Jauno burātāju iedvesmotāja Zvejniekciemā – Aiva Zumente ^{Apriņķis.lv}

Ziniet, āriene ir maldīga, jo aiz Aivas trauslā tēla slēpjas stingra un spēcīga roka, ass prāts un īstie vārdi, lai stresa situācijā prastu jaunos burātājus iedvesmot. Pirms trim gadiem viņa saprata, ka ir īstais laiks rīkoties, un izveidoja Zvejniekciema Jauniešu ūdens sporta klubu, dodot unikālu iespēju bērniem trenēties burāšanā un atkal pēc tik ilgiem laikiem Aģes upei teikt: te nu mēs esam, lai straume mūs plašajā pasaulē nes!

– Aiva, vai zini, ka domes priekšsēdētājs Normunds Līcis  dažādās tikšanās vai arī tad, kad atbrauc viesi, saka: “Mēs vienmēr esam gribējuši, lai mums, dzīvojot pie jūras, būtu mazie burātāji, bet tādi mums nebija... Un tad pēkšņi vienā dienā mums parādījās entuziaste Aiva, kura uzņēmās nodrošināt burāšanas apmācību mazajiem.”  Šis ir jau trešais kluba darbības gads. Kā tas viss sākās?

– Esmu no Saulkrastiem un atceros, ka jau skolas laikā šeit bija burātāji. Aģes upes krasts aiz kultūras nama bija pilns ar laiviņām. Mani draugi burātāji vēl tagad atminas, kā bērnībā braukuši uz sacensībām Zvejniekciemā. Atceros, mums skolā parādījās jauns fizkultūras skolotājs un īsu brīdi bija arī smaiļotāji un airētāji. Un tad daudzus gadus nekas tāds vairs nenotika. 2020. gada vasarā es sapratu, ka mums atkal to vajag.

Es neteiktu, ka tas bija sens un apzināts sapnis, bet, ja tā padomā, varbūt tomēr tās bērnības atmiņas bija svarīgas. Man liekas, ka bija īstais laiks tam notikt. Nāca dažādi impulsi, es nonācu vidē, kur starp lielām laivām ieraudzīju arī mazās laivas, un man radās ideja, ka mums Saulkrastos arī vajag bērnu burāšanu. Tās domas nelika mieru. Ja atlaidu, atkal nāca zīmes un atgādinājumi. Man bija skaidrs, ka jārīkojas. Viss šis uzsākšanas process nāca tik dabiski. Sākumā es biju viena ar tādu lielu ideju, bet jāsaka paldies visiem, kas nāca palīgā, un šodien komandā mēs jau esam seši treneri. Kopā ar sieviešu burāšanas komandas “AR” burātāju Egitu Lubiņu mēs organizējam kluba darbības procesus, rūpējamies par tehniskā nodrošinājuma bāzi. Protams, ir arī cilvēki, kas paliek aizkadrā, piemēram, dizaina veidotāji, kas rūpējas, lai mēs labi izskatāmies. Ar padomiem palīdz citi klubi, piemēram, no Salacgrīvas un Kuivižu jahtkluba, Latvijas “Optimist” klases asociācija un Latvijas Zēģelētāju savienība, no kuriem jūtam lielu atbalstu, it īpaši sākumā. Liels atbalsts mums ir domes priekšsēdētājs Normunds Līcis.

Lai to uzsāktu, mums pats svarīgākais bija, lai ir ērta pieeja ūdenim, un tobrīd bija tikko atklāta Aģes upes promenāde Zvejniekciemā, tātad viss bija. Sākumā bijām gatavi izaicinājumam vadāt laivas un inventāru, bet tad, redzot mūsu ieceres īstenošanos, ieguvām lielu atbalstu no Skultes Ostas pārvaldes un kaimiņiem, un zemes īpašniekiem, kuri ļauj mums te būt. Mums ir ļoti svarīgi cienīt un respektēt ostas dzīvi un noteikumus. Arī vietējie zvejnieki sēž savās laivās un priecājas, kad mazie ar laiviņām iet treniņos. Domāju, ka viss notiek īstajā laikā.

– Strādāt ar bērniem – tas ir ļoti atbildīgs darbs, turklāt ar maziem bērniem. Vai tev ir attiecīgā izglītība vai vienkārši saprašana, kā šis process būtu jāvada?

– Es vienmēr neapzināti pievelku bērnus. Viņi manī saskata rotaļu biedru vai kādu, ar kuru var iesaistīties interesantās sarunās un mācīties. Pamatizglītība man ir pavisam citā jomā, bet skolotāja esmu gribējusi būt jau kopš skolas laikiem. Sākumā, kad bija tā doma kaut ko uzsākt Saulkrastos burāšanas jomā, man likās, ka atradīšu treneri, atnāks pieci bērni un mēs tiksim ar visu galā, viss būs vienkārši. Bet tad es sapratu, ka Latvijā nemaz nav tik daudz burāšanas treneru. Laikā, kad sākām, tā bija diezgan liela problēma. Visi mani meklēšanas rezultāti noveda pie tā, ka man pašai būtu jāpamācās. Ziemā, kamēr noritēja sagatavošanās, es pabeidzu C kategorijas treneru apmācības, nokārtoju valsts eksāmenu un tagad turpinu pilnveidot savas zināšanas arī praksē. Un man tas ir interesanti.

Pirmajā sezonā atnāca gandrīz trīsdesmit bērnu, un gandrīz visi turpina burāt, nāk jauni bērni, būs jau trešā sezona. Svarīgs ir katrs treneris, kas pie mums atnāk, – lai viņam ir atbilstoši darba nosacījumi. Esam izveidojuši stipru treneru komandu, mēs esam zinoši un varam paļauties cits uz citu. Mums kā jaunam klubam bija iespēja runāt ar burāšanas asociācijām par izaicinājumiem, ar kādiem saskaramies, un ir prieks, ka beidzamajos gados izaugušie burātāji tagad turpina savas gaitas jau kā jaunie treneri. Nesen nokārtoju arī kluba sacensību tiesneša eksāmenu. Tā bija lieliska iespēja noklausīties apmācību vadītāja, nacionālā līmeņa tiesneša, sagatavoto kursu – aizraujoši, interesanti un noderīgi. Tas motivē iegūt plašākas zināšanas.

– Kā tu domā, kas ir tas, kas šos bērnus notur jau no pirmās dienas nākt un iesaistīties, pārvarēt bailes? Kas ir tas, kas viņus saista burāšanā?

– Mums ļoti palīdzēja laikapstākļi Saulkrastos, kādi tie bija, kad uzsākām burāšanu. Mēs sākām maijā, un bija paredzētas četras iepazīšanās nodarbības. Visās darbdienās bija auksts laiks, ar vēju un lietu. Kad pienāca brīvdienas, bija tik skaists laiks, saulains un silts, ka pasākumu varēja izbaudīt. Sākums ir ļoti svarīgs. Jo burāšana notiek ne tikai saulainā un siltā laikā, bet arī tad, kad līst lietus. Mēs parasti pirms treniņiem sakām, ka ir ļoti svarīgi, lai bērns ir labi atpūties, izgulējies, kārtīgi paēdis un viņam ir piemērots apģērbs. Ja visi šie norādījumi tiek ievēroti, ir lielāka iespējamība, ka bērnam burāšana iepatiksies. Tā arī notika, visu maiju bija labs laiks, arī vasarā laikapstākļi mūs lutināja. Ne par velti esam Saulkrasti, saules pilsēta.

Otrs bija paši bērni. Es domāju, ka tie bērni, kas atnāca, saņēma lielu vecāku atbalstu šai viņu izvēlētajai aktivitātei. Vienai daļai bērnu tētis vai vecaistēvs ir burājis vai burā, un ir bērni, kas meklē veidus, kā pilnvērtīgi pavadīt laiku uz ūdens. Ja bērns ir atnācis uz šo sporta veidu, iekāpis laivā un viņa pirmā pieredze ir laba, tad viņš vēlas turpināt. Burāšana – tas ir interesanti, tās ir sajūtas, kad tu traucies laivā zem burām pa viļņiem.

– Jūs ar saviem kluba bērniem nesen bijāt Itālijā. Vai šis ir bijis tālākais brauciens, kur esat ar burātājiem devušies?

– Jā, tas ir bijis tālākais brauciens. Pirms trim gadiem, kad sākām, es par to būtu baidījusies sapņot tik tuvā nākotnē. Pie nosacījuma, ka mums burāšanas iespējas ir tikai kādi trīs četri mēneši gadā. Mēs mēģinām šo laiku maksimāli pagarināt, burāt pēc iespējas ilgāk un uzsākt sezonu agrāk. Pēc četriem ziemas mēnešiem, kad neviens nav bijis uz ūdens, aizbraukt uz Itāliju, Gardu, kur ir 1212 burātāju, – mums tas ir liels sasniegums. Tas motivē gan trenerus, gan bērnus burāt arvien labāk.

Mūsu kluba sportisti gan nebija apmierināti ar savu rezultātu, viņiem, protams, gribējās, lai tas būtu bijis labāks. Bet patiesībā viņu rezultāti bija ļoti labi. Tas bija tāls brauciens, kas nebūtu bijis iespējams bez vecāku atbalsta, ar kopīgu gatavošanos, laivu vešanu, pavadīšanu un sagaidīšanu krastā. Bija skarbi laikapstākļi burāšanai un bērniem, Gardas ezers bija auksts, ar lielu vēju, ar lieliem viļņiem. Pie tik liela laivu skaita, tas, ko šie bērni savā vecumā spēja izdarīt, ir ļoti jaudīgi. Tas labā nozīmē maina attieksmi pret daudzām lietām pēc tam ikdienā un sadzīvē, savstarpējās attiecībās.

– Ar domes fotogrāfu mēs oktobrī devāmies bildēt burāšanas kluba braucienu tumsā. Es atceros, ka bija maza meitenīte, kura uz ūdens laivā bija nobijusies, un jūs pie viņas piebraucāt un tik rāmi mierinājāt. Ja bērnam ir satraukums, tas ir ļoti svarīgi spēt atrast īstos vārdus un viņu savākt. Kā jūs to spējat?

– Es ļaujos treniņa procesam. Saistībā ar burāšanu es vienmēr mēģinu caur savām sajūtām, caur savu pieredzi atrast īstos vārdus un izveidot kontaktu. Es pieaugušā vecumā arī varu izjust tādas pašas emocijas kā tie bērni, kas atrodas uz ūdens. Es mēģinu sajust un saprast, ko viņi jūt tajā brīdī. Mūsdienu bērniem ir svarīgi, ka viņi tiek uzklausīti un arī mierināti. Svarīgi ir izskaidrot, kas notiek uz ūdens, esot laivā, kāds ir process. Bieži, ejot jūrā burāt, es saku, ka treneri var neko nedarīt, jo jūra un ūdens izdara svarīgās lietas mūsu vietā. Bērni tiek pārbaudīti pacietībā, izturībā, un tiek pārbaudītas viņu spējas. Kā viņi pārvar savas bailes, tas arī ir dabisks process. Viņiem vienlaikus ir jātiek galā gan ar savām emocijām, gan ar laivas vadību, jo viņi ir vieni laivā. Īpaši sacensībās mēs nevaram piebraukt klāt un kaut ko palīdzēt. Sportists sacensībās ir viens, sanāk pavadīt vismaz sešas līdz astoņas stundas uz ūdens. Viņš tikai starp braucieniem var pienākt pie trenera. Caur to veidojas saikne un mēs labāk varam iepazīt katru bērnu. Bet svarīgi ir atcerēties, ka tas ir tikai bērns un viņam vienmēr ir jāsaņem atbalsts.

Sacensībās, kurās piedalās daudz bērnu, drošības dēļ mēs visi ejam uz ūdens. Uz ūdens jāsaglabā liela modrība un jāseko līdzi, kur atrodas katrs mūsu burātājiem, jāspēj ātri reaģēt. Kad bijām Gardas ezerā un pirmajā dienā izgājām sacensībās, pirmajā stundā tas bija liels pārbaudījums. Ezers liels, visapkārt kalni, stiprs vējš un viļņi, 1212 laivu, simtiem motorlaivu. Bērnu bija tik daudz, ūdens viļņojās, ka savējos pat ar binokli grūti atrast. Sacensību ceturtajā dienā mums jau bija izstrādājusies īpaša saikne un mēs zinājām, kur startu gaidīšanas brīdī starp tik daudziem dalībniekiem un tik lielā akvatorijā atrodas katrs no mūsu burātājiem. Bet, runājot par to burāšanu oktobrī tumsā, – tā bija unikāla pieredze. Un aizvadītais gads vispār bija īpašs, jo mēs pagarinājām burāšanas sezonu līdz pat decembrim. Termometra stabiņš rādīja mīnus sešus grādus, pie laivas lāstekas, un mēs uz ūdens. Tā, man šķiet, var tikai ziemeļnieki. Turklāt tā bija pašu audzēkņu iniciatīva.

– Ar ko man kā vecākam būtu jārēķinās, ja es vēlētos savus bērnus vest uz burāšanas nodarbībām?

– Kluba izveidošanas jēga vienmēr ir bijusi tā, ka šis sporta veids ir pieejams visiem. Tas ir arī Latvijas Zēģelētāju savienības un Latvijas “Optimist” klases asociācijas moto, lai stereotipiski dārgais sporta veids būtu pieejams visiem, kas ar to vēlētos nodarboties. Tad, kad bērns atnāk, nevar pateikt, vai viņš burās tikai hobija līmenī, vai gribēs arī piedalīties sacensībās. Protams, ja viņa mērķi kļūst augstāki un viņam arī padodas, un vecāki to atbalsta, ir jārēķinās ar izmaksām. Es nedomāju, ka esam dārgāki nekā citi sporta veidi.

Apmācību procesā bērniem ir iespēja izvēlēties dažādas programmas. Daži nāk uz burāšanu hobija līmenī tikai vasaras mēnešos divas reizes nedēļā, lai labi pavadītu laiku. Bet bērni papildus var izvēlēties arī vispārējo fizisko sagatavotību stadionā, rudens un ziemas periodā peldēšanu baseinā, ko mēs pagājušajā gadā ļoti veiksmīgi uzsākām. Tad, kad mums beidzas vasaras sezona uz ūdens, mums sākas teorijas nodarbības attālināti “Zoom” platformā. Pandēmijas laikā ieviestais attālinātais formāts ir saglabājies, mēs redzam, ka vairāk bērniem ir iespēja piedalīties, tajā skaitā Rīgas bērniem, kuri Saulkrastos pavada tikai vasaras, un arī bērniem, kas piedalās dažādos pulciņos, to ir vieglāk apvienot. Tā mums ir izveidojusies visa gada mācību programma. Pēc tam visbiežāk bērni nonāk sporta grupā, un tad vecākiem ir jārēķinās, ka izmaksas būs lielākas. Bērni ir tie, kas veido mūsu kluba dzīvi un notikumus, un mēs mēģinām turēt līdzi. Ja viņi ir gatavi burāt un braukt uz lielākām sacensībām, mēs mēģinām nodrošināt viņiem šo iespēju un apstākļus.

– Kādi ir kluba mērķi un klusie sapņi?

– Stabili turpināt iesākto. Man ļoti patīk, ka mūsu burāšanas trenerim Ērikam Kārlim Zvilnam arī ir daudz ideju. Gribam pamēģināt ledus burāšanu. Lai to īstenotu, šajā pavasarī esam jau tikuši pie divām ledus jahtām ziemai. Mēs vēlētos piedāvāt burāšanas iespējas arī jauniešiem un komandu burāšanu, bet tam vajag lielākas laivas. Gribētos vairāk attīstīt airēšanas un smaiļošanas iespējas. Šie pirmie divi gadi mums ir parādījuši, ka jau sezonas vidū mums ir jāuzstāda augstāki mērķi. Bērni ir tie, kas virza mūsu attīstību. Viņi izaug ātrāk, nekā mēs domājam. Viens no mūsu pirmā gada optimistiem pagājušās vasaras beigās jau uzkāpa uz “Laser” klases laivas.

– Šogad Ostas svētkos lielākais uzsvars tiks likts uz mazajiem burātājiem. Vai vari kaut ko vairāk pastāstīt par to?

– Jā, pēc Gardas šis mums ir gaidītākais notikums šogad. Mēs esam pieteikuši dalību Latvijas kausa posma organizēšanai “Optimist” laivu klasē. Gaidīsim burātājus no visiem Latvijas klubiem. Sacensības būs liels notikums šeit, jo bērni varēs gan piedalīties kā dalībnieki, gan piedzīvot, kā tādas sacensības tiek organizētas. Es domāju, ka tas mums šobrīd ir ļoti liels izaicinājums un atbildīgs uzdevums. Bet mēs kā komanda vairs neesam tikai treneri un bērni burātāji, bet arī vecāki, un kopā ar Ostas svētku organizatoriem mums jau ir tik daudz ideju, tāpēc zinu, ka pasākums izdosies. Ostas svētkos piedalīties mums ir pagodinājums. Pagājušajā gadā Ostas svētki sakrita ar Latvijas čempionātu, kurā piedalījās daži mūsu burātāji, un man bija viņiem jāapsola, ka šogad viņi varēs piedalīties Ostas svētkos. Mēs gribam mūsu kluba audzēkņiem dot šo pieredzi, kad sacensības notiek mājās.

– Vai audzēkņi klubam var pievienoties jebkurā laikā?

– Mēs aicinām visus, kurus tas varētu interesēt, kuri vēlas to pamēģināt. Mēs dodam iespēju vienu divus treniņus bez maksas pamēģināt, lai bērns saprastu, vai burāšana varētu patikt. Bet ar jūniju jau nopietni sāksies apmācības. Tad ir svarīgi piedalīties visās nodarbībās, jo nodarbības notiek bērnu grupās. Ja bērns, kas ir iesācēju grupā, izlaidīs kādu nodarbību, viņam būs grūtāk tikt līdzi pārējiem. Katra nodarbība sākumā ir svarīga. Tas ir arī drošības nolūkos. Parasti ar nākamo sezonu bērni jau sāk izvēlēties, vai turpināt burāt hobija līmenī vai tomēr sporta līmenī.

Ja bērns izvēlas turpināt nodarbības sporta grupā, viņam ir svarīgi apmeklēt arī teorijas nodarbības un vispārējo fizisko sagatavotību. Tas atkal ir saistīts ar drošību un bērna sagatavotību šim sporta veidam. Pēc pirmajām sacensībām, kurās piedalījāmies, bērni saprata, cik svarīga ir fiziskā sagatavotība. Uz ūdens ir nepieciešama peldētprasme, izturība, lokanība, koordinācija un koncentrēšanās spējas, psiholoģiskā noturība. Ja bērns atnāk paburāt vienu reizi mēnesī, tad tas nav iespējams. Tas tā nestrādā. Jo vairāk bērni burā, jo labāk viņi burā, viņu iemaņas ar katru reizi uzlabojas. Saprast, kā vadīt laivu ar buras palīdzību, zināt noteikumus uz ūdens – tam vajag gan teorētisko, gan praktisko apmācību. Mums ir izstrādāta apmācību programma, ko esam veiksmīgi arī licencējuši.

Es labi atceros, kādi bērni bija, ierodoties uz pirmo nodarbību, un kādi viņi ir šobrīd – kā mainījusies viņu attieksme pret burāšanas apmācībām, kā mainījušās viņu kustības laivā uz ūdens, kā viņi sagatavo savu inventāru, palīdz cits citam. Viņi ir kļuvuši patstāvīgāki, māk pieņemt lēmumus, jo tieši to viņi mācās un dara uz ūdens, izvēloties labāko taktiku distances veikšanai, piemēram, patstāvīgi pieņemt lēmumu, kad taisīt pagriezienu jūras vidū. Tieši tās ir iemaņas un prasmes, kuras viņi iegūst treniņos uz ūdens. Tomēr sacensībās sāncensība saglabājas, un tur mēs neko nevaram darīt, ka vispirms viņi cenšas sacensties savā starpā un tikai tad seko sacensība ar citu klubu sportistiem.

– Un nobeigumā – ko tu gribētu novēlēt saviem burātājiem?

– Es uzskatu, ka viņi jau ir uzvarētāji. Es novēlu, lai viņiem šīs apgūtās prasmes palīdz ikdienas un arī skolas gaitās, lai palīdz saskatīt cēloņu un seku sakarības, palīdz saprast, ko viņi patiešām vēlas, un palīdz izvirzīt savus mērķus nākotnē. Es tikai priecāšos, ja viņi, izaugot lieli, turpinās burāt un gribēs atgriezties un palīdzēt kā treneri. Dažos bērnos mēs jau tagad redzam tādas īpašības, kā viņi labprāt nāk palīgā iesācēju grupām, kad pirmoreiz jāiet uz ūdens. Ir svarīgi nepalaist garām to brīdi, kad palīdzēšana pāriet patstāvībā. Un ir liels gandarījums, ka bērni ar prieku nāk uz nodarbībām.