Menu
 

Skultes jahtklubs – brīvība burās! Apriņķis.lv

  • Autors:  Baiba Stjade, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Arnis Zitāns (no kreisās) un Gunārs Melnis pie Aģes promenādes. Foto: Pēteris Gertners un no privātā arhīva Arnis Zitāns (no kreisās) un Gunārs Melnis pie Aģes promenādes. Foto: Pēteris Gertners un no privātā arhīva

Staigājot pa Saulkrastu pludmali un baudot dabas ainavas, tālumā, gandrīz pie paša horizonta, nevar nepamanīt peldošos kuģus, buriniekus un jahtas, kas visbiežāk redzamas Skultes ostas tuvumā gada siltākajos mēnešos. Saulkrastiem ir paveicies, jo pie mums tiem, kuri izrāda vēlmi darboties, paveiktais vainagojas ar panākumiem.

Jau četrus gadus Skultes ostā darbojas biedrība “Skultes jahtklubs”. Arnis Zitāns ir jahtkluba komandors un kopā ar vicekomandoru Gunāru Melni biedrības dibinātājs. Sarunā ar abiem kungiem – par padarīto un turpmākiem plāniem.

– Kā radās iecere par Skultes jahtkluba dibināšanu?

A.Zitāns: Tas viss notika likumsakarīgi, jo ir skaidrs – viens nav darītājs. Pirms biedrības nodibināšanas mēs katrs gājām un runājām par savām vajadzībām.

G.Melnis: Jāsaprot: ja kaut ko nopietni vēlamies darīt, bez juridiskās darbības neiztikt. Runājām ar vietējiem zvejniekiem, laivu īpašniekiem, ka jārīkojas, bet kaut kā tās lietas nevedās, līdz parādījās Arnis un vietējais saulkrastietis Kārlis Frīdenbergs – lai viņam vieglas smiltis! Tad pievienojās vēl viens katamarāna īpašnieks, un mēs jau bijām četri nopietni vīri.

A.Zitāns: Sezona ir no maija līdz oktobra beigām. Ja laikapstākļi ļauj, jau aprīlī varam nolaist laivas ūdenī uz aptuveni sešiem mēnešiem. Latvijā ir daudz jahtklubu. Mēs esam paši jaunākie!

– Skultes jahtklubs ostā darbojas kopš 2017. gada. Teicāt, ka sākumā bijāt četri nopietni vīri. Vai cilvēki izrāda interesi par darbošanos jahtklubā?

A.Zitāns: Mēs augam, un interese par darbošanos klubā ir – šobrīd esam septiņpadsmit. Saulkrastieši ir divi, bet ceram, ka mūsu pulks tikai kļūs lielāks. Interesi izrāda motorlaivu īpašnieki, bet šobrīd mūsu iespējas ir tādas, kādas ir. Noteikti nepieciešams jahtām un motorlaivām piemērots dziļums. Šogad domāsim par to, jo pie jaunās Aģes promenādes dziļums neļauj turēt jahtas, bet motorlaivām der. Mēs esam priecīgi par burātājiem, kuri izrāda interesi šeit turēt laivu. Ļoti aktuāls ir jautājums par piedāvāto servisu. Ja mēs vēlamies pie sevis uzņemt ārzemju burātājus, ir jānodrošina primārais – sanitārais mezgls, dušas, elektrība, dzeramais ūdens –, jo visur pasaulē tā ir norma, nerunājot nemaz par pārējām ekstrām citos jahtklubos.

G.Melnis: Būtiski apzināties, ka esam jauns jahtklubs, tādēļ mums arī nav, kam pārmest pamatlietu trūkumu, jo ostai nebija jahtklubu, kam to visu iekārtot. Lielajās ostās – Liepājā, Ventspilī – un projektos, kas tur tika īstenoti, jahtklubi jau darbojās daudz agrāk, tādēļ arī jahtinieku kustība tur ir senāka. Mēs esam ļoti pateicīgi Skultes ostai, ka vispār ir izveidotas piestātnes un varam darboties. Ideju mums netrūkst: esam uzsākuši sarunas ar Saulkrastu novada domi un ostu, priecājamies par realizētajiem projektiem un jaunizbūvēto piestātni. Osta mūs arī nopietnāk uztver, jo esam juridiska biedrība, darbojamies un izrādām iniciatīvu. Taču ir ne tikai praktiskā, bet arī emocionālā puse. Jūrniecība ir ļoti attīstījusies – gandrīz tāpat kā biroja darbs. Viss kļuvis mehanizēts – stūrmaņi un mehāniķi sēž pie datoriem –, bet vilinājums izbaudīt jūru, sajust īsto vilni un brīvību patiesībā ir atlicis tikai burātājiem.

A.Zitāns: Tieši burājot var just jūras garšu, ūdens šļakatas acīs, noķert un izbaudīt vēju. Nav jau māksla izbraukt jūrā ar motorlaivu, bet burājot sajūtas ir pavisam citas. Ir arī vasarnieki, kas interesējas, vēlas pavizināties, un tas nenotiek tikai skaisti un mierīgi, ar šampanieša glāzi rokā, – kad buras ir izlaistas un tiek uzņemts ātrums, parādās īstās emocijas.

G.Melnis: Kāpēc cilvēki velk tautastērpu, dejo latviešu tautas dejas? Tāpēc, ka tur slēpjas senatnīgums. Tāpat arī jūrniecībā: burāšana ir pastāvējusi mūžu mūžos. Mēs ar savām aktivitātēm uzturam dzīvu šo tradīciju mūsdienās – izbraukt vilni mums, jūrniekiem, ir asinīs.

A.Zitāns: Jā, iedzīvotāji mums zvana un interesējas par iespēju pavizināties, un mēs arī viņiem to sniedzam. Interesanti bija augusta beigās rīkotajos Ostas svētkos šeit pat Zvejniekciemā: par spīti lietainajam laikam, iedzīvotāju interese bija tik liela, ka mūsu laivas bija pilnas. Protams, daudzi arī nemaz nezināja par Skultes jahtkluba darbību.

G.Melnis: Ostas svētki ir cieņas izrādīšana kuģniecības nozarei, un mēs bijām priecīgi ievest apmeklētājus ostā, lai padižotos ar saviem kuģiem!

– Jūs teicāt, ka ideju attīstībai netrūkst. Kādi ir jūsu turpmākie plāni?

G.Melnis: Mums ir pietiekami liela pieredze, lai dalītos ar savām zināšanām. Teorijā var apgūt daudz ko, bet tas ir jāiemācās arī praktiski un jābūt tādai iespējai. Saulkrastiem ir burvīgs Šadiņa (vietējais zvejnieks Guntis Šadurskis – aut.) tēls. Gribētu teikt, ka tieši viņš ir ostas gariņš: viņa zvejnieka tēls ir interesants, caur viņu var sajust jūras dzīvi, veco enkuru un saplēsto tīklu.

Mēs gribam šīs zināšanas nodot jaunajai paaudzei vai ikvienam, kurš jūt sevī aicinājumu kaut nedaudz sajust šo jūras garšu, tāpēc šobrīd vēlamies panākt, lai Saulkrastos būtu iespēja iegūt šādas zināšanas. Tas ļautu cilvēkam iepazīt sevi un saprast, vai jūra viņu tiešām vilina, vai arī tikai patīk atrasties krastā un vērot saulrietus. Šobrīd plānojam, kā tas varētu izskatīties. Esam uzsākuši sarunas ar Saulkrastu novada pašvaldību par sadarbības iespējām, lai sniegtu saviem novadniekiem iespēju šeit pat uz vietas iegūt šādas zināšanas un veidotu programmas ar ievirzi par jūras izglītību.

A.Zitāns: Mēs domājam gan par mācībām jauniešiem, gan pieaugušajiem. Lai sāktu, darboties, nav nozīmes, vai tev ir vai nav jahta, jo ir iespēja nākt uz jahtklubu un gūt pirmos iespaidus un iemaņas šeit. Varbūt pat labi, ka sākumā cilvēkam jahtas nav, jo, izejot jūrā, var parādīties jūrasslimība un tikai uz klāja cilvēks saprot, ka tas viņu diemžēl neinteresē.

G.Melnis: Mēs abi esam kapteiņi ar tiesībām mācīt. Pēc tam cilvēks var vērsties Ceļu satiksmes drošības direkcijā un iegūt mazizmēra kuģa vadītāja tiesības.

A.Zitāns: Mēs neesam tiesīgi izsniegt dokumentu – tas ir Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārziņā, bet visu, kas nepieciešams sagatavošanai un pirmo iemaņu gūšanai, varam dot. Bērniem ir citādāk – nepieciešams sertificēts treneris. Esam vērsušies pašvaldībā ar lūgumu izskatīt iespēju piesaistīt finansējumu trenera dalībai. Ja parādīsies iespēja – rīkosimies.

G.Melnis: Ja pašvaldību interesē jaunatnes virzība uz jūru vai ir vēlme sniegt tai jaunu brīvā laika pavadīšanas iespēju, vai doma šos jauniešus gatavot par sportistiem, katras šīs iniciatīvas īstenošanai ir nepieciešams gan finansējums, gan cilvēkresursi. Ja ir skaidrs pašvaldības viedoklis šajā jautājumā, mēs varam iesaistīt vajadzīgos speciālistus. Domājot vēl plašāk: pilsētā pie jūras, kur šī nozare tiek attīstīta par jūrniecību, tiktu veicināts arī vietējais tūrisms – jahtas, laivas, piestātne, jūrnieki skaistos krekliņos… 

Ļoti baudpilna un acīm tīkama lieta, kas visos laikos cilvēkos ir raisījusi interesi un bijusi kaut kas neikdienišķs tiem, kas nedzīvo ūdens tuvumā. Varu padalīties pieredzē: Liepājā es uz Jūras svētkiem aizvedu divus autobusus ar jūrniekiem skaistos krekliņos. Cilvēki bija sajūsmā, uzreiz jutām viņu interesi, bērni skatījās un aizdomājās: “Kas tie tādi? Es arī vēlos tāds būt!” Tā mēs varam ieinteresēt jauno paaudzi.

– Kā jūs atradāt šo ceļu pie jūras un burām? Ja kāds tagad, lasot interviju, domā: kādām īpašībām jāpiemīt, lai arī es varētu ar paceltu buru izbaudīt jūras sniegto brīvību?

A.Zitāns: Mani kopš bērnības interesēja dažādi kuģu modelīši – es tos pētīju, krāju, liku kopā. Mana pirmā buru laiva bijā tā sauktā plaskodonka (plakandibena laiva, – red.). Es mežā nocirtu koku un par buru izmantoju mammai nočieptu palagu. Ar to es bērnībā laidu pa Ogres upi līdz Daugavai. Ziniet, burāšanai es nopietni pievērsos tikai pusmūžā. Ilgi domāju, vai man to vajag, līdz nolēmu pamēģināt un laikam 2004. gadā nopirku savu pirmo mazo jahtu. Sāku darboties Usmas jahtklubā, kur ļoti daudz ko iemācījos. Ir tāds labs teiciens: tu nepaliec vecs, kamēr burā; tu kļūsti vecs, kad beidz burāt. Saulkrastietis Kārlis Frīdenbergs beidza burāt 84 gadu vecumā. Nav vecuma ierobežojuma,  jābūt tikai vēlmei!

G.Melnis: Es esmu profesionāls jūrnieks, pabeidzu Jūras skolu, Klaipēdas Jūrniecības koledžu, arī šobrīd vēl braucu jūrā. Kuģoju Nīderlandes kompānijā, zem britu karoga. Aicinājumu savu dzīvi saistīt ar jūru jutu jau bērnībā.

– Tik tikko ir jūtamas pirmās pavasara vēsmas. Ko jūs darāt klusajā laikā? Pulējat jahtas, notraušat burām putekļus, plānojat darbus jaunajai sezonai?

A.Zitāns: Klusā sezona ir nosacīta: laivas tiek ieziemotas rudenī, pārbaudām to tehnisko stāvokli, arī buras savedam kārtībā – aizlāpām kādu caurumu. Šobrīd aktīvi piesaistām finansējumu saviem projektiem, runājam ar pašvaldību un ostas vadību. Divas reizes mēnesī atbraucam apskatīt un apčubināt jahtas. Katram kapteinim savs kuģis jāpārzina.

Gatavojamies jaunajai sezonai, bet vēl gribu izstāstīt vienu patiesu gadījumu, kad puisis bija izdomājis pirkt jahtu un burāt. Es viņam teicu, lai atbrauc, paskatās. Burāšana nenozīmē tikai meitenes uz klāja un filmās redzēto jautrību. Mēs izgājām jūrā, un viņš man saka: “Nav nekāda mērķa...” Es jautāju, ko tad viņš bija iedomājies, un viņš saka: “Braucam uz Somiju!” Es atbildēju: “Paklausies, lai līdz Somijai tiktu, jāburā aptuveni divas nedēļas, jo var uznākt riktīgs vēja pūtiens un tu tur vari sēdēt ostā!”

– Tad jau jūs saskaraties ar diezgan daudziem jaunpienācēju stereotipiem?

G.Melnis: Protams, romantika... To ir iespējams iegūt burājot, bet mērķis katram savs. Es plānoju, cik jūdžu dienā varu nobraukt, laika rezervi un tuvākās pieejamās ostas. Arī starptautiskos noteikumos ir minēts, ka dienas attālumā jābūt jahtu ostām. Piemēram, Rīga–Saulkrasti–Salacgrīva. Savā ģimenē plānojam atvaļinājumu un kopā ar mazbērniem dodamies jūrā. Tas jau ir interesanti – apceļot ostas, paskatīties vietējo ciemu iedzīvotāju ikdienu.

– Paldies, kungi, par sarunu! Klausoties jūsos, tā vien gribas pajautāt, vai burāšana der arī man. Man jahtas nav, bet jūs tik interesanti stāstāt, ka manī rodas vēlme pieteikties Skultes jahtklubā!

A.Zitāns: Mēs esam gatavi uzņemt jebkuru interesentu, kuram ir vēlme un interese kaut ko darīt. Lai darbotos jahtklubā, nav obligāti jābūt jahtas īpašniekam – mums ir pietiekami daudz jahtu. Interesanta lieta: jo jahta lielāka, jo lielāka komanda tai nepieciešama. Protams, var burāt viens, bet ir gadījumi, kad jūrā jāiet divatā. Nepieciešams uzrakstīt iesniegumu, un mēs esam gatavi interesentu uzņemt.

G.Melnis: Kluba gada maksa – 25 eiro – apzināti ir simboliska, lai veicinātu interesi un dotu iespēju visiem burātgribētājiem. Protams, tiem, kam pieder jahta, ir vēl citas izmaksas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.