Sociālās vides lamatas un kaitīgo ieradumu dinamika

Cilvēka sociālajam tīklojumam bieži vien ir izšķiroša ietekme uz nākotnes ieradumiem un veselības stāvokli. Jo vairāk draugu un paziņu smēķē, jo lielāks ir risks, ka arī pats sāksi smēķēt. Smēķētāju attieksme pret pašu smēķēšanu dzīves laikā ir visai dinamiska un var piedzīvot dažādas pārmaiņas.

Absolūtais vairākums smēķētāju šo kaitīgo ieradumu vēlas atmest, tomēr tikai 5 % no visiem, kas ir vēlējušies un centušies atmest, to ir arī izdarījuši paši saviem spēkiem. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc daļa speciālistu smēķētājiem, kuriem neizdodas atmest, iesaka pārslēgties uz mazāk kaitīgām alternatīvām, kurās netiek dedzināta tabaka. Ja nav iespējams atteikties, tad vismaz ir iespējams mazināt kaitējumu, samazinot organismā nonākošo toksisko vielu līmeni.

Kopumā smēķētājus var iedalīt trīs lielās pamatgrupās: pastāvīgie, bijušie un recidīvisti jeb smēķētāji, kuri cenšas atmest, bet arvien atsāk smēķēt. Interesanti, ka smēķēšanu veiksmīgi izdodas atmest tiem, kuru dzīvē notiek kādas stabilas sociālas pārmaiņas, piemēram, laulības ar nesmēķētāju vai bērna piedzimšana.

Savukārt smēķēšanas atsākšanu jeb recidīvu ļoti bieži ietekmē negatīvas sociālas pārmaiņas, piemēram, šķiršanās, tuva cilvēka nāve vai smēķējošu darba kolēģu parādīšanās. Tie var būt arī īslaicīgi, pārejoši notikumi ar ilgtermiņa ietekmi, piemēram, parasta ballīte, kurā paziņas uzcienā ar cigareti, tādejādi pārtraucot atmešanas periodu. Arī ilgstošos smēķētājus bieži vien raksturo atbilstoša sociālā vide – smēķējoši draugi, paziņas un ģimenes locekļi, sociālie kontakti, kas nemotivē atmest smēķēšanu.

Agrīnās dzīves sociālajiem sakariem vislielākā nozīme ir nesmēķētāju un ilgstošo smēķētāju dzīvē. Gan nesmēķētāji, gan pastāvīgie smēķētāji savus smēķēšanas ieradumus visbiežāk izveido jaunības attiecību kontekstā, pārņemot ģimenes locekļu un draugu vērtības. Liela nozīme ir arī sociālajai kontrolei – ģimenes locekļu atturēšanai no neveselīgas uzvedības. Nesmēķētājus un ilgstošos smēķētājus salīdzinoši mazāk ietekmē tālākās dzīves pārmaiņas, jo viņu ieradumi ir pastāvīgāki un uzvedība stabilāka.

Jāņem gan vērā, ka pastāvīgo smēķētāju lielāka noturība pret sociālajiem kontaktiem padara viņus arī neaizsargātākus pret pašu atkarību. Smēķēšanai turpinoties, pieaug veselības riski, smēķētāji kļūst mazkustīgāki un iedzīvojas liekajā svarā. Tas savukārt samazina jaunu sociālo kontaktu iespējas, kā arī mazina cilvēku pašvērtējumu. Samazinās arī iespējamība, ka viņi spēs atrast palīgus kaitīgā ieraduma atmešanai.

Salīdzinājumā ar nesmēķētājiem un ilgstošajiem smēķētājiem, lielāka sociālā dinamika un sociālās vides ietekme ir novērojama smēķēšanas atmetēju un smēķēšanas recidīvistu vidū. Viņu lēmumi par smēķēšanu daudz biežāk ir saistīti ar dažādiem pagrieziena punktiem dažādos vecuma posmos, piemēram, draudzības izveidošanos vai pārtraukšanu, laulībām vai šķiršanos, darba maiņu vai veselības problēmām.

Bijušie smēķētāji ļoti bieži savus panākumus smēķēšanas atmešanā saista ar atteikšanos no attiecībām, kas mudināja smēķēt, un pāreju uz attiecībām vai vidi, kas attur no smēķēšanas. Visai daudz pētījumu apliecina, ka laulības un vecāku lomas uzņemšanās cilvēkus kopumā mudina kļūt atbildīgākiem un pozitīvi mainīt savus ieradumus.

Tāpēc niansētāka pieeja, ņemot vērā sociālās vides un mijiedarbības dinamiku, kā arī dažādu vecuma posmu atšķirības, lai motivētu cilvēkus atmest tādus kaitīgus ieradumus kā smēķēšana, var nest daudz labākus rezultātus nekā vienas universālas pieejas meklējumi. Smēķēšanas aizliegumiem var būt maza ietekme, ja cilvēkam, piemēram, pastāvīgi ir jāstrādā kaitīgus ieradumus veicinošā vidē, piemēram, bārā. Šādos gadījumos varbūt lietderīgāk ir mudināt personu izvēlēties mazāk kaitīgas alternatīvas, nevis censties panākt pilnīgu atmešanu uzreiz, kas visdrīzāk būs bez panākumiem un novedīs tikai pie kaitīgā ieraduma recidīviem nākotnē.