Menu
 

Rolanda Bula: Kriminālā mode – nemaz tik slikti neskan! Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - no prvātā arhīva Foto - no prvātā arhīva

Kriminālais žanrs ir viens no populārākajiem, ja ne pats populārākais literatūras žanrs, bet, ja šādus romānus raksta bijušais izmeklētājs, ir daudz lielāka ticamības pakāpe, jo autors pazīst drēbi. Rolanda Bula (īstajā vārdā Rolande Bebere) ilgus gadus strādājusi policijā, arī par izmeklētāju. Rakstīt sāka īsi pirms aiziešanas izdienas pensijā, 2014. gadā iznāca viņas pirmais romāns “Klusēšanas varā”. Kopš pensionēšanās uzrakstīti vēl pieci romāni: satīriskais “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās” (2015), vēsturiskais “Atpakaļceļš” (2017), mūsdienīgais “Upes laiks” (2019) un kriminālromāni “Stopētāju lieta” (2018) un “Sīnāja kalna lieta” (2020). Top jau nākamais.

– Zinu, ka to jums jautā visi un vienmēr, bet allaž būs kāds, kurš nebūs dzirdējis atbildi: vai jūsu aprakstītās krimināllietas un tajās iesaistītās personas ir reālas vai tomēr izdomātas?

– Kaut ko esmu izmantojusi arī no reāliem gadījumiem, taču arī tad reālais notikums romānā ir pārveidots. Konkrētu prototipu nav, romāna krimināllieta – sižets – top manā iztēlē. Bet man ir svarīgi, lai manis uzrakstītais radītu reālu iespaidu.     

– Kādas pēdējā gadā lasītās grāmatas jūs ieliktu savā mājas bibliotēkas plauktā?

– Grāmatas var krāt, var nekrāt, bet vienam plauktiņam jābūt īpašam – ar mīļākajām grāmatām, kas izturējušas tava laika skrējumu. 2018. gadā sajūsminājos par Vodolazkina romāniem, 2019. gadā – par Jū Nesbē “Nazi”, Ievas Melgalves “Vēso prātu”, Leldes Kovaļovas “Bezvēsts pazudušajām”. Izskatās, ka pagājušais man bijis “krimināls” gads, bet tik traki nav, jo daudz lasīju arī izziņas literatūru. Man patīk dažādu veidu literatūra, tomēr detektīvžanram vienmēr bijusi īpaša vieta.

– Kas tieši jūs sajūsmina detektīvžanrā?

– Kā lasītāju mani aizrauj intelektuālā spēle, kuru iespējams izspēlēt labā trillerī. Turklāt kriminālromāni ir tik dažādi: vēsturiskie, satīriskie, mistiskie, asa sižeta romāni, kibertrilleri un kriptotrilleri. Kā autori mani aizrauj iespēja kriminālromānā risināt mūsdienu problēmas, jo, šķetinot noziegumu, autors atrod iespēju paust savu viedokli, vērst lasītāja uzmanību uz lietām, kas viņu satrauc.

– Kādas mūsdienu problēmas satrauc jūs?

– Satrauc tās lietas, par kurām tad arī rakstu. Rakstot “Stopētāju lietu”, domāju par noziegumu upuriem, kuri klusē par nodarīto, gadiem klejo sāpīgajās atmiņās, bet nerunā, jo baidās palikt nesaprasti un neatbalstīti. Un baidās viņi ne velti. “Sīnāja kalna lietā” iestājos pret pārspīlēto, nepelnīto lojalitāti pret destruktīvām sektām. Topošajā darbā mēģinu risināt problēmas par cilvēku naivo paļaušanos uz magu un šamaņu spējām. Ir 21. gadsimts, skaidri zinām, ka zemeslode ir apaļa, bet psihoterapeita vietā tomēr ejam pie šamaņa… Kriminālsižetu atrast patiesībā nav nekādu problēmu, bet romāns sākas tad, ja ieraugi mūsdienu aktualitāti, ne tikai sižetu. 

– Jūs kā ilggadēju izmeklētāju varētu tracināt nepilnības, profesionālas kļūdas citu autoru krimiķos? Vai tā ir? Varbūt atceraties kādu piemēru?

– Ceru, ka mani pēdējie romāni “Stopētāju lieta” un “Sīnāja kalna lieta” būs vienas sērijas sākuma darbi. Šajā sērijā turēšos pie reāli iespējamiem sižetiem un izmeklēšanas gaitas. Kaut kad nākotnē gribētu uzrakstīt arī trilleri fantāzijas žanrā, un tur man nebūs jāturas pie Krimināllikuma, vai ne? Ar to gribēju teikt, ka autora izvēlētais kriminālromāna žanrs nosaka elementārus noteikumus. Jā, mani kaitina, ja autors izvēlējies sižetu, kurā izmeklēšanu veic “šeit un tagad”, bet aprakstītā situācija atgādina padomju laika filmas. Neatbilstības esmu pamanījusi pat izcilās grāmatās un filmās.

Nesenākā: meitenes līķis aprakts vasarnīcas dārzā zem ābeles. Desmit gadus meitene pazudusi, nu atkal visi savācas vasarnīcā uz svinībām, kāds iesēžas šūpuļtīklā, ābele ar visu sakni izgāžas, bedrē skelets. Kāds pienāk un ar roku no bedres izceļ polietilēna maisiņu, kas bijis pie līķa.

Neatbilstība – jo sanāk, ka līķis atradies ļoti sekli, ja pieliecoties var satvert mazo maisiņu. Taču tādā gadījumā šajā apdzīvotajā vasarnīcā jau pirmajā vasarā sekli apglabātais līķis tiktu atklāts smakas dēļ, turklāt jauno ābelīti taču arī vēl laistītu. Bet, par spīti visam, seriāls man ļoti patika.

– Vai pašai arī ir gadījies kļūdīties?

– Veidojot savu romānu konstrukciju, es ļoti pārdomāju visus sīkumus, taču tik un tā daži sīkumi var palikt neievēroti. Tie tad arī paliek melns uz balta uz manas neuzmanības rēķina. Savulaik par “Stopētāju lietu” saņēmu aizrādījumu, ka autore parāda nekompetences kroni, jo raksta, ka kriminālprocess uzsākts pēc Krimināllikuma nodaļas, un tas esot aplam. Acīmredzot šis cilvēks nezināja, ka trešo daļu kriminālprocesu uzsāk pēc kādas likuma nodaļas, bet lai nu paliek – katram lasītājam ir sava mēraukla.

Pēdējos pāris gadus pētot kriminālromānus un filmas, esmu sapratusi, ka autoram jāspēj apjaust ne tik viegli apjaušamo, gaumīgo, pieļaujamo robežu, līdz kurai viņš drīkst savā romānā kaut ko izlaist no tām kriminālprocesuālajām darbībām, kas reālā izmeklēšanā būtu jāveic. Visam nav jābūt ar 100% atbilstību, romāns nav reportāža vai krimināllietas analīze, bet iekšējai sajūtai gan autoram jābūt – jājūt, kur būs pāršauts par strīpu. Kāda ir izeja, lai autors nepaliktu muļķos? Jālasa, jāpēta, jāanalizē, jāmācās.   

– Šķiet, katrs laiks – tā sociālais un politiskais fons – rada arī vienus vai citus noziegumus. Pēc kara bija laupīšanas un slepkavības, deviņdesmitajos gados – rekets un bandītisms, arī pasūtījuma slepkavības. Kāda šobrīd Latvijā ir, atvainojos par cinismu, kriminālā mode?

– Jā, laiks nosaka noziedzības raksturu – jo smagāki laiki, jo smagāka noziedzība; jo rafinētāks laiks, jo rafinētāki kļūst noziegumi. Ir jau vēl citas likumsakarības, kas izskaidrojamas ar sabiedrības apziņas un izglītotības līmeņa augšanu.

Piemēram, vardarbība pret bērniem. Tāda parādība bijusi visos laikos, tikai ne visos laikos sabiedrība par to runājusi. Deviņdesmito gadu otrajā pusē bērnu tiesību speciālisti daudz runāja par vardarbību pret bērniem, bet par notikušu vardarbību cilvēki tik un tā ziņoja maz, jo tāda bija sabiedrības tradīcija. Kad divtūkstošo gadu sākumā psihologu un bērnu tiesību aizsardzības speciālistu pūliņi summējās sabiedrības izpratnē un attieksmē, par šiem gadījumiem sāka ziņot vairāk. Tāpēc – uz statistiku var paļauties, bet ne akli.  

Zinu, ka pēc statistikas datiem noziedzības līmenis pēdējos gados ir vēsturiski zemākais kopš neatkarības atjaunošanas. Ielu noziedzība, laupīšanas, slepkavības – ja kas notiek, par to raksta, bet šo gadījumu nav ļoti daudz. Kriminālā mode (nemaz tik slikti neskan!) tagad tendēta uz noziegumiem interneta vidē. Un interneta vidē ir iespējams gandrīz viss. Izkrāpt finanšu līdzekļus, piesmiet, pazemot, seksuāli izmantot, nopirkt narkotikas. Ko tik nevar izdarīt internetā! Nogalināt nevar, toties var sameklēt slepkavības izpildītāju. Traki laiki – kā vienmēr saka skeptiķi.

– Arvien biežāk kriminālsižetos tiek atainota vai nu tiesas netaisnība, kad tiek notiesāts nevainīgs cilvēks, vai arī policijas iesaistīšanās kriminālos darījumos. Kā jūs domājat, par šo rada mākslu tāpēc, ka tie ir izņēmumi, vai tā tiešām ir ikdiena?

– Paga, paga! Tas sižets par netaisni notiesāto ir sens kā Bībele. Grāfs Monte Kristo un Žans Valžans – viss jau ir bijis. Tagad šo niansi daudz izmanto sliktos krievu seriālos, laikam tāpēc, ka pirms tam gadu desmitus bija liegts kritizēt tiesībsargājošo iestāžu darbu. Arī romānu radītājiem iespēja radīt sižetu par netaisni notiesāto vai policijas “astoņkāji” ir jauna niša, turklāt samērā viegls temats, jo intriga tur vienkārša: nabaga Maša vai Daša bija tik laba, bet viņu izmantoja, netaisni notiesāja, viņa izbēga no ieslodzījuma vai “atsēdēja”, tagad nu sekos atriebība! Daudz talanta te nevajag.

Tas ir briesmīgi, bet visos laikos ir gadījumi, kad notiesā nevainīgos, visos laikos ir gadījumi, kad policisti ir korumpēti. Jūsu jautājums bija par to, vai tie ir izņēmumi vai rutīna. Man liekas, jo sapuvušāka valsts, jo tādu gadījumu ir vairāk.

– Jūsu jaunajā romānā “Sīnāja kalna lieta” ir šāds teksts: “Dabūt par policista palīgu izbijušu iecirkņa inspektoru, kam smadzeņu viela nav cementa pulveris, bija tāda veiksme, ka…” Vai tiesa, ka policijā strādā tikai bijušie divnieku karaļi un tādi, kas alkst varas. Un tikai daži no visiem ir ideālisti. Vai piekrītat?

– Ha! Runā, ja tantei būtu riteņi, viņa būtu autobuss. Nenoliedzami, ka uz varas struktūrām cierē arī tādi cilvēki, kuri grib rupju, robustu varu. Un vienmēr ir cilvēki, kuriem ir izteikta taisnības vajadzība, tāpēc viņi iet strādāt policijā, prokuratūrā un tiesā. Un vēl ir tādi, kas pa vidu. Policijā dienē tūkstošiem cilvēku, pietiek visādu – ir gudro, ir negudro. Kā jau visur. Vai ar skolotājiem, politiķiem ir citādi? Ir cilvēki, kuri spēj pieņemt lēmumus, – vai tas viņu trūkums, ka viņi izvēlas varu? Ja viņi šo varu nes godīgi, ko viņiem pārmest? Divnieku karaļi atsijājas konkursos, kāds varbūt arī tiek cauri, kāds no viņiem kaut ko spēj iemācīties praksē, kāds ne.

Cita starpā – nesen skatījos krievu psihiatra-kriminālista Mihaila Vinogradova lekciju (viņš vada tiesiskās un psiholoģiskās palīdzības centru, mums pazīstams no “Ekstrasensu cīņām”). Vinogradovam jautāja, kāpēc padomju laikos maniaku bijis maz, bet tagad katru gadu 100–150. Viņa atbilde: maniaki padomju laikos atrada vietu varas struktūrās, strādājot par izmeklētājiem, operiem, nometņu sargiem, dienot armijā; 1935.–1937. gada Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD izmeklētāji bija sadisti-maniaki.

– Katrai profesijai ir savas profesionālā kretīnisma pazīmes. Kādas tās ir policistiem, izmeklētājiem, prokuroriem? Vai nav tā, ka jums gribas apšaubīt katru sarunas biedra apgalvojumu, visur meklēt motīvus un slēptas liecības?

– Juridiskā psiholoģija brīdina, ka policistiem un armijniekiem ar stāžu biežāk nekā citiem esot novērojama paranoja. Ceru, ka tas neattieksies uz mani. Nu nav tā, ka es vai man labi pazīstamās izmeklētājas, operi ikdienas gaitās iet kā tādi rūdīti spiegi. Smieklīgi, bet ne tikai man, pazīstu vēl trīs izmeklētājas, kurām ir slikta atmiņa uz cilvēku sejām. Labāk atceros pateikto – tātad dominējoša ir audiālā atmiņa. Sarunas atceros gadiem, pat intonācijas. Un tad ir tā, ka dažreiz sarunā kaut kas noplaiksnī, pieķeros kādam otra cilvēka vārdam, un kaut kas man nesaskan. Tad gan galvā varu izšķetināt, kas un kā. Man nekas nevienam nav jāpierāda, tikai sev, turklāt tas vēl aizvien ir interesanti.

– Kā jūs atpūtāties, kad strādājāt izmeklēšanā, un kā tagad, esot izdienas pensijā?

– Nekāda aktīvā atpūta tā nebija – pasēdēt ar kolēģiem kādā dzimšanas vai vārda dienā, papļāpāt par klāt neesošajiem. Ir bijušas jaukas pauzes, piemēram, pusdienlaikā žiku-žiku aizbraucam līdz Sivēnezeram, paēdam svaigā gaisā, stunda aizrit, tad atpakaļ. Kas iekavēts, tas tik un tā jāiespēj tai dienā. Tagad arī lielākoties atpūšos pasīvi – labs romāns vai filma – tā ir varena atpūta. Jā, protams, cenšos iet pastaigās, vasarās prom uz pļavām pēc zāļu tējām. Uz tālām siltām zemēm nebraucu, jo nepanesu sauli.

– Ko domājat par pašizolācijas neievērotājiem patlaban, kad pandēmijas dēļ izsludināta ārkārtējā situācija? Vai tas nav pielīdzināms apzinātam nodarījumam? Vai šis nav gadījums, kad patiešām vajadzētu iejaukties ar bargiem sodiem vai citiem pamanāmiem līdzekļiem?

– Sodiem ir jābūt sistēmiskiem. Man šķiet, ka nevar karantīnas neievērotājam piespriest, piemēram, īslaicīgu brīvības atņemšanu, kas būtu bargs sods. Varbūt tai veikalā bija vēl kāds jau slims cilvēks? Kā lai pierāda, ka tieši no tā cilvēka pielipis vīruss? Kā lai pierāda, ka nāve iestājās no koronavīrusa un cilvēka pārējo slimību buķete neko neietekmēja? Protams, ka cilvēks apzinās, ko dara, pārkāpjot pašizolācijas noteikumus.

– Es gan domāju, ka neapzinās.

– Protams, apzinās! Viņš zina, ka ir jāievēro pašizolācija, bet tīši neievēro šos noteikumus, un par to var piemērot sodu. Tas nav netīšām; tas ir tikpat apzināti, kā vadīt auto alkohola reibumā, zinot, ka tas ir aizliegts un apzinoties sekas. Tātad tīša darbība. Tāpēc arī par pašizolācijas neievērošanu var piemērot sodu. Bet cik bargu sodu piemērot? Gribas, lai tas viss beidzas. Neredzams tas vīruss, bet kas par velnu! 

– No 1. jūlija it kā atcelšot administratīvos arestus jeb tā sauktās sutkas. Kā jums šķiet, vai tas ir pareizi? Vai sodi palīdz cīņā pret noziedzību? Un otra lieta – vai sods vienmēr var labot, audzināt sodīto?

– Ja Administratīvās atbildības likums stāsies spēkā, tad, jā, no 1. jūlija sutkas vairs nepiemēros. Gari neklāstīšu, bet administratīvo arestu izpilde ir dārga un sarežģīta, administratīvais arests kā sods neatbilst mūsdienu idejām. Man šķiet, ka tas ir pareizi, bet tāpat uzskatu, ka ir daži administratīvie pārkāpumi, kurus vajadzētu kriminalizēt, paredzot īslaicīgu brīvības atņemšanu. Tātad nemaz tik humāna es neesmu, vai ne?

Sods pret noziedzību palīdz gan – sabiedrība un cietušie redz, ka vainīgā persona saņem sodu. Tas attur arī citus no likumpārkāpuma izdarīšanas. Soda mērķis ir atturēt arī vainīgo personu no citu pārkāpumu izdarīšanas. Vismaz tā to prezumē likumdevēji un juristi. Vai sods vienmēr audzina, labo vainīgo? Naivi cerēt, ka tā ir. Bet kāda ir alternatīva? Nesodīt? Jā, jā, svarīgi, kā cilvēks pārveidojas, izciešot sodu. Cietums paliek cietums, vai tas ir elle Kolumbijā vai “humāna” iestāde Šveicē. Kāds jau pārveidojas, kāds to tiešām spēj.   

– Kas var notikt ar cilvēku, kurš izcieš sodu nepelnīti? Vai tā nav romāna vērta tēma?

– Romāns sanāktu, ja vēl atainotu, kas notiek ar pārējiem, kad tie uzzina, ka persona X sēdēja cietumā nevainīga. Skumjš romāns par skumju cilvēku. Nezin vai lasītāji gribēs tik daudz skumju. Es rakstītu par cilvēku, kurš izcietis pelnītu sodu.  

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.