Kristīne Ceļmillere: Normāli cilvēki ^{Apriņķis.lv}

Savādas tāpēc, ka sevi uzskatu par konservatīvi domājošu cilvēku, dažos jautājumos mani noteikti varētu dēvēt par ultrakonservatīvu, tomēr es absolūti nespēju sevi identificēt ar viedokli, ka ir uzsākts ļoti viltīgs karš pret mūsu bērniem un smadzeņu skalošanas kampaņa. Un es patiešām nobijos no tā, ka sabiedrība varētu akceptēt gan jaunos veselības materiālus, gan jaunus ģimeņu modeļus nevis tāpēc, ka tie paši par sevi liktos pieņemami, bet tāpēc, ka konservatīvie par tiem tik neargumentēti un brīžiem histēriski iestājas, ka nesaproti, vai runā ar inteliģentu cilvēku vai kaut kādu sektantu.

Šajā nelielajā rakstiņā es gribētu koncentrēties uz divām ievadā minētajām epizodēm, paanalizējot, kādus viedokļus lasīju un kādēļ tā izteikties, manuprāt, ir nesaprātīgi, kā šāda emocionāla viedokļa paušana apdraud konservatīvu uzskatu pastāvēšanu, un ieskicēt, kāda varētu būt konstruktīva konservatīva atbilde abos gadījumos. Bet pašā noslēgumā riskēšu minēt, kādi ir minēto emocionālo reakciju cēloņi, kas nebūt nav konservatīvajiem glaimojoši.

Svešas emocijas bez argumentiem

Jāatzīst, ka izmantot sociālajos tīklos sacīto ir visai slidena taka. Es to apzinos. Šīs vietnes lielākoties ir tādas kā virtuālas sarunas virtuvē, kur savā kontā cilvēks var teikt visu, kas viņam ienāk prātā, nevienam par to netaisnojoties un neko nepaskaidrojot. Ir jau saprotams, ka katrs reizēm var nogurt no tā, ka viņam nemitīgi jāizsakās korekti, ar cieņu pret citādi domājošajiem. Reizēm gribas pateikt, kā jūties un ko domā, tomēr atšķirībā no sarunām virtuvē ieraksti soctīklos ļauj par šādu emocionālo “noraušanos” uzzināt arī citiem, kas virtuves sarunu gadījumā nenotiek.

Analizējot veselības mācības materiālu, kas saturēja informāciju, ka bērns var piedzimt nepareizajā ķermenī un ka psiholoģiskais dzimums var atšķirties no ģenētiskā, konstatēju, kā pār mani nogāžas gūzma svešu emociju, kas nesatur absolūti nekādus racionālus argumentus. It kā vēl nebūtu gana ar vaimanām par nelaimīgo VISC materiālu, diskusijas komentāros sāka izskanēt dažādi viedokļi par dzimuma disforiju. Kāda sieviete ierakstīja, ka viņa gribējusi būt zēns skolas laikā un cik labi, ka viņai neviens neko nav atļāvis ne nogriezt, ne piešūt, bet tad – man par vēl lielāku pārsteigumu – es izlasīju komentāros virkni “es arī, es arī, es arī”, kas man lika sajusties pavisam neomulīgi.

Vai nu komentārus bija rakstījuši tiešām tikai tie, kas to bija piedzīvojuši, vai arī visi mani un tās sievietes konservatīvie paziņas pusaugu vecumā bija gribējuši būt cita dzimuma nekā tie, kas viņi bija ģenētiski. Es pēkšņi sajutos kā vienīgā visā pasaulē, kas šos gadus ir laimīgi izcietusi, absolūti neapskaužot pretējo dzimumu un arī nevēloties ne tas būt, ne tam līdzināties. Atļaušos vispārināt, bet, manuprāt, tik lavīnveidīgi vēlmi būt par pretējo dzimumu cilvēki noteikti nepiedzīvo. Drīzāk tas liecina par nespēju ņemt nopietni dzimuma disforiju, kuras eksistenci iepriekš nekad neviens nav apstrīdējis. Man jāsarūgtina tie konservatīvie, kas četras minūtes trīspadsmit gadu vecumā ilgojās būt pretējā dzimuma cilvēks, bet tad pārdomāja un laimīgi dzīvoja tālāk savā dzimumā, – tas diemžēl liecina nevis par brīnumvieglu izārstēšanos no dzimuma disforijas, bet par totālu neapzināšanos, kas tā ir. Ir ārkārtīgi tuvredzīgi noliegt kādu psihes patoloģiju tikai tādēļ, ka šāds stāvoklis neatbilst konservatīvām vērtībām. Mēs te nerunājam par vērtībām, bet par cilvēkiem. Izsmiet to ir pirmais solis, lai diskreditētu konservatīvo pozīciju kā tādu, jo, ja tā vietā, lai runātu par atšķirīgu pieeju dzimuma disforijas gadījumiem, konservatīvie sāk ar pašas disforijas noliegumu vai apšaubīšanu, tad saruna ir beigusies, pirms vispār iesākta.

Arī uz rakstu par atvērto laulību reakcija bija ļoti emocionāla. Te kādas sievietes citāts: “Varat stāstīt, ko jūs gribat, varat likt man iejusties otra ādā, varat man spēlēt uz jūtām un varat man skalot un skalot smadzenes, bet nekas man neliks atkāpties no vienīgās patiesības – ĢIMENE IR VĪRIEŠA (viena, nevis vairāku) UN SIEVIETES (vienas, nevis vairāku) SAVIENĪBA. “LSM” savā raidījumu ciklā “Normālas ģimenes” sāk mērķtiecīgi un gudri graut ģimenes jēdzienu, par ģimeni nosaucot netikla dzīvesveida piekopējus. Tā pamazām tiek normalizēta un legalizēta nešķīstība, netiklība, piedauzība, izlaidība, pedofilija, homoseksuālisms un viss cits, kam veselā sabiedrībā NAV VIETAS.”

Šādu un līdzīgu ierakstu problēma ir tāda, ka tie sniedz informāciju tikai par konkrēta cilvēka sajūtām par kādu konkrētu situāciju, bet nesniedz absolūti nekādu kritisku un racionālu izvērtējumu. “Facebook” publicēt šādu tekstu vai ierakstīt “Man ir apnikušas tās fotogrāfijas ar sēnēm” ir būtībā viens un tas pats. Ir tikai dabiski, ja kaut kādi materiāli un raksti, kas nesaskan ar paša uzskatiem, izsauc spēcīgu emocionālu reakciju, bet, lai kāds viedoklis būtu ticams, tam ir jābūt saprātīgi izklāstītam. Ar nosodījumu kā pamatojumu nebūs pietiekami.

Lai gan šajā raksta vietā lasītāju varbūt jau ir pārņēmušas šaubas, vai maz esmu tik konservatīva, kā uztaisos, es tomēr gribu pasteigties apliecināt, ka man nešķiet pieņemams nedz Valsts izglītības satura centra piedāvātais materiāls 4. klases skolēniem, nedz “LSM” publicētais raksts par atvērto laulību.

Kādam būtu jāizklausās ticamam konservatīvam viedoklim?

Atbilde uz šo jautājumu ir tik vienkārša, ka gandrīz kauns to rakstīt: ir jāizvairās aprakstīt savas emocijas un jāmin racionāli argumenti, kas pierāda pretējo, un, ja pašam nepietiek laika vai zināšanu, lai šādu viedokli paustu, tad var dalīties ar kāda sev tīkama speciālista viedokli, kas vajadzīgo argumentāciju satur, turklāt pret pretējās puses argumentiem vajadzētu izteikties ar kaut elementāru pieklājību un bez aizvainojošiem epitetiem. Kā tas izskatās praksē?

Atgriezīsimies pie Valsts izglītības satura centra materiāla. Jāapzinās, ka, ja klīniskie psihologi ir nonākuši līdz tam, lai šāda veida materiālus vispār izstrādātu, tad tas nav gluži “sātana un viņa armijas” darbs, bet ir speciālisti, kas vēlas palīdzēt pusaudžiem un ir nonākuši pie secinājuma, ka tieši šāda palīdzība varētu būt efektīva. Ja konservatīvie kaut ko argumentē, tam vienmēr jābūt vērstam nevis pret pašas dzimuma disforijas, bet pret to apstiprinošās pieejas apšaubīšanu. Klaigāt sociālajos tīklos, ka man arī tā bija un pārgāja pats no sevis, nozīmē vispār nesaprast problēmu, par kuru runāts. Bet, ja parādi kādam saprātīgi domājošam cilvēkam, ka vispār nesaproti problēmu, tad tas jau ir pirmais solis pretī tam, ka viņš tevī vairs vispār neklausīsies, jo uzskatīs, ka tava pozīcija nav argumentēta.

Tomēr argumenti ir. Atliek tikai paskatīties, ko “Facebook” pēdējās dienās ir ierakstījis, piemēram, bērnu un pusaudžu psihiatrs Nils Konstantinovs. Viņš savā lapā ir sniedzis daudz argumentētu ierakstu. Tiem, kam konservatīvāka argumentācija interesē, iesaku tos izlasīt pilnībā. Šeit piedāvāju tikai nelielu izvilkumu, lai ieskicētu toni: “Medicīniskais dzimuma maiņas modelis nesākas ar hormonterapiju vai ķirurģiju. Tas sākas ar “apstiprinošo” pieeju, kurā tiek apstiprināts bērna “psiholoģiskais dzimums”, akceptēta ideja par piedzimšanu nepareizā ķermenī, šī modeļa terminoloģija u.tml. Turklāt, kā rāda pētījumi, jo agrāk bērns nonāk šajā modelī, jo vēlāk daudzkārt lielāka iespēja, ka viņš vēlēsies veikt pārējās manipulācijas, sasniedzot pilngadību. Protams, ne visi izvēlas iet līdz galam, bet pētījumu dati ir skaidri: gandrīz 100% no pubertātes blokatorus saņēmušo uzsāk hormonterapiju. Aptuveni 50–75% hormonterapijas saņēmēju vēlas ķirurģiju. Uzsākot šo modeli skolā, mēs noliekam riska pusaudžus “zemajā startā”, lai viņi būtu gatavi uzsākt tranzīciju uzreiz pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas.” Nekādu vaimanu par tuvo pasaules galu un sabiedrības sabrukumu. Argumentācijai jābūt izsmeļošai un diezgan sausai. Liet izmisuma asaras nebūs īstais brīdis, jo šeit ir runa par publisku diskusiju, nevis melodrāmu.

Kas attiecas uz rakstu par atvērto laulību, tad vismaz man personīgi šis koncepts nebija nekāds jaunums. Par to man stāstīja jau universitātē, runājot par Simonu de Bovuāru un Žanu-Polu Sartru. De Bovuāra neesot varējusi iedomāties nekādus smacējošas laulības žņaugus, lai gan grūti bijis tikt pāri Sartra sakariem ar studentītēm. Tas, ka to varētu vēlēties realizēt arī vidusmēra cilvēki, nevis ekstravaganti filozofi, man gan tiešām nebija ienācis prātā. Arī šeit tā vietā, lai vaimanātu, var noradīt, ka atvērtās laulības jeb, kā to definē paši raksta varoņi, “ētiskās poliamorijas” praktizēšana var novest pie ļoti dažādam iesaistītajām pusēm, iespējams, neprognozētām juridiskām un arī finansiālām sekām, kā arī šāda laulība nav bērnu labākajās interesēs.

Laulība kā tāda jebkurā valstī pastāv tādēļ, lai aizstāvētu laulāto un laulībā dzimušo bērnu intereses, tajā skaitā mantiskās. Pieļaujot attiecības, kas nav monogāmas, gan sievietei, gan vīrietim, protams, pastāv iespēja ieņemt bērnu no personas, kas nav viņu dzīvesbiedrs, bet bērna dzimšanas apliecībā kā tēvu vienmēr norāda sievietes vīru, pat ja ģenētiski viņš tāds nav. Kad tiek iezīmētas šī pāra harmoniskās attiecības, jājautā, vai viņi ir atklāti izrunājušies ne tikai par randiņiem ar citiem, bet arī par to, kas būs, ja vīram būs bērns ar citu sievieti un šim bērnam būs jāmaksā alimenti, vai ko darīs tad, ja sieva ieņems bērnu no kāda cita, – vai vīrs ir gatavs audzināt sveša vīrieša bērnu vai dot šim vīrietim kopēju aizbildnību pār šo bērnu, lai viņš nedēļu dzīvotu pie mammas un nedēļu pie tēva. Un vēl jau jāņem vērā, ka rotē arī pārējie bērni, kas sievietei bija pirms atvērtās laulības no pirmā vīra, lai gan, bērnus ieņemot, viņa tomēr dzīvoja monogāmijā, bet varbūt tagad jāsāk šaubīties, vai tā bija. Tad varbūt pirmajam vīram ir pamats pārbaudīt, vai visi trīs bērni tiešām arī ir viņa?

Par to, kādas ir visas iespējamās sekas attiecībām, kur bērns piedzims cilvēkam ar dažādiem seksuāliem partneriem, bet kas tomēr ir likumīgi noslēgtā laulībā, vislabāk var uzrakstīt kāds jurists. Mans mērķis nav uzskaitīt visus iespējamos sarežģījumu variantus, bet parādīt virzienu, ka viss nav jāskata “vaimandieniņ, pasaules gals!” toņos. Vēl varētu runāt par to, ka viens laulātais ir arī tāpēc, lai norādītu uz cilvēka unikālo vērtību, bet tad šis raksts kļūtu pārāk garš. Domāju, ka racionālu atbilžu variantu esmu ieskicējusi.

Gribētu mazliet vēlreiz pakavēties pie neomulīgās sajūtas, ko pieminēju raksta sākumā. Kāpēc tik daudz sakāpinātu emociju šajos konservatīvo ierakstos?

Riskēšu minēt, ka konservatīvi cilvēki, vismaz tie, kuru emocijas ir tik sakāpinātas, kopumā sevi uzskata par normāliem iepretim visiem pārējiem, kas, protams, ir nenormāli. Riskēšu minēt, ka lielākā daļa sabiedrības dzīvo standarta attiecībās vīrietis+sieviete+bērni, bet ļoti daudzas no šīm uz papīra normālajām ģimenēm it nemaz nav normālas. Sākot no tik dramatiskiem gadījumiem kā sievietei, kuru martā ar cirvi nosita bijušais vīrs, garām tēviem alkoholiķiem un mātēm, kas uzaudzina bērnus praktiski vienas, lai gan formāli ir precējušās, un noslēdzot ar vienkārši egoistiskiem, kas domā tikai par sevi, nevis savu laulāto un bērniem. Laulību nedegradē stāsti par atvērtu laulību. Laulību degradē egoisms, individuālisms, otra patērēšana. Es nenoliedzu, ka attiecību kvalitātē pastāv atšķirība starp savienību, ko veido divi alholiķi, no kuru ģimenes izņemti bērni un atdoti audžuģimenē, un savienību, kur sieva kaut ko asi atcirta vīram, jo viņš neīstajā brīdī uzdeva jautājumu. Protams, ka attiecību kvalitātes skalā abi šie pāri neatradīsies vienā un tajā pašā punktā, un tomēr man nedod miera jautājums…

Kas ir normāla ģimene? Kas ir normāls cilvēks?

Vai gadījumā normālie cilvēki ar normālajām ģimenēm nejūtas pārlieku normāli, pārāk lepni savā normālībā? Vai normālumam nevajadzētu pieiet ar mazliet lielāku devu pazemības? Neuzskatīt sevi par pārākiem, jo mūsu ģimenes ir tādas, kā vajag? Vai tas ir normāli, ja kādam citi liekas nenormāli? Vai tas ir normāli, ja sevi uzskati par normālāku nekā citi?

Selmai Lāgarlēvai ir triloģija par Lēvenšeldiem, kurā aprakstīts, kā kāds jauns vīrietis, vārdā Kārlis Arturs Ekenštets, izlemj kļūt par mācītāju un cītīgi strādā pie tā, lai izdzēstu jebkuru prieku savā un visu savu tuvinieku un arī draudzes locekļu dzīvēs. Viņš uzskatīja, ka meklē Dieva gribu, un šo gribu tā dīvaini interpretēja, ka tās dēļ jāpamet līgava un par sievu jāņem pirmā ceļā sastaptā sieviete, kas izrādījās nabadzīga, taču ar veselo saprātu apveltīta būtne. Šī sieviete, Anna Sverda, gan jūtas pagodināta kļūt par mācītāja sievu, taču, kad konstatē, ka vīrs, viņas ieskatā, nav pie pilna prāta no reliģiskiem murgiem, viņu pamet, bet Kārlis Arturs kļūst par klaiņojošu sludinātāju, kas tirgus laukumos biedē cilvēkus ar elles ugunīm, kamēr ļaudis ap viņu pulcējas un par viņu smejas. Romāna pašās beigās ar Kārli Arturu tomēr it kā notiek kāda pārmaiņa. “Kārlis Arturs tagad esot iemācījies mīlēt cilvēkus. Tas esot gaužām svarīgi, jo tieši tā Kārlim Arturam trūcis. Viņš bija mīlējis Kristu un pierādījis, ka Kristus labad visu var ziedot un sekot viņa pēdās. Taču viņš nekad nav pazinis īstu cilvēkmīlestību. Un tāds cilvēks, kas grib būt Kristus māceklis, nemīlēdams cilvēkus, ierauj ir sevi, ir citus postā.”

Lāgerlēva šajā fragmentā ir noformulējusi izjūtas, kas mani pārņem, klausoties tik daudzus konservatīvos cilvēkus. Ekensteta Kristus vietā tie ieliek kādu konservatīvu ideoloģiju, taču nemīl cilvēkus, bet, nemīlot cilvēkus, nekādas pārmaiņas pie viņiem arī nevar sagaidīt. Vismaz racionālu apsvērumu dēļ to vajadzētu darīt, jo, ja kāds cilvēks gribētu pārliecināt mani par sava viedokļa pareizumu, taču vispirms mani nodēvētu par nenormālu un pateiktu, ka tādām kā es sabiedrībā nav vietas (to gan es esmu dzirdējusi no liberālāk domājošiem savu konservatīvo uzskatu sakarā), nedomāju, ka tas mani mudinātu pārskatīt savu pozīciju. Tas pats ir patiesi arī pretējā virzienā. Varbūt, ka konservatīvu nostāju var apdraudēt vai iznīcināt kaut kādi citi uzskati. Galvenais, lai pie tās iznīcināšanas nedarbojamies mēs paši, būdami normāli. Pārāk normāli.

¹ Raksts “Normāla ģimene. Būt atvērtās attiecībās un kopīgi audzināt bērnus” LSM.lv (15.09.2023). Stāsts tiek pieteikts ar šādu ievadu: “Elīna un Aigars ir precējušies četrus gadus un dzīvo atvērtās attiecībās, savukārt Artūrs ir Elīnas bijušais vīrs. Viņi ir kļuvuši par lielu, draudzīgu ģimeni, kas kopā ar Artūra partneri Ievu audzina nu jau četrus bērnus. Lai gan pagātnē piedzīvoti sāpīgi brīži un ilgstošu attiecību iziršana, visnozīmīgākā visiem ir bērnu labsajūta un veiksmīga komunikācija, ko izdodas realizēt šajā jaunajā, mūsu sabiedrībā reti sastopamajā attiecību modelī.”

² Poliamorija (no seno grieķu πολλοί (polloí) ‘daudz’ un latīņu amor ‘mīlestība‘) ir prakse vai vēlme pēc romantiskām attiecībām ar vairāk nekā vienu partneri vienlaikus ar visu iesaistīto personu informētu piekrišanu. Šādu poliamorijas definīciju piedāvā poliamorija.lv.

³ Selma Lāgerlēva “Lēvenšelda gredzens. Šarlote Lēvenšelde. Anna Sverda”; Rīga, “Liesma”, 1975. g. 528. lpp.