Menu
 

Ādažu sapņu komanda Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

“Kad iesim ārā? Kad skriesim?” priecīgi satraukti uzlūkojot viņu, ar acu skatu jautā Heimī ikreiz, kad ierauga, ka viņš ir paņēmis sporta ekipējumu un Heimī bļodas un nes tās lejā. Tad Heimī aši skrien pie loga skatīties, kā viņš visas lietas sakrāmē auto. Tā ir zīme, ka viņi abi tiešām dosies ceļā, lai pēc tam skrietu! Skrietu, skrietu, skrietu! Sacensībās ar vidējo ātrumu 32 km stundā, bet ātruma treniņos ar 36–40 km stundā.

Viņš ir Alens Zvilna – aizvadītā gada labākais sportists Ādažos, bet Heimī ir viņa sunīte, kura uzticīgi seko savam saimniekam un ar lielāko atdevi startē kamanu suņu sacensībās, ļaujot priecāties par daudzajiem sasniegumiem – 1. vietu Pasaules kausa izcīņas posmā, 2. vietu pasaules čempionātā, 1. vietu Baltijas čempionātā, kā arī uzvarām Baltijas Ziemas čempionātā un Latvijas čempionātā kamanu suņu sportā.

Līdz ar pirmo apledojumu Heimī bija saskrāpējusi savas skaistās ķepas un bija spiesta kādu laiku pavadīt mājās, izlaižot treniņus. Izturēt bez skriešanas vairāk nekā trīs nedēļas nepavisam nebija viegli, bet pēc tam – dubults prieks atgriezties trasē! Heimī un Alens ir nešķirami draugi un lieliska komanda, kas kopā spēj sasniegt visaugstākās virsotnes.

Siltie pēcpusdienas saules stari, priežu meža smarža, vējš un ātrums… Heimī traucas pa šaurajām meža takām, ar apbrīnojamu precizitāti ierakstoties katrā līkumā. Garās, melnās ausis, pat Heimī mēle skrējiena azartā plīvo uz visām pusēm. “Skrienam, skrienam!” laimīga ir Heimī. Saimnieka mīlestība un rūpes, kā arī sportiski kopā pavadītais laiks nes lieliskus augļus. Heimī un Alens ir čempioni! Palūkojiet Alena Zvilnas “Facebook” profilā aizraujošos video, lai izjustu šīs saliedētās komandas skrējiena ātrumu un vērienu.

Savs sapņu suns – sportists

Heimī ir Alena sapņu suņa piepildījums, jo Alens pats izvēlējās, kādus divus suņus vajadzētu sakrustot, lai viņam būtu savs sporta suns. Heimī tētis ir medību suns – vācu īsspalvainais putnu suns, bijis Latvijas un Baltijas čempions, savukārt Heimī mamma ir līdere velokamanu suņu komandā. Heimī nevienu dienu savā dzīvē nav skolojusies kādā īpašā suņu skolā, jo Alens viņu apmācīja pats. Visas zināšanas Alens apguvis pašmācības ceļā – klausoties seminārus, meklējot informāciju internetā, sazinoties ar citiem suņu saimniekiem.

Alens iecerējis, ka reiz viņam varētu būt pat četri vai vairāk suņu, jo tad varētu startēt velokartā jeb velokamanu disciplīnā, sporta veidā, kur kamanas parasti velk trīs līdz pat astoņi suņi. “Vai Heimī nebūs greizsirdīga?” To īsti nevar zināt, taču šobrīd Heimī raksturs un uzvedība ir lieliska. Turklāt arī Heimī lielākā kompānijā būtu interesantāk un treniņi būtu vēl kvalitatīvāki, jo ar vairākiem suņiem Alenam vajadzētu trenēties četrreiz vairāk. Ar kamanu suņu sportu Alens nodarbojas nu jau septiņus gadus, no kuriem četri aizvadīti, startējot kopā ar savu sunīti Heimī.

Heimī trīs mēnešu vecumā. Alens pats izvēlējās, kādus divus suņus vajadzētu sakrustot, lai viņam būtu savs sporta suns. Heimī tētis ir medību suns – vācu īsspalvainais putnu suns, bijis Latvijas un Baltijas čempions, savukārt Heimī mamma ir līdere velokamanu suņu komandā.


Neizsīkstošā enerģija

Kāds suns, tāds saimnieks – šo izteikumu droši var attiecināt uz šo sapņu komandu, jo, kā stāsta Alens, ikdienā Heimī ir tikpat līdzsvarota un mierīga cik viņš pats. Vienīgo stresu Heimī var sagādāt neizsīkstošā enerģija, kas mīt viņā pašā. Ja kādu laiciņu nav izdevies sportot, Heimī sāk smilkstēt, vaicājoši lūkojas Alena acīs, nes viņam savas spēļmantiņas, mudinot izkustēties. “Citi suņi šādā stāvoklī var sākt grauzt dīvānus un vadus aiz garlaicības. Heimī grib spēlēties un dauzīties, ja uzkrātā enerģija līst pāri malām. Pat tagad, kad pēc ilgāka pārtraukuma aizvadīti jau kādi četri pieci treniņi, uzkrātā enerģija vēl aizvien nav iztērēta.

Daudzi saka, ka suni dzīvoklī nevar turēt. Manuprāt, vaina nav dzīvoklī… Svarīgi, lai saimnieks ar savu suni nodarbotos,” pārliecināts ir Alens. Ikdienā sportists strādā noliktavā, bet viņa sapnis būtu kādudien iztiku pelnīt, darbojoties ar suņiem. Viņš jau uzkrājis pieredzi, apmācot jaunos kamanu suņu sporta entuziastus. 

No blēņdara par čempionu

Alens strādājis arī par veikborda instruktoru un vizinājis tūristus ar suņu pajūgu. Tāpat kā sportā, arī dzīvē viņam patīk sevi izaicināt: “Piekritu strādāt par veikborda instruktoru, lai piespiestu sevi komunicēt ar daudziem cilvēkiem, kļūtu atvērtāks. Man patīk sevi izaicināt, zinot, ka es noteikti tāds neesmu. Arī skolā draudzējos ar diviem trim cilvēkiem, kuri bija tādi paši kā es, kopā sastrādājām šādas tādas blēņas, piemēram, līdām skolas bēniņos, kur atrasties nedrīkstējām. Skolas laikā biju haotisks, nevienu neklausīju, darīju, ko gribēju. Tagad esmu mierīgāks, apdomīgāks. Cenšos vairāk piedomāt, ko un kā daru. Biju gudrs un labi mācījos, tomēr runāju skolotājām pretī un, ja vajadzēja atvainoties, vienkārši izgāju ārā no klases.”

Alens sapratis, ka nespēj veikt monotonu darbu, tāpēc nav turpinājis savu darba dzīvi iegūtajā profesijā – metālapstrādē. “Lai gan esmu visai noslēgts, tomēr daudz vairāk man patīk darboties ar cilvēkiem, nevis lietām,” secina sportists.

Disku golfs un komēdijas

Tikko atgriezies no darba, Alens nevis vakariņo un skatās TV, bet gan uzreiz kopā ar Heimī brauc uz mežu, kur trenējas apmēram divas stundas. “Esmu pielāgojies Heimī dzīvesveidam, nevis viņa manam. Ja man jāizvēlas, doties uz kino vai treniņu, izvēlēšos pēdējo, it īpaši tad, ja Heimī trīs dienas nav sanācis kārtīgi izskrieties mežā.”

Brīvajā laikā Alens dodas uzspēlēt disku golfu vai noskatīties kādu komēdiju, jo tieši šis žanrs viņam esot vistuvākais. Kāpēc tieši komēdijas? “Varbūt tāpēc, ka novērtēju, ja kāds prot sasmīdināt, jo pats neesmu baigais smīdinātājs.” Gribētu sevi par savu labāko draugu? “Kā kuru reizi. Esmu nosvērts, neesmu impulsīvs. Savu enerģiju izlieku trasē. Kā draugs es nevarētu sevi uzmundrināt, jo tas man ne īpaši labi padodas. Man laikam būtu garlaicīgi. Neesmu cilvēks, kurš runā par jūtīgām tēmām. Es nemāku mierināt un bieži pasaku to, ko varbūt nevajadzētu. Grūtos brīžos es, iespējams, nebūtu apmierināts ar sevi kā savu labāko draugu,” atzīst Alens. Lai gan Alens apšauba savas mierinātāja spējas, viņš ir pārliecināts, ka ikvienam blakus vajag cilvēkus, uz kuriem var paļauties.

Lielākie atbalstītāji

Par lielākajiem atbalstītājiem Alens uzskata savus komandas biedrus no kamanu suņu sporta kluba “Dog sport Carnikava”, it īpaši Elīnu, Artūru un Sarmīti, jo tieši viņi ikdienā motivē trenēties un doties dabā. “Kad ir nogurums un liekas, ka šodien treniņš jāizlaiž, pēkšņi saņemu ziņu no komandas biedra ar jautājumu: “Braucam trenēties?” Kā var atteikt?” teic Alens.

Arī sportista mamma Gunita ir liela dēla atbalstītāja un fane. Alenam gan šķiet, ka reizēm mammai lielāku prieku sagādā iespēja satikt viņa sunīti, jo viņš, pretstatā Heimī, savas emocijas neizrāda, bet Heimī sastapšanās priekā luncina asti un priecājas, nevarot noslēpt savas emocijas.

Kas bija pirmais?

Jautāts, kas viņa dzīvē bija pirmais – suns vai sports –, Alens nevilcinoties atbild: “Sports! Ar nelieliem pārtraukumiem 13 gadus trenējos džudo, pēc tam futbolā un basketbolā. Nedaudz arī peldēšanā. Kā jau daudzi, sākumā vēlējos izmēģināt dažādus sporta veidus. Pirmais sporta suns manā dzīvē ienāca tikai pirms septiņiem gadiem.” Alena draugi bijuši saistīti ar kamanu suņu sportu, un arī viņš gribējis pamēģināt: “Sākumā šis sporta veids likās nedaudz smieklīgs, bet ar laiku tas aizrāva aizvien vairāk un vairāk.”

Alenam paticis, ka šajā sporta veidā jāpaļaujas ne tikai uz sevi, bet arī savu četrkājaino komandas biedru, dažās disciplīnās – pat uz vairākiem. “Man bija iespēja darboties dažādās disciplīnās, tomēr svarīgākajās sacensībās parasti startēju skūteru klasē,” atzīst sportists. 

Kurš ir galvenais?

Sacensībās 80% no uzvaras nosakot tieši Heimī sniegums. “Es varētu būt olimpiskais čempions velobraukšanā, bet, ja Heimī neskries, nekas nesanāks. Savukārt, ja būtu vissliktākais riteņbraucējs, bet Heimī – visātrākā, pastāvētu iespēja iekļūt pirmajā trijniekā.” Vai Heimī viņu kādreiz arī sadusmojusi? “Suns nav vainīgs, ja es kā saimnieks kaut ko neesmu iemācījis. Tad drīzāk būtu jādusmojas uz sevi, nevis viņu.” Treniņos Heimī dažkārt mēdzot aizskriet ne tur, kur vajag, bet sacensībās – ne reizi.

Kā var panākt, ka suns skrien tik ātri? “Lielā mērā tas atkarīgs no paša suņa. Daži ir aktīvāki, citi – mazāk aktīvi. Slinkākie jāmotivē ar kārumiem. Jāmaina ēdināšanas stratēģija. Rezultātu ietekmē arī tas, kā treniņos strādājam… Mainot treniņu metodes, var redzēt, kā suns atsaucas dažādām pārmaiņām un kā tas ietekmē rezultātu,” stāsta sportists.  Cik daudz konkurentu Heimī ir sacensībās? “Pasaules čempionātā – trīsdesmit, Latvijas – pieci, bet Baltijas čempionātā – vismaz septiņi. Pasaules čempionātā parasti startē trīs labākie no visas valsts. Latvijas un Baltijas čempionātā piedalās visi, kas grib, bet pasaules čempionātā – tikai labākie.”

Kādu laiku Alens nav varējis atrast darbu, ko varētu apvienot ar sacensību grafiku, tāpēc tagad ir ļoti priecīgs un pateicīgs esošajai vadībai par atsaucību un sapratni. Bija svarīgi, lai darba dienu noslēgumā ar Heimī varētu trenēties, bet brīvdienās – braukt uz sacensībām. Tā kā tagad tas veiksmīgi izdevies, atkal abi var gatavoties nākamajam lieliskajam startam!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.