Pacienta datu nepieejamība – kāpēc turpinām ar to samierināties? ^{Apriņķis.lv}

Kā pierādījās nesen aktualizētajā jautājumā par Latvijas sieviešu dzemdību pieredzi, (ne)komunikācija, (ne)informēšana, kā arī medicīniskās dokumentācijas (ne)atbilstība faktiski piedzīvotajam var kalpot par saprotamu šķērsli arī demogrāfijas jautājumā. Diemžēl nereti pacienta loma ir tikai klusējot pieņemt informāciju zināšanai un doties iegādāties izrakstītos medikamentus. Iztrūkst sarunas kā diviem līdzvērtīgiem partneriem, kā arī ierobežotas iespējas iegūt otru (trešo, ceturto) viedokli par izmeklējumu rezultātiem - jo tie paliek medicīnas iestāžu arhīvā.

Latvijā pēc ārsta apmeklējuma ir pieejama salīdzinoši ierobežota informācija par izmeklējumiem - lai arī daļa saņem savu asinsanalīžu rezultātus e-pastā, tā ir tikai maza daļiņa no visu izmeklējumu kopējā apjoma. Ne ārsti, ne medicīnas iestādes kopumā neizsniedz pacientam viņa paša datus, tādējādi nenodrošinot iespēju katram izveidot un uzkrāt savu privāto medicīnas vēsturi. Lai arī ģimenes ārstu prakses izsniedz medicīnas vēsturi, oficiāli mainot ģimenes ārstu, citi izmeklējumi paliek izmētāti pa poliklīniku, ārstu privātprakšu un citu iestāžu iekšējām sistēmām.

Daļa datu pieejama kādā no datu sistēmām, ar ko sadarbojas konkrētā medicīnas iestāde, daļa - piemēram, rentgens - tiek pārsūtīts ģimenes ārstam (kura vizītes laikā savukārt, iespējams, nedarbojas “E-veselības” sistēma), taču trūkst pacientam ērtas sistēmas, kurā vienkopus veikt speciālistu pieraksta funkcijas un savus datus aplūkot pašam. Bijāt uz vēdera dobuma datortomogrāfiju, un ārsts jums pateica, ka viss kārtībā? Lieliski! Bet pašam palūkoties un/vai parādīt šos izmeklējumus vēl kādam speciālistam īsti nav iespējams, jo tie ir palikuši tur - medicīnas iestādes sistēmā. Iespējams, konkrētā medicīnas iestāde jums ir nosūtījusi e-pasta vēstuli ar pieeju vai piedāvā saņemt izdruku - un tas ir lieliski, bet tā pagaidām vēl nav kļuvusi par pašsaprotamību. Arī valsts vienotajā “E-veselības” sistēmā ir pieejami tikai tie iedzīvotāju veselības dati, kurus veselības aprūpes iestāde ir iesūtījusi vai ievadījusi, bet vai tā vienmēr notiek? Ir jādara labāk, un mūsu pašu rokās ir to mainīt.

No vienas puses, tas nozīmē aktualizēt šo problēmu plašākā mērogā un aicināt gan ārstus, gan valsts iestādes cīnīties par to, lai būtu savstarpējā saikne, no otras - lokāli ar savu nostāju un prasībām pēc datu pieejamības pakāpeniski panākt, ka izmeklējumu rezultāti tiek uzskatīti par pacientam obligāti pienākošos informāciju, bez kā nav pieejams kvalitatīvs atveseļošanās un veselības uzturēšanas process.

Valstī, kas strauji noveco, ir īpaši jādomā par pieeju, kas vērsta uz pacienta pilnvērtīgu iesaisti. Medicīnas pakalpojumu grozam jābūt tendētam uz pacientu un komunikāciju, kas ņem vērā pacienta vajadzības un īpatnības, un medicīnas pakalpojumus nodrošinošajai videi jākļūst lietotājam draudzīgākai. Tas attiecas ne tikai vienotā tālruņa vai tiešsaistes pieraksta rīkiem, bet galvenokārt jau attieksmes maiņu - pieraksta sistēmai ir jābūt pacientam ērtai, pieraksta sistēmai ir jābūt caurspīdīgai un pārskatāmai, lai izvairītos no iespējām, ka "iepriekš bija par agru, bet tagad jau nokavēts", pieraksta sistēmai jānodrošina ērta vides pieejamība arī cilvēkiem ar dzirdes un redzes traucējumiem. Pacientam pienākas neapgrūtināta un nepastarpināta pieeja saviem izmeklējumu datiem, ar ko viņš ir tiesīgs rīkoties pats pēc saviem ieskatiem, un tam visam ir jābūt ērti un vienkārši.