Rokopera "Lāčplēsis" Rēzijas Kalniņas vīzijā Apriņķis.lv
- Autors: Ilona Noriete, “Ogres Vēstis Visiem”
Foto - publicitātes
Jau pavisam drīz Lielvārdes parks pulcinās skatītājus no tuvākām un tālākām Latvijas vietām. Atzīmējot Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” 135 gadadienu, kā arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārās rokoperas 35.gadskārtu, 28.jūlijā Andreja Pumpura dzimtajā vietā notiks vērienīgs un krāšņs rokoperas iestudējums. Uz sarunu aicinājām iestudējuma režisori Rēziju Kalniņu.
– Kāpēc rokopera “Lāčplēsis”, un kālab tieši tagad? Kas šajā darbā šodien tik aktuāls?
– Man piezvanīja Aigars Dinsbergs no “Producentu grupas 7” un uzaicināja veidot šo iestudējumu. Es, protams, atsaucos, jo esmu uzaugusi ar rokoperu “Lāčplēsis”. Kad 1988. gadā pirmo reizi to apmeklēju, man bija astoņpadsmit gadu. Lielais jautājums: kas ir brīvība? Kas ir neatkarība, kas mēs esam, un kā tas rezonē manī? Kas mūsdienās ir varonis – Lāčplēsis, un kas mūsdienās ir nodevējs – Kangars? Iespējams, brīžiem mēs paši esam gan varoņi, gan tie, kas nodod. Kurā mirklī mēs to apzināmies, un kas ir tas spēks, kas mūs mudina arvien no jauna un jauna atgriezties tajā pašā ceļā, ja tā var teikt, tajā civilizācijas spirālē? Ņemot vērā to, ka tepat mums kaimiņos ir karš, kur rodas ļaunums.
Savā inscenējumā, kas pamatā balstās Zigmara Liepiņa mūzikā un Māras Zālītes libretā, mēs atgriežamies pirmsākumos, kas ir Andreja Pumpura “Lāčplēsis” un Raiņa “Uguns un nakts”. Šie mītiskie arhetipiskie tēli atkal un atkal mūsos uzvirmo. Gadsimti mainās, bet mēs turpinām risināt lielos uzdevumus.
Kad mani uzrunāja iestudēt “Lāčplēsi”, turklāt tieši pie Lielvārdes pils, pie Daugavas, to sajutu kā atgriešanos pie saknēm. Mūsu Latviju es uztveru kā lapotni, kā koka zarus. Kas ir mūsu saknes? Vai mūsu stumbrs nav dobjš, vai tas nav tukšs? Dziesmu svētki pierādīja, ka mums ir ko teikt, ka mūsos ir spēks. Mēs esam tie stumbri. Vai mēs esam spējīgi nodrošināt iespēju savai tautai lapot un zaļot? Vai mūsu saknes ir stipras? Par šīm tēmām ir mūsu “Lāčplēša” iestudējums.
1988.gadā bija cenzūra, tā laika “Lāčplēsi” cenzēja. Arī ar šo iestudējumu tas tiek darīts no visām pusēm, ieskaitot skandālus, kas norisinās ap to. Tiek likti sprunguļi. Bet man ir tā: jo lielākus sprunguļus liek, jo lielāks ir izaicinājums un spīts pavēstīt stāstu.
– Vai ir kāda nozīme norises vietai Lielvārdē?
– Vislielākā! Es domāju, ka norises vieta Lielvārdē pie Lāčplēša akmens gultas, pie totēmiem, pie Lielvārdes pils mudina mūs atgriezties pie saknēm. Lielvārdes pils, Latvijas daba nāk mums pretī. Šeit mēs atdodam godu saviem senčiem, un viņi dod mums spēku iet tālāk.
– Vai izrādē paredzēti kādi īpaši tehniski risinājumi?
– Mums būs septiņpadsmit LED ekrāni ar brīnišķīgiem scenogrāfes Kristīnes Kutepovas gleznojumiem. Protams, jāuzteic gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš ar savu gaismas partitūru.
– Mūziķu un aktieru sastāvu kuplināšot Ogres novada amatiermākslas kolektīvi.
– Jā, Lielvārdes jauktais koris “Lāčplēsis” un Ķeguma jauktais koris “Lins”, arī folkloras kopas “Josta” no Lielvārdes un “Graudi” no Tomes, tāpat Lielvārdes jauniešu deju kolektīvs “Pūpolītis”.
Mēs sapulcinājām kopā arī vietējos māksliniekus. Pašlaik notiek intensīvs darbs ne tikai dziedāšanas jomā, bet arī aktiermeistarībā, lai mēs varētu izstāstīt mūsu “Lāčplēša” stāstu.
– Vai nebaidāties, ka brīvdabas formātā apmeklētāji būs pārāk relaksēti, piemēram, baudot alu, kā tas parasti ir āra pasākumos?
– Es domāju, ka mūzika un vārdi neļaus tādiem būt. Ja drīkstu salīdzināt ar Imantdienām, jā, no vienas puses, cilvēki ir relaksēti, bet, no otras puses, ir stāsts, kas atgriezīs atpakaļ dzīves pieredzē dažus gadus pirms neatkarības atgūšanas. Tāpēc, manuprāt, publika izturēsies pret to ar zināmu pietāti.
Mums ir brīvdabas pasākums bez soliņiem, bez sēdvietām. Nākam katrs ar savu deķīti, makšķernieku krēsliņu, lietus vai saulessargu. Domāju, vārdam “relaksācija” ir dažādas nozīmes, un viena no tām ir “pie-dzīvojums”, uzsverot “dzīvojums”.
– Pēc kāda principa izvēlējāties galveno lomu tēlotājus? Gan Atis Zviedris kā Lāčplēsis, gan Beāte Zviedre kā Laimdota nav aktieri, taču ir labi vokālisti. Kā būs ar aktiermeistarību? Vai viņiem ir kādi īpaši mēģinājumi?
– Solistus izvēlējās Aigars Dinsbergs kopā ar komponistu Zigmaru Liepiņu. Man ir ļoti interesanti un aizraujoši kopā ar viņiem strādāt. Teicējas lomas atveidotāja Zane Jančevska ir mana izvēle. Sajutu, ka teicējai ir jābūt sievietei.
– Kāda ir radošā komanda, vai esat, tā sakot, uz viena viļņa?
– Jā, mēs esam vienā Daugavas plūdumā, uz viena plosta, uz viena baļķa. Radošo komandu, protams, izvēlējos es. Tajā ir gleznotāja Kristīne Kutepova, kostīmu māksliniece Dana Dombrovska, horeogrāfe Inga Raudinga, režisora asistente Dace Micāne-Zālīte, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Artis Dzērve.
– Kāda ir galvenā ziņa, ko ar šo iestudējumu vēlaties pateikt skatītājiem un arī sev pašiem?
– Mūsu māte barotāja ir mūsu zeme, Latvija, un mēs esam tie, kas izvēlas savu zemi nodot vai to aizstāvēt. Uzsveru – savu zemi!
– Uz skatuves pie taustiņiem būs divi ļoti spēcīgi komponisti – Zigmars Liepiņš un Uldis Marhilēvičs. Divām tik lielām personībām kopā varētu nebūt viegli. Kā risināsiet veiksmīgu viņu sadarbību?
– Šie izcilie komponisti un lieliskie pianisti kopā ar ģitāristu Mārci Auziņu, sitaminstrumentālistu Gundaru Lintiņu un basģitāristu Valteru Sprūdžu noteikti kopradīs skanējumu, kāds nav bijis vēl nekad!
– Vai šodienas Latvijai ir nepieciešams spēcīgs līderis – Lāčplēsis? Kur viņu meklēt, un kas varētu stimulēt garīgi spēcīgu, uz ētiskām vērtībām orientētu personību rašanos mūsu sabiedrībā?
– Varonis jāmeklē katram pašam sevī brīdī, kad tu nonāc dzīves krustcelēs vai izvēles priekšā.
Katram laikam ir savs varonis un nodevējs. Šis ir laiks, kurā mēs vēl joprojām gaidām, kad Lāčplēsis uzvarēs Melno bruņinieku. Kas ir Melnais bruņinieks? Kamēr mēs nesapratīsim, ka Melnais bruņinieks ir mūsos pašos, un kamēr mēs neuzvarēsim cīņā paši ar sevi, savām bailēm, mēs nepiecelsimies.