Teiksmainā Inčukalna Velnala un Vilkaču priede ^{Apriņķis.lv}

Domājams, vēsturiska senču kulta vieta un unikāls ģeoloģisks objekts. Tā ir Inčukalna Velnala. Ala atrodas Gaujas senlejas kreisajā krastā 300 metrus no Inčukalna medību pils un 1000 metrus no Murjāņu tilta. “Alas dziļums sasniedz 16 metrus, un tās iekšpusē valda tāda kā pustumsa un ir saklausāmas pazemes ūdens balsis. Iemesls tam ir zināms un izskaidrojams – avotiņš, kurš iztek no alas,” tā par pašu alu stāsta Inga Freimane.

Nostāsti par nelabo, maģisks priežu gaiss un Latvijas Holivuda

Inčukalna Velnala ir deviņpadsmitā garākā ala no 250 valstī zināmajām un viena no 10 alām Latvijā, kuras nosaukums saistīts ar nelabā vārdu. 1903. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu tautas pasakas un teikas” ir izlasāms šāds fragments: “Kādu versti no Gaujas tilta lejup – mazu gabaliņu no Gaujas, kalna malā atrodas Velna ala jeb Velna kambars. Iekšpusē ala vispirms iet taisni, tad pagriežas pa labo roku. Turpat iekšpusē izverd mazs avotiņš, kuram senos laikos bijis liels dziedināšanas spēks katrai kaitei. Tādēļ arī vectēvi esot ziedojuši šam avotiņam naudu. Lielās alas dibenā ir mazās alas sākums, pa kuru cilvēks varētu tikko ielīst.”

Savukārt, kā stāsta Inga, ļaužu mutēs par šo vietu saglabājusies, lūk, šāda teika: “Senos laikos šajā alā pilnā mierā velns esot dzīvojis ilgus gadus. Reiz velns esot apkaitinājis Pērkoņtēvu. Tas dzinies viņam pakaļ un panācis, kad velns patlaban gribējis alā doties. Pērkons spēris, bet pašu velnu nav ķēris, tikai krietnu gabalu no klints nospēris. Velns manījis, ka še viņam miera nebūs, tādēļ atstājis savu līdzšinējo mitekli. Lielās alas dibenā esot mazās alas sākums, pa kuru lienot varot sasniegt telpas, kur velns dzīvojis: tur stāvot apklāts galds un pie sienas gulta, kurā velns gulējis. Tikai neviens nevarot tur ilgāk uzturēties, jo apakšā esot pagrabs, un šai pagrabā velns važām esot piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Šīs dvēseles trokšņojot, lūgdamās, lai atpestī. Velns, bīdamies, ka tomēr kāds drošsirdis neatgadās, kas uzņemtos šo atpestītāja darbu, pielicis savu uzticamo kalpu par sargu, lai tas uguni izpūš, ja kāds alā ietu un ar uguni to meklētu.”

Freimanes kundze stāsta arī par to, kāpēc Velnalas teritorijai un tās apkārtnei piešķirts dabas lieguma statuss: “Šeit Gaujas apkārtnē tika uzietas aizvēsturiskās bruņuzivs fosilijas – bruņu gabaliņi, kuri vēl joprojām atrodami apkārtnes nogulumiežos. Mūsdienās Inčukalna Velnalas apkārtnes teritorijai piešķirts dabas lieguma statuss, jo šeit aug arī Latvijā reti sastopams krustziežu dzimtas augs – daudzgadīgā mēnesene, kas ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā.”

Sieviete stāsta, ka, pateicoties svaigajam priežu gaisam, kurš mīt Inčukalnā, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šajā apkārtnē vasaras aizvadīja un dzīvoja daudzi slaveni kultūras darbinieki, uzņēmēji, aktieri un režisori: “Ģeniālais tēlnieks Kārlis Zāle, aktrises Anta Klints un Lilija Ērika, aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, operdīva Milda Brehmane-Štengele un daudzi citi. Tolaik slavenu vasarnieku iemīļotos Inčukalna Krustiņus (vietu, kur krustojas ceļi no Rīgas uz Pārgaujas Vidzemi un Pēterburgu) dēvēja arī par Latvijas Holivudu. Tāpat ala esot bijusi populāra jauniešu randiņu vieta. Gar senlejas nogāzi veda kopta taciņa, bet pāri nelielajām graviņām bija izveidoti tiltiņi. Gaujmalā atradās balles placis, kur tika svinēti Jāņi un rīkotas zaļumballes.”

Vilkaču priede

Tomēr Inčukalna Velnala nav vienīgā vieta novadā, kura piesaista ar sava neparastā nosaukuma izcelsmes teiksmu. Šeit ir atrodama arī Kalnaābrantu Vilkaču priede. Kā stāsta Freimanes kundze, agrākajos pierakstos minēts, ka priede esot ļoti ainaviska un pamanāma no ļoti liela attāluma. Tomēr šobrīd tās ainaviskā vērtība ir mazinājusies zaudētās galotnes un lielāko koka zaru dēļ. “Tajā pašā laikā priede joprojām turpina dzīvot. Tā aug pašā ceļa malā. Tai ir “pumpains” stumbrs.

Par Vilkaču priedi gan nav fiksēti folkloras pieraksti, tomēr par tās iespējamo sakrālo raksturu liecina zīmīgais nosaukums. Ļoti iespējams, ka Kalnaābrantu priede kaut kādā veidā bijusi saistīta ar seno Ābramu Teņa kapelu – tagadējās Vangažu baznīcas priekšteci – un tai klātesošo kapsētu. Rakstītos avotos Ābramu Teņa kapela, kas savu nosaukumu guvusi no tuvumā dzīvojušā brīvzemnieka Ābrama Hinza, minēta kopš 1624. gada.”

Sieviete vien piebilst, ka priedi ieteicams aplūkot tikai no ceļa, jo tā atrodas privātīpašumā, kura īpašnieks nevēlas, lai šis objekts tiktu pārlieku apmeklēts vai popularizēts.