Guntis Grūbe: Visa pamatā ir jābūt profesionalitātei un godīgumam ^{Apriņķis.lv}

Guntis uzskatāms par īstenu jumpravieti. Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā ieguvis pamatīgas inženiertehniskās zināšanas, visas darba lietu prasmes un iemaņas, pēc tam absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Inženieris, ekonomists. Politiķis. 1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 159. Madlienas vēlēšanu apgabala, 1990. gada 4. maijā viņš balsoja par deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

– Kā skolmeistars zinu, ka katrā bērnā sēž iekšā kāds talants, ko skola diemžēl nespēj pat uztaustīt. Kā ar dzelžu skrūvētāja talantu, kāds piemīt tev? Un kā to modināt mūsdienu bērnā?

– Nekāda jau tāda izcila talanta ne bērnībā, ne jaunības, ne spēka gados man nav bijis. Lauku vidē dzimis un audzis, ātri iemācījos, ka ir jāciena jebkurš darbs un tad arī maizīte būs. Taču ar nosacījumu, ka ir jāprot, jāmācās darbu padarīt arvien krietnāk, lai pašam nebūtu kauns un darbu nepazudinātu. To man ierādīja māte, kura prata visu, arī vīru lauku darbus: art zemi, kultivēt, ravēt un citādi apkopt laukus, novākt ražu, to rūpīgi nogādāt klētī vai pagrabā. Arī mans vecākais brālis visu darīja pamatīgi, un tā dzelžu skrūvēšana man rokās iekrita pati no sevis. Jā, arī sukas no viņa dabūjām, kad abi ar dvīņubrāli viņa traktoru HTZ 7 ar rokas sajūgu gandrīz dīķī noslīcinājām, jo apjukumā neapķērām to sajūga rokturi pacelt, bet spiedām tik uz bremzēm.

Bremzēt dzīvē bieži nācās arī sevi – piemēram, kad dzirdēju tālumā spēlējam akordeonu, visa sirds šai mākslai rāvās līdzi un kāpa no krūtīm laukā, bet mūzika bija jāaizmirst, jo tā laukos nesolīja ne maizīti, ne pavalgu. Palika vien sapnis. Šad tad paņemu rokās akordeonu un drīz vien nolieku nost: par vēlu. Pamatskolas laikā skolotāji man bija ne tikai priekšmetu pasniedzēji, bet arī dzīves gudri pedagogi – daļa vēl Kārļa Ulmaņa laikā savu arodu apguvuši. Skolotājs mācīja domāt, ka reizrēķina tabulas iekalšana nav galvenais, lai kļūtu par labu darba darītāju un godājamu pilsoni. Savs talants neatklājas visiem vienlaikus, un dažkārt kādreizējais divnieku karalis top par zinātnes spīdekli. Bet... tikai ar darbu!

– No visiem tavas dzīves gājuma tituliem man visvairāk imponē inženieris. Vai tik šis jēdziens nerodas pirms augstu skolu beigšanas? Pamats neieliekas daudz agrāk? Biji taču mehanizators Ogres rajona kopsaimniecībā “Ogre”, kas aptvēra plašu teritoriju, tavējo Jumpravu ieskaitot.

– Manā gadījumā nekādu brīnumu nav. Attālos rados bija mehāniķis, kurš mūs abus jaunos zeperus ievēroja un aicināja jau pēc astotās klases beigšanas pastrādāt darbnīcās pie tehnikas remonta. Tajos laikos labības kombaini uz saimniecību atnāca nesalikti, tāpēc tos vajadzēja saskrūvēt, noregulēt un palaist darbā. Negāja viegli, bet mēs tajā vasarā sameistarojām veselus trīs! Darbnīcas veči bija patīkami pārsteigti, un tieši viņu uzticība ierādīja mums abiem dvīņubrāļiem īsto dzīves ceļu, kas nozīmē, ka katrai skrūvītei ir sava vieta un uzdevums un ka pat vismazākā mehānisma funkcionēšanai tā precīzi tur ir jāieskrūvē. Tas palicis kā pamats, gan septiņas sezonas nostrādājot uz kombainiem, gan braucot uz dažādu marku traktoriem, kas klausīja mani, nevis es tos. Tā bija lielā inženierija, jo, kad kļuvu par toreizējās saimniecības “Ogre” galveno inženieri, nebiju vienkārši priekšnieks sprukstiņš, bet varēju dabūt pie dzīvības jebkuru verķi, kas bija pārstājis pukšķēt. Tas arī būtu vēlējums jaunajiem radošajiem un daudzsološajiem vadītājiem, politiķiem: iemācies arodu vispirms pats un tikai tad iedrošinies pamācīt citus!

– Esi viens no grāmatas par Priekuļu tehnikumu autoriem. Īpaši simpatizē tavs raksts. Kā tik smalki esi spējis atainot savas “gaismas pils” būtību?

– Grāmatas “Priekuļu tehnikums XI desmitgadēs” īstenie autori ir bijušā Priekuļu tehnikuma absolventi un darbinieki Māris Niklass, Pēteris Rengelis un Malda Lībiete, kuri  apkopojuši pamatīgās mācību iestādes hroniku. Jā, esmu viens no šīs grāmatas līdzjutējiem un šo to arī uzrakstīju. Ar dziļu cieņu pret Latvijas vēsturi, tehnisko zināšanu lomu. Laukos bez tehnikas nu nekādi nevarēja iztikt ne tajos tālajos gados, ne mūsdienās. Šim nolūkam vajadzīgi zinoši, praktisku pieredzi apguvuši meistari. Kā ar arodapmācību mūsdienās, nezinu spriest, bet, cik zināms, pieprasījums pēc labiem amata pratējiem (arī autobusu šoferiem) kā nekad akūts.

– Par saviem skolotājiem savā rakstā “Kāds pamats, tāda ēka, tāds cilvēks” esi teicis viedus vārdus: “Nemaz nebūs sentimentāli, ja teikšu, ka tā bija ne vien pasniedzēju augstā profesionalitāte, bet arī mīlestība, kas piemīt tikai gudriem un sirdsgudriem cilvēkiem.” Koncentrētā veidā pastāsti, lūdzu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem.

– Mūsu kurss ne mazākajā mērā nevarēja būt viegli pārkožams rieksts nedz mūsu jaukajai audzinātājai Valdai, nedz arī kursa kuratoram – tehnikuma direktoram Fēliksam Circenim. Kaut mācīties iesāka trīsdesmit viens, tehnikumu no pamatsastāva beidza tikai sešpadsmit, bet finišu sasniegušie varēja būt mierīgi: ne augstākā matemātika, ne citas nepieciešamās zināšanas, ne darba prasme nebiedēja visus turpmākos gadus.

– Kur stingrība, tur arī sodi, kuriozi un labvēlīga paķeršana uz zoba…

– Skolas prasības nesaudzēja nevienu, slaisti un citi pavieglāka rakstura īpašnieki te ilgi uzkavēties nevarēja. Leģendārā mācību daļas vadītāja Pauļa Javas uzaicinājums ierasties pie viņa pēc dokumentiem bija ne tikai taisnīgs spriedums, bet arī iespēja tehnikumu pabeigt vai nu neklātienē, vai pēc dienesta armijā, kur neviens vien puika pārtapa par vīru. Vēlāk, mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mehanizācijas fakultātē un Ekonomikas fakultātē, varēju pārlapot teicamos konspektus augstākajā matemātikā. Pasniedzēja Biruta Strupule iemācīja ne tikai strukturēti, loģiski pierakstīt nepieciešamo, bet arī perfekti apgūt priekšmetu. Vēl tagad dzīvā atmiņā pasniedzējas skaldītie vārdi: “Atkārtosim šo kārtulu!” Tie skanēja kā paša Dieva balss no debesīm!

Vēl šodien nespēju savu darbu noformēt pavirši vai pa roku galam, un par to īpašs paldies jāsaka tehniskās rasēšanas pasniedzējam Alfrēdam Priedītim, kura inteliģence un takta izjūta lika nosarkt ne vienam vien rasējuma ķēpātājam. Cienījamā pedagoga talants uz vienkāršas tāfeles ar visparastāko krītu zīmēja perfektus trīsdimensiju detaļu izklājumus, bet ar brīvu roku zīmētie apļi ne par mata tiesu neatšķīrās no cirkuļa vilktajiem. Pēteris Neimanis, ar iesauku Zumma, kas radās no viņa paša spārnotā teiciena: “Sazummēsim šos ampērus un voltus!”, elektrotehnikas stundas piepildīja ar aizrautīgu skološanos. Pa starpām tur netrūka lielāko rakaru stiķu, kas izpaudās gana radoši – te pasniedzēja krēsla dibendaļā iedzenot lāpāmās adatas, te tīši izraisot īssavienojumus kabineta kabeļu mudžekļos. Ka no tā ciestu priekšmeta apguve, diez vai kāds atceras. Tāpat kā bargos sodus diez vai kāds piemin ar ļaunu: paši nevaldāmākie palaidņi daļu vasaras brīvlaika itin taisnīgi pavadīja, vai nu mazgājot kopmītņu koridorus un pucējot logus, vai arī cilājot lāpstu Andra Sikšņa būvētajā sporta kompleksā.

Mūsdienām par sliktu runā tas, ka tolaik neviens no tā nenomira un nesūdzējās, bet atbildēt par savu rīcību iemācījās pats un savlaicīgi. Arī tehnikas instruktori bija ļoti zinoši un ar humoru apveltīti: ja kāds gribēja ieliet ūdeni radiatorā, kura ar gaisu dzesējamam traktoram nemaz nebija, instruktors to arī vēlīgi ļāva, no kā ne vien ūdens spainis aizlidoja pa gaisu, bet to pašu gaisu pušu plēsa pārējo censoņu nevaldāmie smiekli…

– Smagi, bet aizrautīgi?

– Jā. Viegli nebija. Piemēram, tehniskā mehānika un materiālu stiprība, kuru pasniedza ļoti jaunais pasniedzējs Jānis Rubenis, rokā devās gan smagi, gan viegli. Aizrautība, vienkāršība, skaidrība! Tos priekšmetus nevarēja nezināt, jo Rubeņa neslēptais un sarkastiskais joks izkārtoja nesekmīgu atzīmi dubultā – gan tehniskajā mehānikā, gan materiālu stiprībā arī, bet tehnikums bija jāpamet... Krietnu mācību, ka jebkurš priekšmets ir jāmācās regulāri, guvām no ķīmijas pasniedzējas Valdas Circenes. Viņa acīgi pamanīja jebkuru audzēkņa vaļību, un pelnītais cvaņķis ielikās taisnīgi, bez žēlastības, savukārt uz nesekmīgās atzīmes labošanu nācās labi pagaidīt un pamācīties. To, ka loderība atspēlējas tikai pašam uz savas ādas, Valdas Circenes iespaidā esmu ielāgojis uz mūžu. Protams, ka piecdesmit gadu daudz ko iezīmē citādās krāsās, bet būtiskais paliek. Un būtiskais ir dzīves pamats, kas mainās tikai detaļās. Un kāds pamats, tāda ēka, tāds cilvēks.

– Cik noderīgas tev ir inženierzinības un laba meistara nags šodien?

– Neesmu vairs jauneklis, zem mašīnām un traktoriem skrūvēt vairs neložņāju. Jā, sanāk kādu jestrāku vārdu pateikt šodienas “meistarīšiem”, kas bieži vien klientu par naudas mašīnu uzlūko, bet savu arodu neprot. Jau gandrīz desmit gadu esmu pārsviedies uz datortehnikas apgūšanu – gatavoju auto dīleriem mājaslapās tehniskos aprakstus, cenu lapas, dizaina elementus reklāmas kampaņām, pielaboju programmatūru. Arī šeit palīdz iepriekšējā pieredze, zināšanas, neatlaidība, jo bieži ir jāapraksta auto, ko neesmu aptaustījis, arī jātulko no svešām mēlēm. Nav viegli, bet turos vēl formā.

– Kāpēc, tavuprāt, mūsdienu izglītība kļuvusi par visa apgrābstīšanu bez pamatiem? Kāpēc šo māju ceļ grīļīgu  un nevīžīgi – no jumta, bez pamatiem? Bet reformu no jauna pārizgudrotais velosipēds minas bez stūres un pedāļiem…

– Vienkārši! Programmu sastādītājiem, bīdītājiem, it īpaši kabinetu “ekspertiem”, trūkst profesionalitātes un godaprāta. Lietpratība nav ārzemju zinību pārkopēšana, apgrābstīšana un balamutēšana tizlā hibrīdvalodā. Profesionalitāte balstās uz labām zināšanām, praksi, savas tautas pieredzi laikā un telpā, filozofisko pamatu apgūšanu ieskaitot. Ja tādu pamatu nav, kādas var sagaidīt mācību programmas, mācību grāmatas, tehnoloģijas? Ja par godaprātu, tad, manuprāt, desmit baušļiem ir jāpiepulcē vienpadsmitais: tev nebūs līst tur, kur tu neko nejēdz, un būs tev apgādāties ar kādu nieku kauna…

– Nesen ieminējies, ka neapdomīgā izglītības reforma ir izjaukusi skolā tik nepieciešamo hierarhiju starp skolēniem un skolotāju, toties kā sēnes pēc lietus saauguši skolotāju uzraudzības un kontroles kantori, kas paģēr sēdēt bezjēdzīgos zūmos, it kā nedēļas laikā būtu izgudrota jauna pedagoģija…

– Nu kā to stulbumu glaunāk apzīmēt? Kā vari kādam arodu iemācīt, ja viņam no malas tiek borēts, ka skolmeistars nemaz nav nekāds meistars un viņam, pēc bērnu tiesību definīcijas, var uzspļaut? Nekad Latvijas vēsturē nav bijusi pieļauta tik deformēta demokrātija! Skolā jābūt kā skolā! Ir māceklis, un ir meistars! Jā, slikti, ka dažs meistars nav savu misiju apzinājies un pats savu arodu iemācījies. Tas gan ir bēdīgi, un nevajag muldēt par skolotāja prestižu, ja tam nav galvenā – materiālās ieinteresētības, kas skolai piesaistītu talantus. Čakša, redz, pļāpā, ka pedagogs saņems 3000 eiro uz rokas, bet nesaka, kurā gadu simtenī tā būs.

– Kā spirgts ūdenskritums pāri mums gāzās Atmoda, Latvijas Tautas fronte... Kālab izlēmi iet politikā? Kā iemantoji Latvijas Tautas frontes uzticību un atbalstu 1990. gada Augtākās Padomes vēlēšanās?

– Ogres rajonā, arī Jumpravā, Atmodas laiks ienāca strauji un dinamiski. Jumpravieši bija lepni par savu ciematu, bet izredzes atgūt savu valsti spārnoja. Man par kandidēšanu vēlēšanās bija jāizšķiras pāris dienās, un tas nebija vienkārši, jo Rīga nekādas labās jūtas neraisīja – jau tad zināju par atsevišķu darboņu kāri pēc varas un intrigām. Taču pienākuma apziņa un spīts manī darīja savu. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka šajā maratonā, kas bija vēlēšanu kandidātu izvirzīšana, uzvarēšu pieredzējušo un populāro meņģelieti Ivaru Krampi. Tautas frontes atbalsts man likās kā atzinība manam darbam. Vai tur bija arī kas cits, nezinu.

– Daudziem jau aizmirsusies Augstākās Padomes deputātu kandidātu demokrātiskā virzīšanas kārtība. Nesen kāds soctīklu “politologs” melsa, ka pa laukiem braukājuši kandidāti, kas bičojuši tautfrontiešu balsis… Atgādini, lūdzu, kā bija patiesībā.

– Augstākās Padomes vēlēšanas notika uz vienmandāta vēlēšanu sistēmas pamatiem, un tur sīvi cīnījās gan Latvijas Tautas frontes, gan Interfrontes kandidāti. Mans vēlēšanu apgabals bija netipisks, jo es cīnījos ar tautā ļoti pazīstamu pārstāvi, tāpēc vēlēšanu sapulces, kur varēju saņemt vai nesaņemt balsis, tika ļoti skrupulozi uzraudzītas. Visu noteica tas, vai kandidāts spēj uzrunāt auditoriju un atbildēt uz gana āķīgiem jautājumiem. Es savas balsis savācu priekšlaikus un ļāvu savam konkurentam vākt sev nepieciešamās, uz atlikušajām tikšanās reizēm vairs nebraucot. Gribējās, lai viss rit demokrātiski un uzvar ļaužu izvēle.

– Jauši vai nejauši aizmirstam 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulci “Daugavas” stadionā, kur vairāk nekā astoņi tūkstoši deputātu par Latvijas neatkarību nobalsoja pirms jums. Vai viņu balsojums nebija labs mandāts jums?

– Ogres rajonā jau pašvaldību vēlēšanās Latvijas Tautas frontes atbalstītie kandidāti guva labus rezultātus, tāpēc man nebija brīnums, ka Ogres rajona visu līmeņu deputāti 1990. gada 21. aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulcē atbalstīja Latvijas neatkarības ideju, kas, bez šaubām, bija labs pamats arī manam balsojumam 4. maijā. Diez vai šo faktu esam aizmirsuši, bet dažam labam mūsdienu “varonim” nav izdevīgi to atcerēties.

– Nav saprotams, kāpēc tik grūti atzīt kļūdas. Arī to alošanos, kad neatkarību, tās saturu aizkrāsoja ar neizdevušos formu – baltajiem galdautiem. Visus afišu stabus rotāja aicinājums svinēt Balto galdauta svētkus, nevis Neatkarības atjaunošanas dienu!

– Baltajam galdautam jau nav nekādas vainas, un kurš latvietis gan nezina, ko simbolizē baltā krāsa, kad un kur tas galdauts ir klājams. Bet Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu pārsaukt par Baltā galdauta svētkiem bija vai nu īsredzīgi, vai muļķīgi. Žēl, ka daudzi to uztvēra kā direktīvu, glaimojoši apdzejoja kā spožu ideju un tradīciju, kas izrādījās mākslīgs piekariņš dabiskam, radošam garam. Nu nav latvietis tendēts uz tādu čupošanos, kas raksturīga citām nācijām. Jā, var teikt, ka mums ir Jāņu, Ziemassvētku, Meteņu, Lieldienu un citas sanākšanas, bet tās sakņojas tautiskās un pārbaudītās tradīcijās.

– Visas jaunās varas sola sakārtot valsti, tās pārvaldi, veikt strukturālas reformas. Jau trīsdesmit divus gadus! No 1993. gada divpadsmit gadus tu biji Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors. Kā darbojas tā sauktā valsts pārvalde, kur izplēn tās strukturālās reformas? Kāpēc biji spiests augsto amatu pamest?

– Sākšu ar vienkāršāko. Mani vienkārši izmeta no dienesta valdības sēdē divu minūšu laikā, pat nedodot vārdu. Kāpēc? Kā teica viens premjers, es par daudz zinot. Bet būtība bija tāda, ka neglābu no cietuma vienas superģimenes varoni, kurš bija iekārojis paņemt viesnīcas korpusa daļu Jūrmalā par prasta dzīvokļa cenu. Jā, publiski klāstīja, ka man ir vairākas disciplinārlietas, bet tās nevienā tiesā nebija izskatītas un vēlāk arī netika pierādītas. Tas netraucēja bez konkursa vadītāja amatā iecelt zeņķi, kurš iepriekš bija vadījis trīs cilvēku kolektīvu Zemkopības ministrijā, bet izdarīja vajadzīgās darbības superģimenes goda glābšanā…

– Kas, tavuprāt, ir jādara, lai beidzot sakārtotu valsti darbos, nevis vārdos?

– Visa pamatā ir jābūt profesionalitātei un godīgumam. Kā to izmērīt naudas varas laikā? Man nav receptes. Jo esmu redzējis, kā pēc izskata godīgi cilvēki naudas iespaidā mainās nevis dienu, bet stundu laikā!

– Nesen runāju ar senu tautfrontieti, un viņš lika nodot tev sveicienu, jo pirms daudziem gadiem Valsts zemes dienesta šefs Guntis Grūbe personīgi palīdzējis kāda zemes strīda taisnīgā izšķiršanā.

– Paldies!

– Ko novēli Ogres novada un Latvijas ļaudīm?

– Uzvaru Ukrainai, mieru un labklājību Latvijai! Mācekļiem novēlu labus un stingrus meistarus, novada ļaudīm – gudrus un lietpratīgus vadītājus, ģimenēs – mīlestību!