Menu
 

Ceļojums. Raiņa un Aspazijas trimdas vieta Lugāno Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Foto - Marta Dzintare Foto - Marta Dzintare

Nesen atgriezos no ceļojuma “Viens ezers, četras kalnu zemes”. Dzīvojām pie Bodenezera un katru dienu devāmies citā virzienā, apmeklējot vairākas valstis – Vāciju, Austriju, Šveici, Itāliju un Lihtenšteinu. Viens no spilgtākajiem ceļojuma iespaidiem bija Šveices pilsētas Lugāno apmeklējums, kur no 1906. līdz 1920. gadam dzīvoja Rainis un Aspazija.

Trimdā uz demokrātisko Šveici

Pēc 1905. gada revolūcijas Rainis un Aspazija saprata, ka Latvijā palikt nav droši, un nolēma bēgt no dzimtenes. Tajā laikā daudzi nemieru dalībnieki izklīda pa visu Eiropu. Liela daļa devās uz seno brīvības un demokrātijas zemi Šveici, jo tā neizdeva patvēruma meklētājus. “Žandarmērijas dokumentos krājās ziņojumi par Raiņa – dumpinieka darbību. Baltvācu prese apvainoja Aspaziju, ka viņa drāmā “Sidraba šķidrauts” nosaukusi caru par tautas posta cēloni un sludinājusi sacelšanos. Gada nogalē kļuva skaidrs, ka palikšana zem cara divgalvainā ērgļa spārniem ir pārāk riskanta.”*

Draugi palīdzēja dzejniekiem, sagādājot dokumentus, kuros Rainis pārtapa par Arturo Nagliņu, bet Aspazija – par Amāliju Gerkier, un dzejnieki devās garajā ceļā no Daugavpils līdz Cīrihei. Šveicē par viņu mājvietu kļuva Kastaņola – neliels ciematiņš pie Lugāno ezera kalnainā apvidū netālu no Itālijas robežas. Savās atmiņās dzejnieki jūsmo par šīs vietas skaistumu, saucot to par “apdvēseļoto dabu” un “skaistuma uzvaru”.

Rainis un Aspazija Kastaņolā. Foto: no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Autors nezināms.

Rainis raksturoja Lugāno skaistumu šādiem vārdiem: “Piecus gadus mēs ar Aspaziju bijām jau še dzīvojuši un vēl ikdienas atradām jaunus noslēptus skaistumus, un katrs likās tas skaistākais un mīļākais par visiem. Liela meistara gleznā var lūkoties ilgi un vienmēr, dziļu dzeju var lasīt un pārlasīt un vienmēr atradīs tanī ko jaunu un neredzētu, un pārsteidzošu un brīnīsies, kā to nau tūdaļ pamanījis. Lielā meistariene daba šo vietu radījusi un Tičīnas mākslinieciskā fantāzija to izkopusi; ij tie architekti, kas staciju cēla šinī vietā pāri pilsētai, bija mākslinieki un dzejnieki dvēselē.”

Trimdas laiks Šveicē Rainim bija radoši bagāts – šeit viņš sarakstījis lugas “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Krauklītis”, “Spēlēju, dancoju”, dzejoļu krājumus “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums”, poēmas “Ave sol!” un  “Daugava”. Aspazija Šveicē sarakstījusi divus dzejoļu krājumus – “Saulains stūrītis” un “Ziedu klēpis”. Kā veltījumu trimdas laika mājvietai Rainis sarakstījis grāmatu “Kastaņola” ar apakšvirsrakstu “Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”. Grāmata iesākas ar dzejoli: “Tālā zeme, mīļā tauta, / Devi otru dzimtu zemi / Manim, tevī nedzimušam. / Mani mana dzimta zeme / Prom no sevis izraidīja, – / Tu man devi patvērumu. / Tu man vairāk laba devi: / Mācīji ar jaunu mīlu / Mīlēt pirmo dzimtu zemi. / Vai vēl vairāk laba dosi? /Mīlēt trešu dzimtu zemi: / Jaunu dzīvi – atdzimteni.”

Taču sadzīviski māksliniekiem tik labi vis neklājās – viņi dzīvoja neapkurinātu telpu vēsumā, ziemās “saldami kā circeņi”* un bieži slimodami. Abus arī mocījis bezmiegs, pret ko vislabākās zāles esot bijušas pastaigas pa apkārtni. Un Lugāno apkārtne ir patiešām brīnišķīga – par to pārliecinājāmies arī mēs, ceļotāju grupa no Latvijas.

Sansalvatores kalna augstākā vieta (912 metri virs jūras līmeņa) ir skatu laukums uz baznīciņas jumta, no kurienes paveras iespaidīgs 360 grādu skats uz apkārtni.

Mājas vairs nav, piemineklis un muzejs ir

Lai gan tikai ceļojuma pēdējā dienā un ar mazu aizķeršanos (mūsu autobuss Lugāno šaurajās ieliņās noskrāpēja kādu vietējo auto), tomēr laimīgi nokļuvām Raiņa un Aspazijas trimdas vietā Kastaņolā. Kāds no ceļotāju grupas teica: “Nu nevar taču braukt pa Šveici un neapciemot Pliekšānu Jāni!”

Laikā, kad rakstnieki šeit dzīvoja, tas bija atsevišķs ciemats, taču šodien Kastaņola ir Lugāno pilsētas sastāvā. Tā atrodas pie Lugāno ezera, kam abās pusēs slejas augsti kalni – Brē un Sansalvatore. No Raiņa un Apsazijas mājas pavērās skats uz ezeru un Sansalvatores kalnu, kas, domājams, iedvesmojis Raini, rakstot par Stikla kalnu lugā “Zelta zirgs”. Skatoties uz Sansalvatores kalnu, mūsu ceļotāju grupā valdīja vienprātība – īsts Stikla kalns, tik stāvs un ar spicu virsotni! “Pāri ezeram uz Itālijas pusi slējās milzis San Salvatore. Tik neatkarīgs, tik spēcīgs un skaists, zilganā miglā ietinies, ka acīs saskrēja prieka asaras. Nē, viņi nekur tālāk negribēja braukt.”*

Skats uz Raiņa Stikla kalnu. Sansalvatores kalns Kastaņolā.

Kāpām pa šaurajām ieliņām un dažādām kāpnēm augšup Brē kalnā, lai aplūkotu vietu, kur atrodas piemineklis Rainim un Aspazijai, ko 1972. gadā tur uzstādīja trimdas latvieši. Šajā vietā savulaik atradusies māja, kurā rakstnieki dzīvoja, taču tā nav saglabājusies. Pieminekļa vienā pusē attēlots Latvijas ģerbonis, Rainis un Aspazija, otrā pusē – zelta zirgs. Visi kopā pie pieminekļa nodziedājām “Pūt, vējiņi” un turpinājām kāpienu kalnā, lai aplūkotu Svētā Jura baznīcu. Rainis bieži apmeklējis šo nelielo baznīciņu, un ļoti iespējams, ka baznīcas glezna ar Svēto Juri baltā zirgā varētu būt kalpojusi par iedvesmu zelta zirga tēlam. Pēc Kastaņolas apmeklējuma ar autobusu devāmies uz ezera otro krastu, lai ar funikulieri uzbrauktu “stikla kalnā” – Sansalvatorē. No tā virsotnes paveras iespaidīgs skats uz visām debespusēm, arī uz tuvējiem Itālijas kalniem un ezeriem.

Par Raiņa un Aspazijas dzīvi Lugāno liecina ne tikai rakstniekiem veltītais piemineklis. Pilsētā ir arī Raiņa un Aspazijas muzejs, kur 2018. gadā tika atklāta jauna ekspozīcija. Viena no tās autorēm Vita Matīsa uzsvērusi Šveices ieguldījumu muzeja uzturēšanā: “Vairāk nekā 50 gadus Šveice, t.i., Lugāno municipalitāte, ir uzturējusi un atbalstījusi Raiņa un Aspazijas piemiņas vietu Kastaņolā: pirmajos gados ar piemiņas stūrīti pašā Kastaņolas municipalitātes ēkas sirdī, vēlāk – ar Rainim un Aspazijai veltītu muzeju Lugāno pilsētas vēstures arhīva telpās. Muzeja kolekcija veidojās pagājušā gadsimta 60. un 70. gados no trimdas latviešu dāvinājumiem. Visus šos gadus Šveice ir uzturējusi muzeju bez jebkāda atbalsta no Latvijas valsts vai trimdas organizāciju puses, pat bez jebkāda saistoša dokumenta, kas šveiciešiem liktu to darīt. Latvijas valsts simtajā gadskārtā tiek atklāta jauna ekspozīcija, tagad – pirmo reizi – ar Latvijas valsts atbalstu. Ir gandarījums, ka Raiņa pirmā dzimtene sasaucas ar viņa otro dzimteni, lai izveidotu telpu, kura liecinās par Latvijas “nezūdamības strāvu” tieši vietā, no kurienes Rainis saskatīja brīvās Latvijas kontūras.”

Trimdas latviešu 1972. gadā uzstādītais piemineklis "Dižajiem dzejniekiem un Latvijas brīvības cīnītājiem". Tēlnieks Jānis Plāte, arhitekts Čīno Kjēza.

Itāliskā pilsēta Lugāno

Lugāno atrodas Šveices Tičīno kantonā, kas robežojas ar Itāliju, un šeit iedzīvotāji runā itāliski. Savā grāmatā “Kastaņola” Rainis raksta par itāļu valodas vārdu un skaņu bagātību un atceras kādu epizodi no vilciena: “Toreiz mēs šo bagātību nepratām cienīt, jo viņa bija pret mums vērsta diezgan sparīgā veidā, – un tas jau vispār pazīstams, ka itālieši runājot lieto daudz un zīmīgus žestus. Bija cēlies pārpratums vagonā, kad Aspazija, steigā ārā kāpdama un ķerdama mūsu dažādās somiņas un groziņus, bija paķērusi arī kāda itālieša groziņu. Tagad es atminu no visas vārdu bagātības, kas izbira no aizskārtā itāļa – un ne viņa vien – mutes, tikai vienu vārdu: “Maledetto tedeseho!” Vārds bija teikts un daudzreiz atkārtots ar dziļu pārliecību: “Nolādēts ir vācietis!”, bet mēs tai pārliecībā nevarējām dalīties, bijām arī runājuši latviski, tikai itālietim un vēl sadusmotam tā ir vienalga.”

Lugāno vecpilsētā var izbaudīt Itālijai raksturīgo arhitektūru ar laukumiem, stāvām ielām un šaurām līkloču ieliņām, arī pilsētas noskaņa kopumā drīzāk atgādina Itāliju – cilvēki atpūšas, sauļojas, peldas ezerā, sēž kafejnīciņās, vārdu sakot, bauda dzīvi. Pēc Kastaņolas apmeklējuma mums bija vairākas stundas brīvā laika Lugāno centrā pie ezera, lai atpūstos un paēstu pusdienas. Izmantojām iespēju nopeldēties ezera siltajā, dzidrajā ūdenī un ap pulksten puspieciem devāmies restorāna meklējumos, lai papusdienotu. Apsēdāmies pie galdiņa kādā restorānā netālu no ezera patīkamā koku paēnā (bija diezgan karsta diena). Palūdzām viesmīlim ēdienkarti, bet viņš pārsteigts jautāja: “Vai tad jūs gribat ēst?” Izrādās, Lugāno restorānos ēdienus sāk pasniegt tikai pēc plkst. 18.30. Pasmējāmies, ka ieteikums neēst pēc sešiem vakarā šeit darbojas pilnīgi pretēji.

Kastaņolā Rainis bieži apmeklēja Svētā Jura baznīcu. Baznīcas centrā ir glezna ar Svēto Juri baltā zirgā. Varbūt tā Rainim radās ideja par zelta zirgu?

Kopumā Lugāno pilsēta atstāja pozitīvu iespaidu – skaistas, senatnīgas ēkas, sakopti parki, skaisti ziedoši augi, smaidīgi cilvēki un pāri visam – brīnišķīgi skati uz ezeru un kalniem. Kad devāmies prom no Lugāno, ceļotāju starpā izskanēja joki par to, ka uz šādu vietu mierīgi varētu doties trimdā. Taču beigu beigās tomēr nonācām pie secinājuma, ka nekur nav tik labi kā mājās. Un tāpat noteikti domāja Rainis un Aspazija, kad 1920. gadā, atgriežoties Latvijā, dzelzceļa stacijā viņus sagaidīja gavilējošu cilvēku pūļi un ziedu jūra. Taču Šveicē pavadītais laiks nenoliedzami atstāja dziļu nospiedumu dzejnieku dvēselēs. “Bet nu es brīnos: kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā? Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks.” (Rainis “Kastaņola”)

* Citāti no Saulcerītes Vieses grāmatas par Aspaziju “Mūžīgie spārni”.

2015. gada marta sākumā klajā nāca žurnāla “Domuzīme“ pirmais numurs. Tajā publicētais Kristiana Brektes gleznojums “Mīla stiprāka par nāvi“ internetā sacēla sparīgas diskusijas. Daļa nosodīs, daļa atbalstīs šo mākslas darbu, bet nenoliedzami redzams, cik realistiski attēlots, kā Rainis un Aspazija saplūst un tiecas viens pēc otra. Kas zina – varbūt Sansalvatores kalns māksliniekā izraisīja šādas asociācijas?

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.