Andris Upenieks. Dziesmu svētku atbalss dzīva kā balss Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - Kaspars Deleckis
Dziesmas izskanējušas? Varbūt tās tikai uz brīdi aizķērušās priežu galotnēs, lai pēc mirkļa atgrieztos mūsos un liktu uztvert dzīvi citādāk – jūtīgāk? Varbūt tas bija liels, maigs pieskāriens daudzu tūkstošu izpildījumā, katra indivīda uztverē, kas arī to lielo un kopīgo rada? Vai pēc lielo dziesmu un deju svētkiem esam tie paši un tādi paliksim? Diez vai, jo maināmies katru dienu, kur nu vēl pēc tik lieliem, sirdi satricinošiem notikumiem! Māksla ir tā, kas uzņem sevī pasaules asaras un asi skar dvēseli.
Dvēseles spēkos ir pacelt labo, novērst ļauno, tiekties pēc absolūtas dzirdes sirdsapziņā. Tā atrodas tur, kur sāp, kur gavilē. Ja saistām ar Gētes atklāsmi, ka “nav iespējama nedz patriotiska māksla, nedz patriotiska zinātne”, tad Latvijas lielie dziesmu, deju svētki vairāk saviļņo ar to tēvzemes mīlestību, kas mūsos jau ir. Mazāk ar to, kurai it kā būtu jāpiedzimst. Īsi sakot, sidraba birzs mūsos daudz vairāk kopš bērna kājas nekā jaunās estrādes koncepta apdziedāšanā.
Pūtēju koporķestra grandiozā saspēle “Laiks iet pāri” Andrejsalā. Ievads, prelūdija ar pūšaminstrumentu solo dažādību: flautas, trompetes, mežragi, baritoni, eifoniji, tromboni, saksofoni, bungas, šķīvji… Instrumenti. Bet instrumenta instruments ir cilvēks, mūziķis ar sirdi krūtīs. 1930 mūziķu uz vienas skatuves! Saviļņo mežraga korifeja Arvīda Klišāna solo. “Kursīšu valša” diriģenta Viļa Kokamegi plaši un augstu paceltās rokas, pirksti parāda precīzi – cik skaļi, cik klusi, kad frāzei jāsākas, kad jābeidzas…
Aizkustinoši, kad Imanta Kalniņa mūzikas (no kinofilmas “Pūt, vējiņi”) pavadījumā garām lēni slīd milzu kruīza kuģis, ar miglas tauri sveicinot svētkus. Solo dziesmas labi notur Ieva Kerēvica, Intars Busulis, labi piebalso Rīgas Doma Gospeļkoris – tur augstu, augstu virs visu galvām! Līksmi pūtēju gabali koncertā, jestra zaļumballe!
Koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” ievadvārdi apliecina stīgotu trauslumu: “Ir laiks. Tīrums ir dzīvs kā čuksts, kā akmens nemirstīgs, kā pieskāriens mūsu tīrums.” Diez vai jāstrīdas par sižeta līnijām, kompozīcijas likumībām, jēgu, pamatotību, jo tā var pazaudēt smalkumu. Ar “Dievs, svētī Latviju!” meitiņu jūtīgo iesākumu, kas pakāpeniski izaug himnas varenumā, stalti puisīši tur roku pie sirds un tūkstošu dvēselēs dzied lūgsnu Tēvijai.
Dabīgi, iederīgi pēc Inta Teterovska diriģētās “Latvijas” klāt pieaužas Kaspara Ādamsona vareni turētā Ukrainas himna, kas ļauj vaļu asarām, bet augstās priedes apliecina: mēs te stāvam un stāvēsim!
Bez talanta nevar: taču dažkārt vajadzīga arī ģenialitāte, kāda piemīt Maestro Raimondam Paulam. Viņa dziesmas “Tautas dziesma” ar Ojāra Vācieša vārdiem – pirmais pieskāriens klavieru taustiņam ieskanas dziļumā – jā, tas ir Pauls! Kad izskan pēdējās atbalsis, publika gavilē. Maestro kā sakautrējies. Bet kad tūkstoši ekspresīvi nodzied ”Sveiks lai dzīvo!”, komponists pasmaida un pamāj dziedātājiem, publikai. Skaisti, smalki!
Par dejotāju lieluzvedumu “Mūžīgais dzinējs” varu tikai brīnīties, kā tie deju raksti sazīmējami, tūkstošiem pāru tik pacilāti un viegli izlecami, pierādot, ka mūžīgais dzinējs pretēji dabas, fizikas likumiem tomēr eksistē, nav apstādināms, finālā uzsprāgst un turpina mūžību!
Noslēguma koncerts “Kopā augšup” kā svētku 150. gadskārtas godinājums un veltījums “kopīgajai un gaišajai rītdienai”, tēlaini izsakoties, “tīrumā” smalki iesākto vagu “augšup” līnijā īsti neturēja. Iespējams, kompozīcija tik gudri domāta, lai tik lēti nav atminama, bet Dziesmu svētku gaisotne atdzima vien pēc gara sākuma rituāla, pēc prezidenta Edgara Rinkēviča uzrunas – ar “Dievs, svētī Latviju!”, ar Pētera Barisona “Dziesmai šodien liela diena”, Jāzepa Vītola “Beverīnas dziedoni”, Emīla Dārziņa “Mūžam zili”, ar tautas dziesmu “Krauklīts sēž ozolā”. Naura Puntuļa runa cik īsa, tik izcila!
Nē, nē, dvēselei tika dziļi un jūtīgi – bija gan Raimonda Tigula “Lec, saulīte”, Ērika Ešenvalda “Dievs, mana dvēsele dzied”, Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, bija Jāzepa Vītola “Gaismas pils”… Un Dziesma skan vēl augsto priežu galotnēs.