Jānis Ikstens: "No dīķa apakšas augšup ceļas dūņas" Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, Jānis Ikstens
"Latvijā katrās vēlēšanās ir bijis tāds sabiedrības segments, kas nav apmierināts ar to, kā lietas notiek," saka Jānis Ikstens.
Foto: LETA
Nepilnu mēnesi pirms vēlēšanām informatīvā telpa šķiet tā pārsātināta ar "politiku", tā ir tik lielā mērā emocionāla, ka liekas – neko prātīgu prognozēt nav iespējams. Tomēr atšķirīgi popularitātes reitingi un skaļa retorika nenozīmē, ka nav iespējami vērtējumi, distancējoties no tā dēvētajām aktualitātēm. Ar profesoru, Latvijas Universitātes prorektoru sociālo un tiesību zinātņu jomā Jāni Ikstenu sarunājas Māris Zanders.
– Cilvēka domāšana ir tā iekārtota, ka mēs viegli piemirstam pagātni un attiecīgi tagadni uztveram kā kaut ko nekad nebijušu. Ja paklausās 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas vērtējumus, arī dzirdams, ka "šādi nekad iepriekš nav bijis", "šīs vēlēšanas ir unikālas ar..."...
– ..."izšķirošas"...
– Tieši tā. Kāds ir tavs skatījums?
– Atļaušos iesākt ar elementāru atgādinājumu, ka vispār šīs būs jau devītās parlamenta vēlēšanas kopš neatkarības atjaunošanas. Līdz ar to mēs esam jau pieredzējuši diezgan daudz ko. Es apšaubītu to, ka šīs vēlēšanas ar kaut ko ļoti atšķirtos. Var likties, ka īpatnība ir tā, ka ļoti aktivizējas politiskie vairāksolītāji (es apzināti nelietoju apzīmējumu "populisti"), ka viņi ir ļoti redzami. Bet patiesībā arī tas jau ir bijis – piemēram, 1995. gadā Joahims Zīgerists.
– Un tomēr tu lieto vārdu "aktivizējušies". Ja aktivizējas, tātad ir iemesli.
– Jā, tas ir interesanti, ja patur prātā, ka Latvijā šobrīd nav ekonomiskās krīzes. No makroekonomisko rādītāju viedokļa mēs esam vienā no augstākajiem punktiem. Tātad ekonomiska seguma lielai neapmierinātībai un prasībai pēc straujiem pavērsieniem nav. Tomēr te jāpatur prātā tas, ka politika ir arī subjektīva – daudz kas ir atkarīgs no tā, kā cilvēki kaut ko uztver, kā viņi domā par kaut ko. Tāpat daudz kas atkarīgs – paralēli objektīviem faktiem – no tā, kāds ir piedāvājums no politisko līderu puses. Un šobrīd mēs redzam, ka šis piedāvājums ir paplašinājies. Te, šķiet, nepieciešams paskaidrojums. Tātad Latvijā katrās vēlēšanās ir bijis tāds sabiedrības segments, kas nav apmierināts ar to, kā lietas notiek...
Latvijas Universitātes (LU) prorektors sociālo un tiesību zinātņu jomā, profesors Jānis Ikstens piedalās svinīgajā universitātes Senāta sēdē, kuras laikā tiek sveikti LU Goda doktori, Goda biedri, kā arī emeritus profesori un jaunie doktori.
– Tā ir gandrīz visur.
– ...un šis segments ir "barojis" jaunās partijas. Respektīvi šis segments, kas vienmēr grib jaunas "sejas", izvēlas jaunienācējus. No šī viedokļa mēs vēl nevaram runāt par kaut kādu "paplašināšanos". Bet tad ir nākamais jautājums: kādas izpausmes šī prasība pēc "jaunā" iegūst? Un to savukārt kaut kādā ziņā definē paši politiķi. Piemēram, 2002. gads, "Jaunais laiks". Einars Repše ienāca politikā ar lielā mērā tādu "Latvijas ceļam" raksturīgu programmu, papildinot to ar solījumiem par caurspīdīgu, godīgu politiku. Manuprāt, ja viņš būtu gribējis, viņš varēja ienākt arī ar ekonomiskajos jautājumos kreisu politiku – viņam kā politiskajam līderim tobrīd bija liela vilkme. Viņš varēja manevrēt dažādos virzienos. Šī garā ievada sasaiste ar šodienu ir tā, ka šobrīd viens no piedāvājuma elementiem ir tiešām populisms. "Mēs – labā tauta, viņi – sliktā, negodīgā, nekompetentā elite." Visskaidrāk to var redzēt "KPV LV" programmā un retorikā, bet ne tikai. Šis populisma pieprasījums un piedāvājums Latvijā ir kopsolī ar laikmetu, ar citās Eiropas – un ne tikai – valstīs notiekošo. No šī viedokļa mēs varam runāt par kaut ko jaunu.
– Vienīgi jāpiebilst, ka citur vairāk runa ir par antiimigrantu, svešu kultūru aspektu, savukārt Latvijā uzsvars ir uz taisnīgumu, lai ko kurš ar to saprastu. No šī viedokļa raugoties, mēs esam mazliet amizantā kārtā tuvāki nevis Vācijai vai Zviedrijai, bet Spānijai, kur "Podemos" aicinājums sacelties pret "kastu" (la Casta) aizgāja, kā saka, uz urrā.
– Interesanti ir tas, ka pirms gada, pašvaldību vēlēšanās, tas pats spēks, par kuru šodien tik daudz tiek runāts, proti, "KPV LV", nekādus rezultātus neparādīja. Tātad, ja šobrīd viņu popularitāte ir tik augsta, var pieņemt, ka viņi ir piesaistījuši papildu «smadzenes» un varbūt arī finansiālus resursus, lai šo piedāvājumu paplašinātu. Tā rezultātā viņi, ja tā var teikt, iet kopsolī ar citās valstīs novērojamo, un tas, lūk, varētu būt kaut kas atšķirīgs, salīdzinot, piemēram, ar 2014. gada vēlēšanām.
– Es tikai gribētu uzturēt domu, ka populisms ir mainījies. Augustā "The Economist" bija publicēts viedokļa raksts ar retorisku jautājumu: kur ir, teiksim tā, klasiskais populisms, kas akcentē ekonomiskās problēmas? Rietumos populisms rotē ap svešā – imigranta, musulmaņa utt. – tēlu.
– Īsti nepiekrītu. Ir kreisais populisms, un ir labējais populisms. Vienkārši šobrīd vairāk runā par šo labējā populisma paveidu. Tomēr arī tā gadījumā ir šis ekonomiskais aspekts – imigranti ir tie, kuri atņem mums darbu, samazina algas, noplicina sociālo sistēmu utt. Savukārt Latvijas gadījumā diskurss ir tāds, ka vispār jau naudas pietiktu, tikai elite visu izzog. Ja runājam par šo labējo paveidu, vai atceries 2002. gadā dibināto Latvijas Brīvības partiju, ko izveidoja Ziedonis Čeverss, un tās reklāmas klipu ar melnādainu sargkareivi pie Brīvības pieminekļa? Rezultāts vēlēšanās bija 0,2 procenti.
Pilnu interviju lasiet 28. septembra "Rīgas Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".