FOTO: Zem lidmašīnas spārna – skaistā Kurzeme ^{Apriņķis.lv}

Pirmdiena, 26.10.2020. 16:49
Autors: Guna Blaua

Foto - Guna Blaua

Kopš “Covid 19” dēļ ceļot tikpat kā nav iespējams, jo ir diezgan skaidrs, ka, pat ja kaut kur aizceļosi, pēc atgriešanās nāksies sēdēt pašizolācijā, vairākas lielās aviosabiedrības sākušas piedāvāt t.s. “ceļojumus uz nekurieni”. Pareizāk būtu teikt, ka iekāpšana un izkāpšana no lidmašīnas notiek vienā un tajā pašā lidostā, bet lidojuma maršruts ved virs kādas konkrētas valsts – pa perimetru vai krustu šķērsu, un tas jau ir aviosabiedrības un pilotu ziņā, ko viņi grib pasažieriem, kuri noilgojušies pēc lidošanas, piedāvā apskatīt.

Tāpēc, kad parādījās ziņa, ka līdzīgs variants tiek piedāvāts arī Latvijā – aizlidot līdz Kurzemei, pie Pāvilostas izbaudīt saulrietu Baltijas jūrā un doties atpakaļ, ne mirkli nedomājot, pieteicos šim tūrisma firmas “Balt Go” un “airBaltic” kopīgi organizētajam reisam.

Tiesa, kā jau tas rudenī parasts, laika apstākļi varēja būt visādi, jo, kā nesen kādā intervijā stāstīja lidmašīnas kapteinis Jānis Krištops (iespējams, viņu daudzi pamanīja 2018.gada 18.novembrī, kad mūsu nacionālā aviokompānija par godu Latvijas simtgadei rīkoja īpašu lidmašīnas zemo pārlidojumu Rīgai), oktobra beigās Māte daba var sarūpēt visu ko – sākot ar biezu mākoņu segu un beidzot ar miglu…

Taču pagājušās svētdienas pēcpusdienā, kad kapteiņa Pāvela Timofejeva pilotētais Latvijas karoga krāsās izrotātais “Airbus 220-300” devās pusotru stundu garajā lidojumā, laiks mūs tiešām lutināja: bija saule, neliela dūmaciņa un daži balti mākoņi, tāpēc krāšņā Kurzeme, kas vietumis ar dzelteno un tumši zaļo toņu sajaukumu atgādināja teju vai kādu Purvīša akvareli, pa lidmašīnas iluminatoru bija redzama ideāli! Turklāt jāpiebilst, ka lidojums notika ļoti zemu – nepilna kilometra augstumā, un arī visnotaļ lēni (lidmašīnas ātrums bija apmēram 325 km/h ierasto 700 vai 800 km/h vietā), tādējādi tiešām dodot iespēju papriecēt acis un dvēseli un uzņemt dažas bildes atmiņai.

Par aizraujošiem faktiem, kas saistīti ar šo Latvijas novadu, bija parūpējies Dailes teātra aktieris Andris Bulis, kuram tika uzticēta lidojuma īpašā gida loma, un dažādas interesantas lietas viņš bēra kā no pārpilnības raga: gan par stiprajām Saldus sievām, gan to, ka mazākā apdzīvotā pilsēta Kurzemē ir Durbe, Liepājas teātra Balto dāmu, gan to, kāpēc lidmašīnā nav 13.rindas, gan atgādināja, ka garākais latviešu spēlētājs arī ir kurzemnieks – kā zināms, Kristaps Porziņģis ir liepājnieks. Uzzinājām arī, kāpēc piloti nekad atskaitēs neraksta “pēdējais lidojums”; savukārt, ja nosēšanās paredzēta, piemēram, plkst.13.13, tad mēdz pavilkt lidojumu nedaudz garām, lai nosēstos, teiksim, plkst.13.14…

Jāpiebilst, ka Eiropā šis bija pirmais šāda veida lidojums “uz nekurieni”, taču man šķita, ka iespēja no augšas apskatīt Saldu, Skrundu, Liepāju, virs kuras izmetām vairākus apļus, ļoti krāšņais saulriets kaut kur pie Pāvilostas, uzlēkušo Mēnesi, un tad jau atgriešanās gar Ventspili, uz atvadām pamājot līkumainajai Ventai, tiešām bija lielisks piedzīvojums.

Tāpat kā piedāvājums baudīt īpaši šim reisam gatavotos ēdienus, kas bija gatavoti pēc 1937.gadā izdotās latviešu mājsaimnieču sarakstītajā pavārgrāmatā atrodamajām receptēm. Kā pēc lidojuma pauda tā rīkotāji un mani ceļabiedri, ne vienmēr būtisks ir galamērķis, bet saistošs ir pats piedzīvojums!