Koktēlnieks Delpers un viņa "Paradīzes" ^{Apriņķis.lv}

Mīlestība dzīvesziņas izzināšanā

Ēriks Delpers ir Latvijā plaši pazīstams kā koktēlniecības meistars, taču savu daudzpusību un nemitīgo izzināšanas kāri, pieredzi un plašās zināšanas ir apkopojis arī vairākās grāmatās, bagātīgi dalīdamies cilvēkziņas izzināšanā. Savus garadarbus publicē jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Arī glezno, fotografē, ar saviem attēliem ilustrē paša sarakstītās grāmatas. Taču pēc profesijas Ērikam ir pavisam cits arods – savulaik septiņpadsmit gadu garumā viņš pilotējis virsskaņas lidmašīnas. Savu daudzpusību Ēriks akcentē ar to, ka katram cilvēkam garīgi ir nemitīgi jāpilnveidojas un jāaug.

“To, ko es ikdienā jūtu, redzu un dzirdu, esmu uzrakstījis divpadsmit grāmatās vai, satiekot cilvēkus klātienē jebkur, pat dievkalpojumos, nododu šo pieredzes un zināšanu bāzi citiem,” saka Ēriks. “Tas ir svarīgi ne tikai man pašam, bet būtiski ir dalīties ar ikvienu. Viena no manām grāmatām ir ar zīmīgu nosaukumu “Iespēja izdzīvot”, kas ir pamatu pamats, kā dzīvot, lai mēs patiesi dzīvotu tā, kā cilvēks ir radīts. Skaidrs, ka cilvēkam ir jādzīvo tā, lai nemitīgi gan augtu, gan pilnveidotos. Negrēkotu, bet piedotu citiem, – tā ir viena no svarīgākajām īpašībām, un tas nenākas viegli.”

Tieši tāpēc viens no izziņas un iedvesmas avotiem viņam ir būšana dziļā ticībā. Kā pats saka, esot izlasījis visas pasaules grāmatas. Un viena no galvenajām dzīves atziņām Ērikam ir: “Lai katrs no mums kaut ko iemācītos, ir jāsalīdzina, ko citi līdz šim ir izsecinājuši. Ja cilvēks spēj sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš šajā pasaulē dzīvo, tad viņš jau var būt laimīgs. Ja nespēj, tad viņam vēl daudz jāmācās un ar sevi jāstrādā. Un šis process faktiski nekad nebeidzas, bet turpinās mūžīgi.”

430 skulptūru kā pateicība par palikšanu dzīvam

Tieši nerimstoša sekošana Dieva vārdam mudināja Ēriku radīt plašu skulptūru ekspozīciju Kristus Karaļa kalnā Aglonā. Tajā uzstādītas 430 koka skulptūras, kas stāsta par dažādiem Bībeles sižetiem. Tās visas ir darinātas ar draugu palīdzību. Pats kalns atrodas Egles ezera krastā, apmēram divus kilometrus no Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas bazilikas. Iecere īstenojās dzīvē 2006. gadā, tās idejas autori ir Ēriks un viņa draugs Jānis Stupāns.

Taujāts par šā vērienīgā darba pamatdomu, Ēriks to salīdzina ar dažādām paša dzīves situācijām, kas var būtiski mainīt turpmāko mūža izpratni un vērtības. “Lidotāja darbā es trīs reizes faktiski jau biju aizgājis no šīs pasaules... Taču viss brīnumainā kārtā sakārtojās – un esmu dzīvs!” saka koktēlnieks.

“Pateicībā par to, ka esmu palicis dzīvs, Dievam par godu izveidoju šo lielo un skaisto skulptūru parku. Cilvēkiem caur šīm skulptūrām esmu centies parādīt, ka Dievs patiešām ir. Pagājuši jau septiņpadsmit gadi, taču cilvēku interese arvien ir liela. Pat pieaug. Esmu par šo darbu saņēmis tūkstošiem pateicību. Bet būtībā jau nav nemaz svarīgi, cik apmeklētāju bijis: ja kaut tikai viens cilvēks būtu atnācis uz parku, es varētu teikt, ka tas radīts tikai viņam. Tātad ikvienam, kas kaut reizi ir viesojies šajā parkā, tas ir personīgi.”

Izpletnis... neatveras

Ērika Delpera pamatprofesija ir lidotājs. Šim bīstamajam arodam viņš veltījis pietiekami daudz savas dzīves gadu. Interesants, taču ļoti skarbs ir pilota darbs, nosaka Ēriks. Viņš pilotēja virsskaņas lidmašīnas.

“Par to, kāds ir lidotāja darbs, ar kādām dzīvībai bīstamām situācijām ir jāsaskaras, jāpārdzīvo un galu galā pašam arī jāizdzīvo, varētu rakstīt grāmatas,” Ēriks Delpers atzīst. “Jā, tieši tā – jāizdzīvo. Kad sāku kādam to visu stāstīt, cilvēki vienkārši man netic. Viņi nevar pat iedomāties, ka tā varētu būt. Piemēram, ka tu izlec no lidmašīnas un... izpletnis neatveras. Kā tu cīnies, lai tas atvērtos un pats paliktu dzīvs. Man tā tiešām ir bijis! Tādā brīdī zibenīgi pārdomā visu līdzšinējo dzīvi... Taču tas ir tikai viens no piemēriem. Cilvēki parasti sāk smīkņāt, jo domā, ka es tikai lielos vai vienkārši fantazēju.”

Katram iemācīties veidot savu vidi skaistu

Viens no Latvijas apceļotāju un skolēnu ekskursiju galamērķiem ir Lielvārde. Un kā nu ne, ja Lielvārdes parka sākumā kopš 1970. gada iekārtots eposa “Lāčplēsis” autora Andreja Pumpura muzejs. Turklāt plašais parks ir valsts nozīmes aizsargājams dabas objekts. Dižkoku ieskautajā Lielvārdes parka daļā, kur reiz atradusies Lielvārdes muižas pils, kopš 1988. gada ir iekārtots Skulptūru dārzs. Te līdzās citiem koktēlnieku darbiem ir arī četras Ērika darinātas skulptūras. Vienotā stāstā par “Lāčplēša” eposu un tā varoņiem.

“Eposā ir arī, piemēram, sumpurņi un ragana,” saka Ēriks Delpers. “Šos tēlus arī veidoju. Dramaturgs Gunārs Priede man teica, ka, pieejot pie raganas skulptūras, sajūtot darbā ieliktās domas dziļumu. Tēlniecība ir tas viens no veidiem, kurā var ļoti dziļi izteikt savu domu ar kustību un dzīvīgumu. Un tieši tajā radīšanas mirklī tas arī notiek, un šī doma pēc tam iedarbojas uz skatītājiem. Tā skulptūra nonāk tieši pie paša cilvēka.”

Pašam spēcīga vēlme līdzdarboties parka pilnveidē radusies pagājušā gadsimta 90. gadu pašā sākumā – barikāžu laikā. “Kopš tā laika man allaž ir ļoti gribējies, lai Latvija būtu vēl skaistāka zeme. Lai katrs brīvajā zemē iemācītos padarīt savu vidi skaistu. Kā vēlāk izrādījās, man tas bija tikai sākums. Pēcāk draugs ierosināja izveidot kādu skaistu vietu Latvijā, lai cilvēki brauktu un priecātos par tās skaistumu.

Kristus Karaļa kalnā Aglonā ir neskaitāmi krāšņuma koki, ābeļdārzi, pat izveidota mīlestības saliņa. Ar domu, lai cilvēki mīlētu, atrastu tur ko dievišķi tīru. Ne viens vien ir teicis: “Redz, mēs arī ko tādu izveidosim savās mājās!” Pēc gada atbrauc un saka: “Mums arī kas līdzīgs sanāca!” Pateicoties kokaudzētavas “Baltezers” dārzniecei, ainavu arhitektei Anitai Kazākai un tam, ko viņa piedāvā, ikviens arī savu dārzu var padarīt fantastiski skaistu.”

No dabas paņemt labāko

Skulptūru tapšanas process ir apjomīgs un ilgs. Pats tēlnieks teic, ka par skulptūru ir jādomā katru dienu, līdz nāk mirkļa apskaidrība par tālāko darbību. Piemēram, ozols esot ļoti īpašs koks. Tāds tas bijis no mūsu sentēvu laikiem un allaž turēts īpašā godā. Tam apkārt ir ne tikai miza, bet arī jaunā kārta, kas ir vairākus centimetrus bieza. Lai izgatavotu skulptūru vai vispār apstrādātu ozolkoku, arī šī kārta ir jānoņem.

“Īpaši svarīgi ir tas, kā tu vispār tiec pie ozolkoka,” uzsver Ēriks. “Vienai Lielvārdes parka skulptūrai koku atradu dziļi mežā. Tas bija jau biezām sūnām apaudzis, smags. Mēs par visām varītēm to tomēr izvilkām no meža. Sāku strādāt, un izdevās brīnišķīga skulptūra. Svarīgi paņemt tieši to labāko, ko daba mums spēj dot, un to arī novērtēt.”

“Paradīzes” līdzās senvietai

Pats koktēlnieks dzīvo Ogresgalā, mājās, kam devis vārdu “Paradīzes”. Pirms apmešanās šajā vietā patīkams pārsteigums bijis, kad uzzinājis, ka skaistajā ielejā senos laikos atradusies apmetne, turklāt pastāvīgi cilvēki te dzīvojuši jau trīssimt gadu pirms mūsu ēras. To oficiāli datējuši arheologi. Tagad šī vieta ir valsts nozīmes kultūrvēstures piemineklis. Tas vēl vairāk mudinājis radīt mājas apkārtnē ko īpaši skaistu, bet vārdu devis tieši šīs senatnīgās apdzīvotās vietas dēļ. Laika gaitā līdzās dažādiem krāšņumaugiem un kokiem uzstādītas arī piecdesmit skulptūras.

“Katra cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgi, lai līdzās būtu daudz īstu draugu,” stāsta mājas saimnieks. “Līdzīgi kā Kristus Karaļa kalna parka gadījumā, arī “Paradīzēs” palīdzam cits citam – atbrauc draugi talkā būvēt saimniecības ēku, tāpat palīdzīgas rokas ir arī apkārtnes sapošanā. Tādas sirsnīgas kopīgas draugu talkas rīkojam.”

“Paradīžu” apkaimi var apskatīt ikviens – teritorija nav speciāli nožogota, atskaitot tikai elementāru privātumu. Līdzās ir viesu nams, un kāds allaž atnākot aplūkot arī krāšņi iekārtoto dārzu un parku.

Sajust un redzēt sevi šajā pasaulē

Pirmā Ērika grāmata ir “Atklāsme”. Grāmatas autors stāsta: “To, ko Dievs man devis sajust un redzēt šajā pasaulē, es stāstu arī caur grāmatām. Domāju, ka ikviens šajā pasaulē dzīvojošais cilvēks ar cieņu un strādīgumu arī varētu uzrakstīt kaut vienu grāmatu. Par to, kā viņš uztver savu dzīvi un dažādas situācijas. Tā ir liela Dieva dāvana – spēja rakstīt. Vienalga, kur – sēžot pie galda vai kādā meža nostūrītī. Visas grāmatas ir saistītas ar garīgām tēmām. Lai lasītājs, pārlapojot grāmatu, aizdomātos par dzīves vērtībām un to, kā dzīvojam.”

Vēl viena mūža kaislība Ērikam Delperam ir fotografēšana, ar ko viņš aizraujas jau kopš bērnības. Dzīves laikā bijušas arī vairākas personālizstādes, tajā skaitā Ogres pusē, piemēram, pilsētas bibliotēkā. Ar paša uzņemtām fotogrāfijām viņš ilustrējis arī savas grāmatas. “Fotogrāfija ir unikāla iespēja konkrētajā mirklī ar kompozīciju un gaismu ielikt savu domu, kuru vēlāk var izteikt ar vārdiem. Ja nebūtu citas nodarbes un ikdienas darba soļu, es labprāt to vien darītu, kā būtu ceļā un daudz fotografētu, lai to pēc tam aprakstītu,” savā iedvesmā dalās Ēriks.

Tēmas ir ļoti plašas – gan gaismas spēles, gan mirkļa emocijas un sajūtas ainavā. Īpaši viņam patīkot vērot Daugavas viļņus, kas spēj radīt īpaši neparastu gaismas spēli.

Veselīgs dzīvesveids – stipra organisma pamatā

Viena no dzīves būtiskākajām sastāvdaļām Ērikam ir rūpēties par veselīgu dzīvesveidu un tā stiprināt ne tikai paša veselību vien. Viņš šajās zināšanās nesavtīgi dalās arī ar citiem. Par to domāts daudz, un viens no iedvesmas avotiem viņam ir paša māte, kura sava garā mūža laikā faktiski nekad neesot slimojusi.

Vaicāts, kas, viņaprāt, ir veselīgas dzīves pamatā, Ēriks atklāj svarīgākās lietas, kuras vēlams ievērot savā ikdienā. “Jau kopš bērnības es dzeru daudz ūdens pirms un pēc ēšanas. Vēlāk uzzināju, ka šāds princips ir pamatu pamats labai vielmaiņai un veselīgam organismam – dzert pietiekami daudz un labu ūdeni. Mēs zinām, ka slimība ir skāba vide, bet veselība – sārmaina. Tas jāielāgo, domājot par uzturu. Vēl viens padoms – gādāt par sava organisma attīrīšanu gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Mums ir labi zināmi seni paradumi sava organisma attīrīšanai un stiprināšanai. Vasarās apzinīgākie cenšas uzņemt iespējami vairāk vitamīnu no dabas veltēm, bet tikpat svarīgi ir arī ziemā savu organismu nostiprināt ar mikroorganismiem un vitamīniem, kad tas ir ievainojamāks.”

Lai cilvēks labāk sagatavotos tumšajam un aukstajam periodam, to vajagot darīt jau vasaras sākumā. Piemēram, kad ienākas zemenes, ēst tās tik daudz, kamēr apnīk. Organisms pats pateiks priekšā, kad pietiek, – tās vienkārši vairs negribēsies ēst. “Kad sāk ienākt pirmais medus, cenšos daudz uzturā lietot tieši šo medu un medus produktus,” atzīst Ēriks. “Noteikti ir jāpadomā par dabas dāvātajām zāļu tējām, lai būtu pienācīgā krājumā. Savulaik Ogres tirgū bija iespēja iegādāties no cilvēkiem salasītās ārstnieciskās tējas – piparmētras, liepziedus, pelašķus un daudzas citas. Man patīk sajaukt dažādas tējas, piemēram, zaļo tēju ar kādu dabas doto velti. To iesaku arī citiem. Šādas tējas sniedz tādu tonusu, ka pat kafija nestāv līdzās! Jā, un sezonas laikā noteikti jāgatavojas ziemai, sasaldējot svaigas ogas un dārza zaļumus. Ziemai ir jāgatavojas jau kopš vasaras sākuma, tad organisms būs sveiks un vesels, bet prāts – skaidrs un dzidrs.”