Menu
 

Deviņas dienas, lai iepazītu sevi un Latvijas dabu Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
“Man līdzi nebija kartes, jo tās nav nepieciešamas. Sv. Jēkaba ceļam visā tā garumā ir izvietotas norādes – dzeltena bulta un gliemežvāks uz tumši zila fona. Jūras gliemežnīca ir Svētā Jēkaba simbols.” Foto – no privātā arhīva “Man līdzi nebija kartes, jo tās nav nepieciešamas. Sv. Jēkaba ceļam visā tā garumā ir izvietotas norādes – dzeltena bulta un gliemežvāks uz tumši zila fona. Jūras gliemežnīca ir Svētā Jēkaba simbols.” Foto – no privātā arhīva

Nesēdēt uz vietas, bet doties piedzīvojumā. Izzināt sevi, ieraudzīt dabu un ievērojamus kultūrvēsturiskos objektus šeit pat Latvijā. Stāstu sērija “Ievērojami cilvēki Pierīgā” šajā rakstā iepazīstinās ar jūrmalnieci Zoju Golubevu, kura deviņās dienās nogāja daļu no Svētā Jēkaba jeb Santjago ceļa. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar Zoju, lai uzzinātu vairāk par viņu pašu, Svētā Jēkaba ceļu un svētceļojumu.

Mārketings, gleznošana un svētceļojums

Jūrmalniece Zoja Golubeva šo gadu ir iesākusi pozitīvi un enerģiski – ar skatu nākotnē. Janvārī sieviete izlēma iet svētceļojumā pa Sv. Jēkaba jeb Santjago ceļu. Tā teikt, uzdāvināja sev dāvanu dzimšanas dienā.  Šis nav viņas pirmais svētceļojums. Pirmā interese par Santjago ceļu parādījās Spānijā pirms diviem gadiem, kur līdzīgu ceļu Zoja mēroja kopā ar draudzeni.

Zojas dzimtās mājas atrodas Liepājā, bet jau četrus gadus viņa dzīvo Jūrmalā. Sieviete ir studējusi mārketingu un reklāmu, šobrīd strādā uzņēmumā “Putnu fabrika “Ķekava”“, tomēr tas nav viss. Jau astoņus gadus sievietes profesionālais hobijs ir gleznošana.

“Šobrīd studēju Mākslas akadēmijā maģistrantūrā un pārsvarā gleznoju reālistiska stila gleznas, protams, ka neizpaliek arī pa kādai ainavai vai klusajai dabai. Esmu veidojusi arī instalācijas. 2019. gadā tika veidots “Ziemassvētku egļu ceļš”, un es piedalījos ar savu instalāciju “Aurora”, kura ieguva simpātiju balvu. Tā bija apskatāma pie Bastejkalna, Pētera baznīcas un arī Mazās ģildes. Man ir bijušas arī personālizstādes, bet šobrīd manas gleznas var apskatīt tikai manā sociālo tīklu lapā,” – tā par mākslu savā dzīvē stāsta Zoja.

Sv. Jēkaba jeb Santjago ceļš

Zojai patīk ceļot, tāpēc katru gadu uz savu dzimšanas dienu viņa izvēlas doties ceļojumā ārpus Latvijas robežām. Šī brīža situācija pasaulē ceļošanas iespējas ir samazinājusi, tāpēc viņa nolēma nesēdēt mājās, bet doties ceļā un iziet daļu no Sv. Jēkaba ceļa Latvijā.

“Šis ceļš tiek veidots Latvijā un Eiropas Savienībā kā kristīgās vērtībās balstītas savienības, lai attīstītu svētceļojumu tradīcijas Eiropā un arī citās valstīs. Tā pirmsākumi meklējami jau 9. gadsimtā. Savukārt 11. gadsimtā svētceļojumi uz Santjago de Kompostelu aptvēra plašu ceļu tīklu visā Eiropā, sniedzoties desmitiem tūkstošu kilometru garumā. Kopējais Latvijas Sv. Jēkaba ceļa garums ir apmēram 420 kilometri. Tas sastāv no 18 etapiem, kura sākumpunkts atrodas Valkā, pie Igaunijas robežas,” – šāda informācija par Sv. Jēkaba ceļu pieejama “Camino Latvia” mājaslapā. “Camino Latvia” ir biedrība, kurā piedalās cilvēki, kuri jau reiz gājuši Santjago ceļu un šobrīd veido “Camino Latvia” posmus.

“Sv. Jēkaba ceļam visā tā garumā ir izvietotas norādes – dzeltena bulta un gliemežvāks uz tumši zila fona. Jūras gliemežnīca ir Svētā Jēkaba simbols.”


Ceļš, kurš sākas no mājām

Zoja stāsta, ka svētceļojumu var sākt arī no savas mājas, nevis kāda konkrēta punkta, – vienkārši izej no mājas un dodies uz priekšu. “Kopumā es gāju ar kājām deviņas dienas, viena pati, sāku no Strenčiem un beidzu Rīgā. Kopumā nogāju gandrīz 200 kilometrus, vidēji dienā tie bija kādi aptuveni 25 kilometri. Sākumā nebiju plānojusi tik ilgi iet, bet, kad sāku iet, negribējās apstāties, un tā arī es turpināju ceļu. Man līdzi bija mugursoma, kurā bija nedaudz ēdiena, jo, tā kā visu ceļu gāju ar kājām, vajadzēja, lai soma ir pietiekami viegla.

Tāpat līdzi bija pāris ar siltām drēbēm, ko pārģērbt, un powerbank, lai uzlādētu telefonu, to vēl ietinu vilnas dūraiņos, lai būtu siltāk, jo telefonam aukstums nepatīk. Man līdzi nebija kartes, jo tās nav nepieciešamas. Sv. Jēkaba ceļam visā tā garumā ir izvietotas norādes – dzeltena bulta un gliemežvāks uz tumši zila fona. Jūras gliemežnīca ir Svētā Jēkaba simbols,” – tā Zoja.

Lai nakšņotu, nepieciešama svētceļnieka pase

Protams, lai dotos šāda veida svētceļojumā, iepriekš ir nepieciešams tam arī atbilstoši sagatavoties. Viena no lietām, kurai obligāti jābūt līdzi, ir svētceļnieka pase, tajā cilvēki, kuri nodrošina ceļotājiem mājas, iespiež zīmogu un reģistrē katru no ceļiniekiem. Arī Zojai ir šāda pase, to iegādāties var Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē.

Stāstot par nakšņošanas iespējām, tās esot ļoti dažādas – mazas viesnīcas, viesu nami, privātmājas u.c. Savas naktsmītnes sieviete meklēja ar biedrības “Camino Latvia” palīdzību. “Trešajā dienā atrados Lejasozolos, un mērķis bija tikt līdz Cēsīm. Nakšņoju viesu namā “Lejas Ozoli”. To īpašnieki bija ļoti jauki cilvēki, tieši priekš manis iekūra kamīnu un pacienāja ar gardu ēdienu. Šie cilvēki zina, ka tu esi svētceļnieks, un viņu attieksme pret tevi ir tiešām lieliska. Šajā laikā viss jau notiek attālināti, tāpēc tu jau iepriekš paziņo, ka vēlēsies nakšņot, un tad viņi tev pasaka, piemēram, zem kura akmens ir atstāta atslēga vai kurā virzienā ir īstā māja.

Bija arī citi piedzīvojumi. Sestajā dienā biju Līgatnē un devos uz Siguldu. Man bija vēlēšanās palikt pa nakti Krimuldas muižā. Muižas saimniece telefonsarunā teica, ka pēc pulksten pieciem vakarā muižā būšu pilnīgi viena, vai man nebūs bail. Biju tāda nedaudz šokēta, bet šo iespēju neizmantoju. Pirms tiku līdz Krimuldai, paliku viesnīcā “Kaupo”, tur arī gandrīz nebija neviena cilvēka, jo lielajā numurā, kas paredzēts vairākiem cilvēkiem, gulēju viena. Tāpat nakšņoju arī brīnišķīgā dzīvoklī ar kamīnu, un kopumā visas naktsmītnes un to īpašnieki bija burvīgi cilvēki,” – tā par savām naktsmītnēm stāsta Zoja.

Pieminot Krimuldu, sieviete piebilst, ka iegāja arī Krimuldas baznīcā, kura viņai par lielu pārsteigumu bija vaļā. Vēlāk viņa uzzināja, ka šī esot vienīgā baznīca, kura vaļā esot visu laiku.

“Trešajā dienā atrados Lejasozolos, un mērķis bija tikt līdz Cēsīm. Nakšņoju viesu namā “Lejas Ozoli”. To īpašnieki bija ļoti jauki cilvēki, tieši priekš manis iekūra kamīnu un pacienāja ar gardu ēdienu.”


Veids, kā izzināt sevi

Šī ceļojuma laikā Zoja esot uzzinājusi vairāk par sevi. “Šis svētceļojums ir lieliska iespēja, lai izzinātu sevi, jo, kad apkārt valda pilnīgs klusums – tikai meža skaņas, viss paveras daudz savādāk. Protams, ka ceļš nebija tik viegls, kā var likties. Saskāros ar grūtībām un arī šķēršļiem. Piemēram, astotajā dienā, ceļā uz Ādažiem, nācās ilgāku ceļa posmu iet gar šosejas malu, un ziemas periodā jo īpaši tas ir grūti. Tajā mirklī arī likās: kāpēc man to vispār vajag? Bet nākamajā dienā, kas arī bija mana ceļojuma noslēdzošā diena, uzspīdēja saule, un tas lika pasmaidīt.”

Sieviete stāsta, ka šāda veida svētceļojumā tu vari iet viens vai arī kopā ar kādu. “Pārsvarā cilvēki iet pa vienam. Spānijā ceļu gājām kopā ar draudzeni, bet arī ne visu, kad gribējām parunāt, gājām kopā, kad gribējām paklusēt – gājām pa vienai, jo šo ceļu tu tomēr velti sev.”

Tās sajūtas, kuras izjūti šī svētceļojuma laikā, Zojai ir grūti aprakstīt, bet tādi vārdi kā “tāds skaistums” un “īsts brīnums” ir vieni no tiem, ar kuriem sieviete var raksturot pieredzēto. Viņa iesaka ikvienam izmēģināt šādu ceļojumu neatkarīgi no tā, vai esi ticīgais vai ne.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.