Menu
 

Vilkt vadu un vārīt zivju zupu – tūristu iespējas un piekrastnieku varēšana (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Butes kurzemniekiem ir savas varēšanas izpausme – tās cep, žāvē, vītina un pievilina tūristus. Foto – Valdis Brauns Butes kurzemniekiem ir savas varēšanas izpausme – tās cep, žāvē, vītina un pievilina tūristus. Foto – Valdis Brauns

“Vadu vilkt uz Jūrmalciemu veda māksliniekus. Tie bija jauki brīži, kad liedagā valdīja pavisam cita, bohēmiski atraisīta, gaisotne. Klusās dabas ar tikko no jūras izvilktām zivīm tapa turpat uz vietas,” – tā spēlēšanos par un ap vada vilkšanu atcerējies dzejnieks Olafs Gūtmanis. Vai piekrastē šai ziņā kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem kas diži ir mainījies? Kā zvejas veidi un rīki tiek likti lietā mūsdienās piekrastes tūrisma veicināšanai – to lūkosim gan dižjūras, gan Rīgas līča daudzsološajos krastos.

Papē vadu velk atspērušies

Jaunajā Dienvidkurzemes novadā, kas stiepjas diži garš no tām leišu robežām Latvijas Nidā līdz pat Labragam Kurzemes stāvkrastā, vada vilkšanu atraktīvi piedāvā Rucavas “Segliņos”, tā arī reklamējoties sociālajos tīklos: “Piedāvājums grupām – vada vilkšana jūrā, zivju kūpināšana krastā, zivju zupas vārīšana uz uguns Papē.” Turpat noskatāms lielisks video par vada sagatavošanu zvejai, tā ietarāšanu laivā un daudzsološu cerību izbraucienu jūrā. Kad vads ticis selgā, sākas tā vilkšana – visnotaļ atraktīva nodarbe, ko pavada izsaucieni, uzmundrinājuma kliedzieni un vada vecākā komandas.

Līdzīgi to atcerējies arī jūrmalciemnieks Olafs Gūtmanis: “Dzejas dienās vadu vilka rakstnieki. Visspilgtāk atmiņā palikusi reize, kad pie zestiķiem ķērās Vizma Belševica, Saulcerīte Viese, Jānis Peters, fotogrāfam Jurim Krieviņam bildējot. Vārījām zivju zupu vigā starp kāpām. Vienīgo lomā pagadījušos zuti uzdāvinājām Vizmai.”

Rucavas “Segliņos” atbraucēji gan parasti tiek pie prāvāka loma. Kad vads laimīgi dabūts krastā, no tā tiek izlasītas zivis, lai gatavotos zupas vārīšanai un zivju kūpināšanai dūmu namiņā. Sievas ķidā vimbas un asarus, liek uz restēm, piemetot kūriņam alkšņu malku un priežu čiekurus. Visu, kas te nenoder, liek iekšā zupas katlā, kur dažas labas cēlzivs – laša vai taimiņa – aste un galva ir labākais pamats zeltaini dzintarainam zivju buljonam. Kad ēdmaņa gatava (pirmā galdā nāk zivju zupa no lielā putras grāpja), mundrie vada vilcēji čakli sēžas aplī ap ugunskuru un, tam kūpot, smeķē jūras velšu virumu un slavē saimnieci. Tāda pārpasaulīga laimes sajūta izjūtama tikai dažas reizes gadā, jo, Olafa Gūtmaņa vārdiem sakot, “zveja palika zveja un pie vada vilkšanas neskatīja vīru no cepures”.

Papē uz vada vilkšanu aicina zvejnieks Elvijs Reķēns no Bernātiem, tūristiem iesakot zveju jūrā un pēc zvejas – zivju kūpināšanu pārvietojamā kūpinātavā klientiem vēlamā vietā.

Turpat Papes jūrmalā pēc vada vilkšanas atraktīvā kompānijā tiek piedāvāta zivju kūpināšana, zivju zupas un kūpinātu jūras velšu degustācija etnogrāfiskajā zvejnieku sētā “Vītolnieki”. Saimniece sola gatavot arī Leišmalītē tik iecienīto lietuviešu ēdienu – cepelīnus. Lūk, kā Papes Ķoņu ciems prot pārsteigt savus viesus, īstus Piemares piedzīvojumu meklētājus!

Latvijas Zvejnieku federācijas runasvīrs Ēvalds Urtāns ticis bijušā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes fotoobjektīvā.


Kam traucēja vada vilkšana?

Tomēr ar vada vilkšanu tūristu piesaistei tik raiti nemaz nav gājis, īpaši jau šī gadsimta sākumā. Vai Olafs Gūtmanis tolaiku Dzejas dienās maz varēja iedomāties, ka 2006. gada vasarā kāds gribēs likt šķēršļus vada vilkšanai jūras piekrastē? Kā vēsta laikraksts “Kurzemes Vārds”, Zivsaimniecības pārvalde tolaik gatavojusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas faktiski būtu likvidējuši tādu zivju ķeršanas veidu kā vada vilkšana. Toreizējā Grobiņas pagasta padome aktīvi sākusi vākt iedzīvotāju parakstus pret šādu nekrietnību.

“Vada vilkšana jau no seniem laikiem Latvijā ir tradicionāls zvejniecības veids, turklāt pēdējos gados – arī veiksmīgs tūristu piesaistīšanas veids. Tāpēc būtu nepieļaujami šādu iespēju likvidēt,” par to dienu kaislībām vēstījusi Grobiņas pagasta padomes uzņēmējdarbības konsultante Anna Viņķele.

Arī Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns atceras to dienu satraukumu: “Aizbildinoties ar vēlmi sakārtot nozari, zināmi spēki vēlas panākt, lai Ministru kabineta noteikumu grozījumos iekļautu normu, ka vada atvērums nedrīkst pārsniegt 20 metru, bet pati vadu vilkšana drīkstētu notikt tikai tam paredzētajās vietās, lai arī apspriežamajos grozījumos nav norādīts, kur tās vietas varētu būt.”

Ēvalds Urtāns secina, ka tādējādi Kurzemes piekrastē zvejošana ar vadu faktiski būtu likvidēta, jo 20 metru atvērums atbilst tikai ēsmas zivtiņu ķeršanai paredzētajiem vadu parametriem. Vienlaikus Ē. Urtāns atgādina, ka pastāv taču arī plekstu vads un lielais mehanizētais vads. Tolaik viņš bijis neizpratnē, kāpēc tie būtu jāaizliedz, jo vada vilkšana jau sen kļuvusi par tādu kā etnogrāfisku zvejniecības veidu un atšķirībā no mencu tīkliem zivju populācijai nekādu būtisku kaitējumu nodarīt nevar.

“Ne jau katru dienu zvejnieki jūrā izmet vadu. Tā zvejnieki varēja palikt bez viena no iecienītākajiem tūristu piesaistīšanas veidiem, jo nav noslēpums, ka gan draugu un domubiedru kompānijas, gan arī uzņēmumi organizē vada vilkšanu, lai pēc tam omulīgā gaisotnē pavadītu vakaru pie jūras un pamielotos ar svaigi kūpinātām pašu ķertām zivīm.”

Savukārt Papes dabas parka projektu vadītājs Andris Maisiņš, aizstāvot vada vilkšanu, toreiz rakstīja: “Vada vilkšana nav rūpnieciskā zveja, neviens vairs šādā veidā zivis neķer, jo tas neatmaksājas. Tāpēc es neredzu iemeslu, kāpēc to nevarētu saglabāt kā atrakciju tūristiem. Šopavasar man zvanīja desmit tūristu grupas, kas interesējās par iespēju vērot, kā velk vadu.” Viņš norāda, ka 20 metru atvērums ir daudz par mazu, lai izvilktu kaut cik sakarīgu lomu, piebilstot: “Ar vadu ir jātrāpa zivju baram pa vidu, un to bieži vien ir grūti izdarīt pat ar 50 un 100 metru atvēruma vadu, kādus izmanto pašlaik.”

Savās pārdomās Andris Maisiņš piekrīt, ka varētu vēl diskutēt par lielākām acīm vada tīklā, lai tajā neiekļūtu zivju mazuļi, kā arī nebūtu slikti aizliegt vada vilkšanā izmantot tehniku.

Sociālajos tīklos sacelto ažiotāžu lieliski remdē kāda piekrastnieka viedoklis: “Tie likumdevēji laikam nekad vada vilkšanā nav piedalījušies, tāpēc arī ir galīgi dunduki. Tā ir tikai izklaide, jo ar vada vilkšanu neko nevar nopelnīt. Un vispār Papes un Nidas piekrastē ir daudzas reizes samazinājies zivju nozvejas apjoms. Jo tuvāk Būtiņģes terminālim, jo mazāk zivju. Kādreiz vilkām lielo vadu un bija gan vimbas, gan plekstes, asari un zandarti, kāds lucītis paretam, arī zutis, bet pēdējā laikā piekrastes zveja ir tikai hobijs.”

Nobeigums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.