar valdību līdz augusta vidum vai pat beigām. Kālab nevar rīkoties tūlīt? Cik ilgi var muļļāties, lai izšķirtos, būs tā paplašinātā koalīcija vai ne, veidosies Kariņa valdība bez Nacionālās apvienības un “Apvienotā saraksta” vai viss paliks pa vecam? Velkam laiku, paliekam neziņā un stagnējam uz velna paraušanu.

Acīs burtiski stāv un nav pagaisusi rindkopa, kurā lasāms, ka Ināra Mūrniece pieprasa, lai premjers sniedz saprotamu skaidrojumu, kālab pašreizējā situācijā ir nepieciešama koalīcijas un valdības pārveide. Hmm, kā uztvert šādu tekstiņu? Dzirdam un redzam taču, ka Kariņš gandrīz divus mēnešus rīko visādas tikšanās, nepārtraukti kaut ko runā un tak jau kaut ko skaidro. Diespas, ja pienāktu nestunda un uz mūsu robežas pie Zilupes ierūktos tanki vai virs Ādažu poligona kas aizdomīgi riņķotu! Mūrnieces kundze taču ir aizsardzības ministre! Un ja arī izšķirīgi kritiskā situācijā paliktu neskaidrībā ar Kariņa nostādnēm?! Bailes pat iedomāties par tādu – jā, šajā gadījumā nedaudz pārspīlētu – iespējamību.

Taču var jau arī atmest domu par kaut ko varbūt nereālu. Mums ir gana arī reāla šaušalīguma. Žurnālists Egils Līcītis tādai kā apgaismībai “Latvijas Avīzes” komentāru lappusē pasniedzis publikāciju ar virsrakstu “Virzāmies strauji… uz leju”. Turklāt šoreiz kolēģis valstī notiekošo dramatismu pasniedzis nevis kā ierasti feļetonists, bet kā dziļš analītiķis ar žurnālistiski meistarīgu tvērienu. Ja skaidri un gaiši, tad pasaules globālās konkurētspējas vērtējumā no iepriekš ieņemtās 35. vietas esam nosēdušies uz 51. pakāpiena. Nāktos parēķināt, kādā apjomā to “sekmējušas” visādas vilcināšanās…