Mārtiņš Meiers: Visi "Hamleta" varoņi ir gluži kā Stradivāri vijole Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Strādājot pie Hamleta lomas režisores Indras Rogas veidotajā Šekspīra lugas iestudējumā, Mārtiņš sapratis, cik šī luga ir mūsdienīga, turklāt viņš norāda uz interesantu sakritību – “Hamleta” pirmizrāde notiks dienā, kad Lielbritānija beidzot, iespējams, izstāsies no Eiropas Savienības. Foto – Matīss Markovskis un Mārtiņš Vilkārsis
Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers laiku intervijai var atrast tikai vēlu vakarā, jo pašlaik teātrī visai saspringtā režīmā strādā pie titullomas režisores Indras Rogas jauniestudējumā – Šekspīra lugas “Hamlets”, kura pirmizrāde paredzēta šo piektdien, 12. aprīlī.
Gatavojoties lomai, aktieris izpētījis gan sava varoņa biogrāfiju, gan iedziļinājies senajā angļu valodā, atrodot dažādus interesantus zemtekstus, gan sapratis, ka patiesībā šī laikam jau visvairāk iestudētā un noslēpumainākā Šekspīra luga ir ļoti mūsdienīga un palīdz izskaidrot daudzus procesus un norises. “Ja mēs domātu pietiekami “hamletiski”, dzīvot būtu daudz vieglāk,” ir pārliecināts Mārtiņš.
– Beidzot iestājies pavasaris, taču tev, šķiet, īsti nav laika to baudīt, jo gatavojies pirmizrādei. Ar kādām domām un izjūtām gaidi šo brīdi?
– Cik reižu tu pati esi redzējusi šo izrādi?
– Noteikti divas – ar Ivaru Stoninu un Londonas “Shakespear’s Globe” teātra viesizrādi pirms pieciem gadiem.
– Nu, tad tu zini, par ko ir runa šajā izrādē. Varu atklāti teikt – man Šekspīrs ļoti patīk, un, manuprāt, viņš ir vismodernākais autors no visiem. Viņa darbu dzīvotspēja to ir pierādījusi, turklāt “Hamlets” laikam ir visiestudētākais Šekspīra darbs, un, pat ja cilvēki to nav redzējuši, tāpat viņiem ir priekšstati – galvaskauss, teicieni, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no lugas. Savukārt Hamlets, kas nu būs arī manā lomu sarakstā, ir varonis, kurš nepieciešams visos laikos. Katrā iestudēšanas reizē šī luga atklāj kaut ko no jauna, ne tik daudz atbildot uz jautājumiem, kā tos uzdodot: kas mūs interesē, kas mēs esam, kādi mēs esam, kāpēc mēs esam… Šie jautājumi ikdienā nodarbina mūs visus, arī mani. Tāpēc, atbildot uz jautājumu par sajūtām, – man ir liels prieks, ka šis darbs tiek iestudēts un ka man tajā uzticēta galvenā loma. Protams, Hamleta atveidojums jau ir ar savu milzīgu vēsturi, un, lai gan man jāatbild uz jautājumu: “Ko tad tur vēl var izdarīt?”, zinu – katrs aktieris gribētu dot savu pienesumu un varbūt pat mēģināt ar Hamletu identificēties, lai gan tas skan smieklīgi.
– Kā tu raksturotu Hamletu?
– (Domā.) Patiesībā viņš izdara tādas lietas, ka liekas, kāpēc gan lai vispār gribētos to skatīties. Hamlets ļoti daudzus cilvēkus iedzen nāvē un postā un nemaz nav tik simpātisks. Taču reiz izlasīju ļoti labu domu – mēs piedodam Hamletam, tāpat kā piedodam paši sev. Un Hamleta sevis meklēšanā ir tas, kas urda cilvēkus, tostarp arī uz sevis un savas rīcības pārvērtēšanu. Šķiet, tas ir pievilcīgākais – iespēja skatīties un klausīties, ko viņš domā, jo viņa teiktie vārdi spēj iekodēt, kā mums rīkoties sarežģītās vai izaicinošās dzīves situācijās, un skaidri noformulēt savas domas.
– Vai esi domājis par to, cik Hamletā ir no tevis un otrādi – tevī no Hamleta?
– Protams, ka par to domāju, bet tur īsti nodalīt nav iespējams, un no sevis paša jau nekur neaizbēgšu, jo uz skatuves būs mans ķermenis un es domāšu tā brīža domas. Mēs, aktieri, šajā izrādē sanākam kopā un izdzīvojam visu, ko liktenis piespēlēja Hamletam. Man šķiet – ja lugā notiekošo nevarētu savilkt ar savu dzīvi, šis darbs jau sen būtu nogrimis aizmirstībā.
– Teici, ka šī luga ir ļoti mūsdienīga. Kāpēc, tavuprāt, tā joprojām ir aktuāla?
– Šekspīrs radīja cilvēku, kurš ir ļoti atpazīstams savā neziņā par to, cik daudz iespēju veidot savu likteni ir viņa paša rokās un cik tajā ir providences dots. Hamletam ir ļoti raksturīga sevis pārvērtēšana, un nekas jau nav mainījies – mēs savu dzīvi varam izvērtēt, skatoties atpakaļ, nevis uz priekšu. Tur jau ir tas izaicinājums – kā šo dzīvi nodzīvot, lai tā būtu pilnvērtīga, kā nezaudēt cilvēcību un kā nepazaudēt sevi gan visikdienišķākajās lietās, gan attiecībās ar apkārtējiem… Protams, tas ir burvīgais Šekspīra teksts. Arī tas, ka šī luga uzdod jautājumus un ka caur šo lugu lieliski atklājas mūsu – Rietumu cilvēku – domāšana, kurā visu laiku saduras prāts un emocijas.
– Kādreiz aktieri intervijās teikuši, ka ikviens vēlas savas dzīves laikā nospēlēt Hamletu, tāpat kā ikviena aktrise – Džuljetu. Vai tev Hamlets bija sapņu loma?
– Droši vien sapņos Hamlets nevienam aktieriem gluži nerādās. (Smejas.) Taču šī loma noteikti paver ļoti lielas iespējas pārbaudīt savus aktieriskos muskuļus. Protams, profesionāli tas vienlaikus ir lielisks un smags izaicinājums, un kamdēļ tad izvēlēties aktiera profesiju, ja nemetas izaicinājumos un neizmanto izdevību? Kā jau teicu, man Šekspīrs ir ļoti tuvs, tāpēc esmu gandarīts, ka mūsu teātrī atkal tiek iestudēta šī luga. Protams, ir grūti to iestudēt atkārtoti, jo cilvēkiem, kuri to redzējuši iepriekš, ir kaut kādi priekšstati; ir radīti teju vai kanoni, kā jāspēlē Hamlets, kā jāizspēlē konkrētas ainas. Taču, to visu atmetot, joprojām paveras ceļi, kā šo stāstu stāstīt un kā aktierim šo cilvēku spēlēt. Turklāt interesanti, ka sākumā šis Šekspīra darbs nebūt nebija populārs; ļoti pieprasīts tas kļuvis tieši 20. un 21. gadsimtā, jo Hamlets gan toreiz, gan tagad ir mūsdienu cilvēks, kurš būtībā izaicina gan pats sevi, gan savu laiku, un tas ir ļoti aizraujoši. Hamletam piemīt ļoti paradoksālas īpašības, un mums būtu daudz vieglāk uztvert šo laikmetu, kurā dzīvojam, ja mēs domātu “hamletiskāk”. Atbildot uz jautājumu... Tagad mēģinājumos skatos, ka patiesībā ikviens šīs lugas tēls aktierim faktiski varētu būt sapņu loma – gan Polonijs un Klaudijs, gan Gildenšterns, kuru jau esmu spēlējis Krodera iestudējumā… Visi varoņi ir tādi, kuros aktieris var iepūst dzīvību. Viņi ir kā Stradivāri vijole, kas pēkšņi nonāk tavās rokās un kuru tu vari spēlēt; šie tēli skan kā burvīga mūzika.
– Esi arī pētījis kādus vēsturiskos faktus par savu atveidojamo tēlu?
– Jā, diezgan daudz, un patiesībā Hamlets ir divu tēlu apvienojums, cik var saprast no izlasītā. Esmu diezgan daudz arī lasījis Šekspīra tekstus, un, kamēr ielauzās tajā senajā angļu valodā… Tā paver vēl kaut kādas lietas un zemtekstus, kurus nebiju pamanījis, lasot un klausoties tikai latvisko tulkojumu. Tas ir kā rēbuss, kuru ir ārkārtīgi aizraujoši risināt. Tas ir teatrāls un vitāls darbs, lai gan iespējams, ka cilvēki par “Hamletu” domā, ka tur viss ir drūmi, nāve… Esmu domājis, kā šo lugu spēlēja laikā, kad nebija nekādu specefektu, nebija pat režisora, kā cilvēki visu to izturēja un kā šis darbs ir saglabājies līdz mūsdienām, ja tagad skatītājs sāk drebēt, izdzirdot garāku monologu…
– Varbūt skatītāju uzvedība tolaik bija citādāka?
– Piemēram, ainā, kad Hamletam rodas iespēja nogalināt Klaudiju, bet viņš vēl minstinās, visticamāk, no “Globe” skatītāju rindām atskanēja saucieni: “Atrieb, atrieb, dur nost!” Iespējams, tas bija dzīvs pasākums no itin visām pusēm. (Smejas.)
– Iedomājos, kā “Hamleta” pirmizrādē to varētu darīt smalkā publika…
– Jā, šādi ekscesi izrādi varētu paspilgtināt. (Smaida.)
– Pirms tevis Hamletu spēlējuši lieliski aktieri: Ivars Stonins, Ivo Martinsons, Artūrs Skrastiņš, Rihards Rudāks... Nebaidies, ka tavu tēlojumu mēģinās salīdzināt ar viņu veikumu?
– Mani tas īsti nesatrauc, jo esam atšķirīgi gan kā cilvēki, gan aktieri, turklāt šie iestudējumi ir bijuši dažādos laikos. Piemēram, Ivo Martinsons Hamletu spēlēja pirms desmit gadiem, kad bija ekonomiskā un politiskā krīze, un tas atspoguļojās Krodera iestudējumā; padomju laikā, visticamāk, akcenti šai lugai bija pilnīgi citādāki nekā tagad. Es vienkārši piedalos šajā sarunā ar iepriekšējiem Hamletiem, ar šo darbu un par šo darbu. Salīdzinājums jau neko nedod; kaut ko dod mans pienesums šai lomai un stāstam. Katram laikam ir savi varoņi, un katram laikam – savs Hamlets.
– Viens no episkajiem izrādes teicieniem ir: “Kaut kas šajā karaļvalstī nav kārtībā.”
– Precīzāk: “Kaut kas šajā karaļvalstī ir sācis pūt.”
– Vai pie šīs frāzes tu zemapziņā neaizdomājies par mūsu “karaļvalsti” Latviju – kas šeit nav kārtībā?
– Šo frāzi gan nesaka Hamlets, bet mana naktssardze, bet, jā, paralēles noteikti var vilkt, jo šajā Šekspīra lugā ļoti daudz tiek runāts par sistēmu un valsti, kurā jādzīvo. Mūsdienās tā būtu birokrātiskā sistēma, kurā cilvēkam jāprot dzīvot, un kā cilvēks tiek nolikts kaut kādā pozīcijā, kur visi pēkšņi vienojas, ka viņš ir vājprātīgs. Ir viena interesanta sakritība – dienā, kad mums ir “Hamleta” pirmizrāde, Lielbritānija acīmredzot beidzot izstāsies no Eiropas Savienības, un es cītīgi sekoju līdzi tam, kā viņi parlamentā cits ar citu cīnās un faktiski ir nonākuši strupceļā. “Brexit” gan ir ļoti lielas pārmaiņas, bet, kā jau teicu, “Hamlets” ļoti labi der gan pārmaiņu, gan stagnācijas laikos. (Domā.) Izrādes darbība notiek pilī – tātad valstī, un arī tajā laikā Dānijai bija strīdi ar kaimiņvalsti. Mums arī šādas situācijas tālu nav jāmeklē. Kad Hamlets atgriežas no mācībām, viņš faktiski pret savu gribu tiek ieslēgts pilī – gluži kā izcilais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs, kurš jau gandrīz divus gadus atrodas mājas arestā… Izrādē daudzas lietas tā skaisti savelkas kopā ar mūsdienām, ja tā labi ieskatās.
– Tu pats esi spēris soļus režijas lauciņā – gan ar “Spēlmaņu nakti”, gan citiem pasākumiem. Vai tas tev palīdz, strādājot pie lomas, un vai tu diskutē ar izrādes režisori?
– Vienīgais, ko es gribu, – lai izrādē būtu maksimāli daudz teksta, savukārt Indra [Roga –red.] grib tekstus īsināt. (Smaida.) Bet principā es viņai uzticos, jo esmu aktieris un, stāvot uz skatuves, neredzu, kā tas viss izskatās no malas, savukārt tās minimālās iemaņas, ko esmu ieguvis režijā, izmantoju tikai tam, lai sev palīdzētu saprast režisores domāšanu un to, no kāda viedokļa viņa redz kopainu. Ja man nebūtu režisora pieredzes, es ļautos Indrai akli un uzticīgi, savukārt tagad pamanu, kas no kā izriet un kādēļ šajā brīdī jādara tā vai citādi.
– Varam tikai iedomāties, kā skanētu saīsināts Hamleta monologs…
– Ir jau īsinātas versijas, un daudzos iestudējumos šo monologa ainu paši angļi liek izrādes sākumā vai beigās. Šajā lugā teksta par maz nebūs, tādēļ šādas izmaiņas ir pieļaujamas. Tas ir gluži tāpat kā ar Riharda Vāgnera mūziku – tās jau par maz nebūs. “Hamletā” katra teksta rindiņa ir ļoti blīva, tādēļ jau tās pārvēršas par teicieniem, kas aiziet tautās.
– Šī tev atkal ir ļoti liela un skaista loma. Vai, pie tās strādājot, zemapziņā jau domā, kā izrādi uzņems kritiķi?
– Man ar kritiku ir jocīgas un sarežģītas attiecības, bet vispār jau viņi ir tādi paši skatītāji kā jebkurš cilvēks zālē. Šī māksla ir dzīva tajā vakarā, kad tā notiek, un to iespaido arī tas, kas notiek zālē un kāda ir publika. Kritika ir pierādījusi, ka mēdz kļūdīties, bet tas ir tikai normāli, jo tā ir gluži tāda pati māksla kā, piemēram, teātris, kino vai glezniecība. Bet šobrīd kritiķu viedoklis man tiešām nav prioritāte.
– Ja 12. aprīlī visas zvaigznes saslēgsies, kā mēdz teikt daži tavi kolēģi, tu Hamletu palaidīsi pasaulē. Kas būs pēc tam?
– To es sapratīšu 13. aprīlī no rīta. (Smejas.) Pēdējais gads man tiešām ir bijis ar Šekspīru, taču es negribētu teikt, ka tas mani būtu iztukšojis, tieši otrādi – tas devis citu mērogu un spēku dzīvot. Neapšaubāmi, savu profesionālo latiņu ar Hamleta lomu būšu uzcēlis ļoti augstu, bet nebūs tā, ka atteikšos no cita veida lomām. Vienkārši ir jāiet tālāk, un tad jau redzēs, ko režisori man piedāvās, kādas lomas piespēlēs liktenis vai sakritības. Bet baiļu par nākotni man nav, lai gan nekad nevar zināt, kas būs rīt.
– Varēsi izbaudīt pavasari, paskatīties, kā plaukst koki, patecināt bērzu sulas…
– Atvaļinājums siltajās salās man pagaidām nespīd, taču bērzu sulas gan varētu patecināt. Un manai kolēģei Dacei Eversai lauku mājās esmu sācis rakt bebru dambi. Tur ir grāvis, kurā skatos, lai bebri netaisa dambi, un tas ir mans mazais rūpals. Tas ir gluži kā pie budistu mūkiem – ja gribi tur braukt sakārtot dvēseli, viņi liek skaldīt malku. Tā es pie Daces roku bebru dambi, kas it kā ir ļoti primitīvi, bet patiesībā tiešām skaisti!
