Roberts Otomers: Valsts uzdevums ir sodīt ļaundarus un atalgot labdarus ^{Apriņķis.lv}

Lai runātu par iemesliem, kas liek cilvēkiem tā rīkoties pret saviem tuvākajiem, “Rīgas Apriņķa Avīze” uz sarunu aicināja bijušo Imantas draudzes mācītāju, deviņu bērnu tēvu Robertu Otomeru.

– Maijā svinējām mūsu valsts neatkarības atjaunošanas trīsdesmit trešo gadadienu. Vienlaikus ar svētku sajūtu ir arī ļoti daudzas norises mūsu valstī, kas nebūt nešķiet pieņemamas un atbalstāmas, piemēram, šķirtas un ievainotas ģimenes, joprojām pamesti bērni, nabadzība, cilvēki, kas pamet valsti, neiecietība un ļaunums vienam pret otru un daudz kas cits. Kā, visu to saprotot, tomēr saglabāt spēju nejust rūgtumu, aizvainojumu par notiekošo Latvijā?

– Mūsu valsts neatkarības atgūšanai bija ļoti labs sākums: tautas atmoda, vienotība, pilnas baznīcas. Un kādā veidā tauta atguva neatkarību? Ar nevardarbīgu pretošanos daudzkārt stiprākam pretiniekam. No kurienes vispār nāk nevardarbīgās pretošanās ideja? Kur ļaudis pie tās nonāca? Baznīcā! Kur gan citur ļaudis varēja uzzināt par Jēzu Kristu, kas pie krusta ar mīlestību un nevardarbīgu pretošanos uzvarēja cilvēka lielākos ienaidniekus – grēku, elli un nāvi.

Diemžēl ļaudīm ir īsa atmiņa, un atmoda nebija ilgstoša. Pēc maniem novērojumiem, starp tiem cilvēkiem, kas ir nopietni baznīcā gājēji arī šodien, daudz mazāk ir šķirtu laulību, ievainotu ģimeņu un pamestu bērnu. Un pazīstu daudzus nopietnus kristiešus, kas ir uzņēmušies rūpes par pamestiem bērniem, vardarbībā cietušiem upuriem. Jēzus mīlestība maina daudzu cilvēku sirdis arī šodien.

– Šomēnes Latvijas sabiedrību satrieca arī vairāki šausmīgas nežēlības un varmācības gadījumi mūsu valstī – bijušā vīra noslepkavota sieviete un jauniešu nežēlīgi piekauts vienaudzis, kas notika Imantā, kur jūs kādreiz kalpojāt kā mācītājs. Kāpēc tā notiek? Kas cilvēkam liek kļūt tik nežēlīgam pret saviem, var teikt, tuvākajiem līdzcilvēkiem?

– Diemžēl vardarbība vienmēr ir pastāvējusi cilvēku starpā, tikai atšķirība ir tā, ka šoreiz tā tikusi publiskota un tai ir pievērsta lielāka sabiedrības uzmanība. Vardarbība ir gandrīz tikpat veca kā cilvēce. Jau pašu pirmo cilvēku Ādama un Ievas pirmdzimtais dēls kļuva par pašu pirmo slepkavu, kas greizsirdības dēļ nogalināja savu jaunāko brāli Ābelu.

Skolēnu vardarbība vienmēr ir bijusi problēma. Arī es pats, pamatskolā ejot, piedzīvoju lielu emocionālu vardarbību, regulāru ņirgāšanos un pazemošanu, dažbrīd arī fizisku ietekmēšanu no saviem klasesbiedriem. Tas ilga vairākus gadus no vietas tā, ka 8. klases vidū pat gribēju padarīt sev galu, jo nevarēju to vairs izturēt. Kas lika klasesbiedriem tā rīkoties? Tas bija ļaunums un egoisms, kas mīt katrā cilvēkā jau no mazām dienām. Tā bija vēlme izskatīties “krutam” citu acīs, un visvieglākais veids, kā to izdarīt, ir pazemojot kādu klases nabadziņu, kas nemāk par sevi pastāvēt un par kuru arī citi neiestājas, jo bail pašiem kļūt par vardarbības upuriem.

– Vai jums kā mācītājam arī ir nācies savā kalpošanā saskarties ar līdzīgiem gadījumiem? Vai ir nācies līdzīgas varmācības situācijas risināt? Kā to darīt?

– Pateicība Dievam, ka lielākoties kristiešu ģimenēs, kas ir manā redzeslokā, ir labas ģimenes situācijas. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad, piemēram, kādai draudzes loceklei ir vardarbīgs neticīgs vīrs alkoholiķis vai vecāki piedzīvo, ka viņu bērni kļūst par vardarbības upuriem skolā. Vislabākais risinājums cietējam tur, kur sarunas vairs nelīdz, ir aiziešana prom. Vardarbībā cietusī sieva sameklēja sev citu dzīvesvietu. Arī skolā vardarbību cietušam bērnam labākais risinājums ir nomainīt skolu.

Arī man pašam dzīve mainījās, kad vidusskolā sāku iet citā skolā, – jauni klasesbiedri, neviens tevi nepazīst, un tu vari par sevi radīt jaunu tēlu. Es vēlētos, kaut ātrāk būtu varējis nomainīt skolu.

– Ko kristīgā baznīca māca par ļaunumu, kas tas ir un kā no tā vairīties? Vai un kādas ir zāles pret to, lai cilvēki spētu tā nerīkoties? Vai tas vispār ir iespējams?

– Bībelē mēs redzam, ka visi cilvēki piedzimst ar kādu iedzimtu vainu, ko mēs mūsdienīgi saucam par egoismu. Un tieši egoisms ir tā sakne, kāpēc cilvēki iekāro, pārkāpj laulību, melo, zog, atriebjas un dara viens otram pāri. Nav neviena cilvēka uz šīs zemes, kas egoismu nepazīst.

Vai ir kādas zāles pret egoismu? Cilvēki visādi mēģina egoismu ierobežot: vecāki – ar audzināšanu, valsts – ar likumiem, Dievs – ar baušļiem. Bet jautājums: vai ar to pietiek? Pieredze rāda, ka neviens ierobežojums nemaina cilvēka sirdi un citreiz pat liek iedegties vēl lielākā ļaunumā.  

Kas var mainīt cilvēka sirdi? Vienīgais cilvēks pasaules vēsturē, kas egoismu nepazina, bija Jēzus Kristus. Un tikai ticība uz Jēzu Kristu ir tā, kas var mainīt cilvēka sirdi. Arī mana sirds bija pilna ļaunuma pret klasesbiedriem, bet, kad ticība ienāca manā sirdī, es beidzot varēju viņiem piedot un pat gribēju viņiem palīdzēt. Un zinu daudz cilvēku, kam ticība Jēzum ir mainījusi sirdi un dzīvi.

– Paredzams, ka pēc šiem gadījumiem viena sabiedrības daļa pieprasīs stigrākus likumus, lielāku kontroli un pilnvaras sodīt vainīgos, un no šī izriet vismaz divi jautājumi: vai tas ir ceļš, kas valstij jādara, lai ļaunumu ierobežotu, un vai tas ir veids, kā cilvēkos izskaust tieksmi otram darīt pāri?

– Valsts uzdevums ir sodīt ļaundarus un atalgot labdarus. Valstij ir jārūpējas par to, ka ļaundari saņem pelnītu sodu. Sodam ir jābūt atbilstošam pāri darījumam. Ja ļaundari nesaņem sodu, tad rodas visatļautības sajūta un nekas viņiem neliedz nodarīto atkārtot. Sodam vienmēr ir jābūt atbilstošam pārkāpumam, jābūt uzmanīgiem ar pārāk bargiem sodiem, ka tas nerada vēl lielāku ļaunumu cilvēka sirdī. Kā tēvs es redzu pie saviem bērniem, ka tad, kad viņi saņem atbilstošu sodu, viņi to saprot, bet, kad sods ir pārāk bargs, viņi iedegas niknumā pret saviem vecākiem.

– Notikumu Imantā cilvēki ļoti aktīvi apsprieda sociālajos tīklos. Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret cietušo, tas ir skaidrs, bet kā izturēties pret pāridarītājiem?

– Pāridarītāji ir jāsauc pie atbildības, un policijai ir jārunā arī ar pusaudžu vecākiem un arī skolotājiem. Tā ir kompleksa problēma, cik daudz vecāki veltī laiku saviem bērniem, vai audzināšanu neatstāj interneta ziņā un kādu piemēru viņi paši rāda, ko māca saviem bērniem. Vai skolotāji bija pamanījuši kādas problēmas, vai bija ziņojuši par to vecākiem un kopā risinājuši problēmu?

– Cik lielā mērā kaimiņvalstī notiekošais karš ietekmē cilvēku attieksmi citam pret citu mūsu valstī?

– Nesenais karš ir skaidrāk atklājis un parādījis to, kas darās cilvēku sirdīs. Kurš atbalsta karu, kurš ne. Kādas metodes karā mums liekas pieņemamas, kādas ne. Iespējams, ka, dzirdot to, kādas zvērības notiek karā, tas kādus ietekmē, jo slikts piemērs, nenoliedzami, ietekmē, bet īstā problēma jau slēpjas katrā cilvēkā pašā. Vardarbība skolās ir sena problēma. Karš, iespējams, tikai dod iespēju izpausties tam, kas slēpjas cilvēkā iekšā, dod apstākļus tam brīvāk izpausties.

– Kāpēc Dievs, kas ir labs, pieļauj karu un tās ciešanas, ko tas nodara cilvēkiem?

– Dievs pieļauj ciešanas divu galveno iemeslu dēļ: pirmkārt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu debesu valstību; otrkārt, lai mēs mācītos mīlēt savus tuvākos.

Pirmais: visbiežāk cilvēki nāk pie ticības, tieši piedzīvojot grūtības un ciešanas. Būsim godīgi – kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu galīgi nospļaujoties. Tikai saskaroties ar nopietnām grūtībām vai ciešanām, cilvēks sāk meklēt Dievu vai palīdzību baznīcā. Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli ar neticīgajiem. Tad jau labāk, ka cilvēks šeit uz laiku cieš, bet nāk pie ticības un manto debesu valstību, nekā cieš mūžīgi ellē.

Otrais: vislielāko mīlestību var piedzīvot tur, kur blakus ir bijušas vislielākās ciešanas. Vislielāko masveida mīlestības izpausmi man savā dzīvē nācies piedzīvot pirms desmit gadiem – pēc Zolitūdes traģēdijas. Toreiz es vēl biju mācītājs Imantas draudzē un, padzirdot par lielo traģēdiju, kas notikusi turpat netālu, devos turp, lai sniegtu kādu garīgu atbalstu tuviniekiem, kas gaidīja, vai viņu tuviniekus izraks no veikala gruvešiem dzīvus vai mirušus. Es pie Zolitūdes “Maksimas” pavadīju daudzas stundas, un mani pārsteidza tur piedzīvotā līdzjutība. Cilvēki atnesa ēdienu, atbrauca ceļamkrāni, atbrauca autobusi, lai varētu sasildīties, kāda sieviete atnesa svecītes no pareizticīgo baznīcas, cilvēki uz norobežojuma līmēja zīmītes: pieskatīšu jūsu bērnus, pagatavošu ēst, kamēr jūs gaidāt.

– Sērgas un kari, slepkavības un nemieri, dumpji un katastrofas – nevar būt, ka tas notiek tāpat vien, bez jēgas un nozīmes. Ko mums darīt un ko mācīties šādos laikos, kad pasaule mums rāda nejauku vaigu? Kas ir svarīgākais, ko mums kā tautai, kā nācijai secināt, un kā dzīvot?

– Viss notiekošais mums apkārt ir brīdinājums un atgādinājums, lai meklējam Dieva tuvumu, līdz tas pats nenotiek arī ar mums. Ukrainā tagad daudzi cilvēki nāk pie ticības, kas pirms tam ir bijuši vienaldzīgi vai Dieva noliedzēji. Jo tālāk mēs no Dieva kā tauta aiziesim, jo smagāk Dievam var nākties mūs piemeklēt ar kādu pārmācību mūsu labā. Svētīga ir tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu. Meklējiet iepazīt Jēzu, jo tikai Jēzus var mainīt mūsu sirdis un dzīves.