Ādažu novada svētkalni un svētavoti – pagātne un mūsdienas ^{Apriņķis.lv}

Ādažu Kultūras centra muzeja projektu vadītāja Elita Pētersone savā grāmatā “Ādaži – pagātnes dialogs ar tagadni” atklāj nelielu daļiņu no Ādažu pagātnes – Melkertu uzkalniņkapus. Šajā reizē Pētersones kundze vairāk pastāstīs tieši par svētkalniem un svētavotiem, kuri bijuši un vēl joprojām atrodas Ādažu novadā.

Melkertu uzkalniņkapi

Mūsdienās šie kapi atrodas Inčukalna teritorijā, tajos tika veikta arheoloģiska izpēte, un tajā laikā tā bija Ādažu kolhoza teritorija. “Trīs paaugsti kurgāni (uzkalni), akmeņu krāvuma ietverti, kas tika izmantoti divas reizes – sākotnēji pirms trim tūkstošiem gadu – senie balti ugunskapā savus mirušos guldīja akmens riņķa ietvaros, pārklājot apbedījumu ar biezu smilšu slāni. Vēlākos gadsimtos – 3.–5. gadsimtā – šeit virsū tika guldīti nākamie aizgājēji – senie zemgaļi, tie tika pārklāti ar jaunu smilšu kārtu.”

Pētersones kundze stāsta, ka tautā šos kapus sauc arī par Meļķertu kapkalniem vai svētkalniem.

Buldurkalns un svētie avoti pie Streņģu mājām

Kā dabas piemineklis un dabas krāšņums valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā 1924. gadā ir ierakstīts Ādažu novada pilskalns (mūsdienās – neliels uzkalns) – Buldurkalns 3,72 ha lielumā. “Šobrīd Rīgas pilsētas teritorijā Ķīšezera krastā esošo kalnu pie Bulduru mājām savulaik vietējie ļaudis dēvējuši par pilskaktu, nostāstos pieminot, ka te bijis ļoti sens nocietinājums, sausā laikā te pāļus varot redzēt ūdenī, jo uz salu, kur pils bijusi, tilts pāri gājis.” Tāpat tā nogāzēs iesakņojušās lielas liepas. Uzkalna rietumu pusē ūdenslīmeņa svārstību rezultātā kalna mala nobrukusi, vietām veidojot māla un smilts kārtu atsegumu. Savukārt kalna ziemeļu nogāzes pusē aug varens dižozols, kurš 2010. gadā sasniedza 6,73 m.

Elita stāsta, ka saglabājušies nostāsti arī par svētajiem avotiem pie Streņģu mājām. Apkārtējie cilvēki šeit dziedināti no neārstējamām kaitēm un pateicībā ziedojuši avotiņam naudu. “Vecie cilvēki atminas, ka avota dzelmē varējuši ieraudzīt tik vecas monētas, kuras neviens nav spējis atcerēties, kad tādas lietotas. Pateicības naudiņu neviens nekad neuzdrošinājās aiztikt – vien paskatījušies un atdevuši atpakaļ avotam. Tikai pēc pēdējiem pasaules kariem avots pārstājis darboties. Iespējams, tas sadusmojies uz ļaudīm,” tā E. Pētersone. 

Aizvēsturiski uzkalniņi un Pīšļu kalns

“Savādie kalniņi” – septiņi aizvēsturiski uzkalniņu kapi, kas atradās Ādažu pagasta valsts mežā. Kā stāsta sieviete, mūsdienās šī vieta atrodas Garkalnes novadā, aptuveni astoņus kilometrus no Baložkroga. “Par “savādajiem kalniņiem vietējie iedzīvotāji ir dēvējuši šo vietu daudzus gadus,” – tā Pētersones kundze.

Kā pēdējā no piemiņas vietām Ādažos līdzās Tallinas šosejai Mazā Baltezera galā tūlīt aiz viesnīcas “Port hotel” atrodas Pīšļu kalns. “Tas ir ļoti sens vietvārds, saglabājies tikai ļaužu mutēs. Iespējams, šai paaugstinājumā bijusi seno baltu vai Gaujas lībiešu laika apbedījuma vieta. No tā arī cēlies nosaukums – Pīšļu kalns. Pirms Pirmā pasaules kara un pēc tā Pīšļu kalns ticis stipri izpostīts, jo te iegūta laba grants šosejas būvei. Grants ieguves laikā atrastas apbedījumu atliekas, arī sudraba saktiņa,” – tā par apbedījuma vietu stāsta Elita, uzsverot, ka kalnam ir kultūrvēsturiska nozīme.

Tik daudz pagātnes liecību, kuras spēj mums sniegt informāciju par mūsu senčiem, viņu kulta vietām un apbedīšanas rituāliem! Tas viss un daudz kas vēl ir mums apkārt, un iespējams, ka nākamo reizi, kad dosimies garām kādam kalniņam vai pauguram, mēs apstāsimies. Apstāsimies, lai aizdomātos, kas gan šeit ir bijis agrāk, jo varbūt, tikai varbūt, tā ir bijusi kāda nozīmīga mūsu senču kulta vieta.