Par Gada gliemeni izvēlēta ziemeļu upespērlene

Ziemeļu upespērleni ir Latvijā izmirstoša suga. Galvenais iemesls ir mazuļu bojāeja pirmajos dzīves gados, jo tie ir ļoti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī. Tāpat arī straujteču upēs ir ļoti maz piemērotu smilts un grants slāņu, kuros tie varētu dzīvot līdz piecu, sešu gadu vecumam. Šajā vecumā tie sāk pacelties grunts virspusē, izbāž sifonus ūdens straumē, un tad to izdzīvošanai jau ir lielākas iespējas. Pieaugušās gliemenes ir mazāk jutīgas pret piesārņojumu.

Pašlaik upespērleņu atradnēs atrodamas tikai gliemenes, kuru vecums ir apmēram 40 līdz 100 gadu. Ja gliemenes nedzīvotu tik ilgi, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas pašlaik pastāv vēl tikai Skandināvijas, Īrijas un Bavārijas/Čehijas kalnu upēs. Taču kādreiz tās bijušas sastopamas ļoti daudzās upēs visā Eiropā, norādīja M.Rudzīte.

Vēsturnieki stāsta, ka Vācijā bijuši pērļu meklēšanas meistari, kas ar mazām standziņām pratuši gliemenes vākus pavērt, paskatīties vai tajā ir pērle. Ja nav, tad dzīvu gliemeni var ielaist ūdenī atpakaļ. Nepratēji griež gliemeni vaļā ar nazi, un tad tā iet bojā, lai gan visbiežāk izrādās, ka nekādas pērles tajā nav. Diemžēl tā noticis arī Latvijā Zviedrijas un Krievijas pārvaldības laikā. Varētu uzskatīt, ka Latvijas pērļu resursi tika izlaupīti, jo ir daudz rakstītu liecību par to, ka 18.-19. gadsimtā varēja iegūt pērles.

“Mūsdienās vēl klāt nācis straujteču postītājs bebrs. Jā, tā ir Eiropā aizsargājama suga. Lai viņš dzīvo Latvijā visur, kur vēlas, bet pērleņu upēs prioritāte ir gliemeņu aizsardzība. Ja bebrs izveido uzpludinājumu, tad gliemenes tajā pamazām iet bojā,” piebilda M.Rudzīte.

Latvijas Malakologu biedrība vēsta, ka daudzās vietās Eiropā pašlaik notiek pērleņu mazuļu audzēšana un izlaišana savvaļā. Ir izstrādātas vairākas metodikas, ir arī problēmas, bet rezultāti tomēr neizpaliek. Tā kā pērleņu kāpuru attīstība notiek lašveidīgo zivju žaunās, tad parasti nav grūti pielāgot zivju mazuļu audzēšanas tehnoloģijas zivjaudzētavās. Pēc tam seko rūpīgs darbs, lai nodrošinātu gliemeņu mazuļu attīstību. Tajā pat laikā straujteču upēs jāsagatavo piemērotus mikrobiotopus, kur mazuļus izlaist.