Mani krāsainie draugi ^{Apriņķis.lv}

Dabā tā iekārtots

Dabā tā iekārtots, ka viens jaukums kļūst par otra barību – izdzīvošanas un dabas līdzsvara vārdā. Mūsu sētu apsēdis draudzīgs stārķis, kuru esam iesaukuši par Jēcīti. Ik rītu, vakaru cienīgi apstaigā savas “plantācijas” un mielojas ar visu, kas pa knābja ķērienam, – lai pašam, perētājai draudzenei un mazuļiem tiek. Vai Jēcītis aizņemts ar morāles sirdēstiem? Taču nē! Viņš gādā par dabas nolikto kārtību.

Jau gadiem audzēju tomātus, un, kad tie kļūst par krāsainiem skaistuļiem, nereti iedomājam, nu kā lai tādus ēdam? Tāda ir dzīve, bet tāpēc nepaliekam bez stārķiem, vardēm, sliekām, tomātiem un citas dzīvās radības ar to līdzsvaru, kurā vieniem mošķiem pārmēru neļauj izplatīties dabas sargi, kas aprij tos postu nesošos mošķus. Reizēm daba pati netiek galā, cilvēkam jānāk talkā, bet tas ir temata turpinājums, kuru šeit izvērst nav jēgas. Jo runa būs par tomātiem, kurus cilvēks kā dabas dalībnieks audzē apēšanai. Droši vien puķu uzziedināšana ir labu tiesu cēlāka, bet arī tai reiz pienāk gals.

Audzēt un audzināt

Uzreiz nepieciešams pateikt, ka nepretendēju saukties par dārzkopības smalko knifu lietpratēju, nesaku, ka tā, kā daru es, ir pareizi. Vienkārši esmu ar tomātiem sadraudzējies, allaž meklēju kādu agrotehnisku paņēmienu, kas palīdzētu šim fenomenam labāk justies un dūšīgi augt. Nelauzu galvu, kas tad mans misters Tomāts ir – auglis, oga vai dārzenis. Zemkopjiem, pavāriem, dietologiem, biologiem tomāts ir auglis – oga, jo attīstās no zieda un satur sēklas. Ar to audzināšanu ir tā: skolotāja profesionālais kretīnisms personiskajā uzvedībā iestāda vēlmi pamācīt. Bet labs skolmeistars ne vien bērnus māca, bet arī mīl. Tomātu audzēšanā man piezagusies līdzīga parādība.

Viss sākas ar stādiem un to iedēstīšanu siltumnīcā, kur tāpat kā skolā jābūt striktai kārtībai. Kārtībai jāsākas jau no iepriekšējās sezonas beigām: no siltumnīcas rūpīgi jāizvāc laukā pilnīgi viss, kas pāri palicis no sezonas beigām. Augsni uzroku, izlasu saknes, no jauna sazēlušās nezāles. Parasti dezinficēju visu siltumnīcu ar sēra dūmiem, bet šogad atturējos; kāpēc, neteikšu, jo nezinu, cik tas prātīgi. Pavasarī noroku augsnes virskārtu 20 cm dziļumā, izvācu laukā, bet trūkstošos centimetrus piepildu ar svaigu kūdras substrātu, kurā iestrādāts mēslojums, mikroelementi ar atbilstošu pH līmeni. Runa šajās rindās tikai par darbošanos neapkurināmā siltumnīcā: salnu laikā var izlīdzēties ar metāla spainī sabērtām kvēlojošām malkas oglēm, spaini novietojot uz šim nolūkam sakrautiem ķieģeļiem – ar uguni joki mazi….

Kā stādīsi, tā augs

Stādus pats neaudzēju, pērku no zināmiem zemniekiem, uzticos un līdz šim neesmu vīlies. Vēlams, lai stādi būtu ieaudzēti podiņos (jo lielāks podiņš, jo labāk), lai ir zaraini, spēcīgi un nebūtu izstīdzējuši. Šis svētīgais darbs jāveic vakarā, kad saulīte pošas rietēšanai. Te atkal savi knifi. Agrāk saklausījos visādos padomos, ka jāstāda iespējami dziļi, slīpi – ar slīpumu pret ziemeļiem, lai saule tos liektu taisnus. Varbūt tas līdz, ja stādi pārmēru izstīdzējuši, bet tomēr tādus labāk neiegādāties. Saudzīgi izņemot no podiņa, iestādu dziļumā, kādā jau izveidojusies sakņu sistēma. Mierinājums katrai reizei tāds, ka jebkurā gadījumā stāds ieaugs un izaugs. Tas ir viens apbrīnojami audzelīgs tomāts!

Ik sezonu kādu izkniebto dūšīgāko padusi iespraužu brīvā vietā, un tā izaug par varenu tomātu, ražībā neatpaliekot no savas cilts mātes. Līdz humoram: reiz vīst sākušo milzeni izmetu krūmājā, jo tam bija iemeties drātstārps, ko izrāvu laukā. Pēc pāris dienām skatos, ka mans krūmā izmestais tomāts atdzīvojies. Iestādīju atpakaļ savā vietā, un auga kā traks. Ja podiņā augsne ar sazaroto sakņu sistēmu gana mitra, nav jāpārcenšas ar laistīšanu. Ja vakarā iedēstītie augi rādīsies drusku nokārtām galvām un mazliet noplakuši, nebēdā, no rīta tie stāvēs sveiki un veseli kā karavīri. Podiņu stādiem arī tāda priekšrocība, ka tomāts turpina augt bez ieaugšanas adaptācijas laika.

Tavi draugi prasa uzmanību

Varbūt smieklīgi, bet pret draugiem tomātiem izturos ar uzmanību. Katru rītu aprunājos ar zaļoksnējajiem jaunekļiem, ikvienu saudzīgi sapurinu, lai veicinātu ziedu apputeksnēšanu. Reiz kādā avīzē (sen, sen) nodevu manuskriptu, kurā joka pēc tomātus biju nodēvējis par seksuāliem. Laikraksts, saprotamā kārtā, tādu neķītrību nevarēja ciest, un mans “artiķelis” atrada vietu papīrgrozā. Nav pirmā reize, kad lielāku smieklu parauj humora nepratēji nekā pats joks, tālab smaidu vēl šodien. Ja nopietni, tā purināšana ir nopietna padarīšana, tāpat kā siltumnīcas vēdināšana. Jā, mums liekas – jo siltāk, jo tomātam labāk, bet, ja siltumnīcas plēves vai polikarbonāta segums no iekšpuses ir nosvīdis, tas ir skaidrs signāls, ka tomāts nejūtas labi un dažādu puvju attīstībai ir radīti labvēlīgākie apstākļi. Tālab vēdināšana ir ļoti nepieciešama arī apmākušās dienās: tomātam patīk silts un sauss gaiss, bet ne auksts vai arī ļoti karsts.

Svarīgs ir viss, un visu te nemaz nevar uzrakstīt. Bet nepieciešamāko var.

Tomāts ir naktenis, kas intensīvāk aug nakts stundās, ja gaisa temperatūra ir vismaz 12–14 grādu, saprotams, ka siltākās naktīs tas aug vareni un apputekšņojas labi: no rīta brīnies, pa kuru laiku…

Svarīga ir tomāta auguma veidošana, mēslošana. Uzticos iegādātajam precīzi sabalansētajam pilnmēslojumam, kurā arī vajadzīgie mikroelementi. Atkarībā no veģetācijas fāzes arī mēslojuma sastāvs mainās. Īpaši jāielāgo – ne par daudz, ne par maz, ne par retu, ne par biežu. Bet latvietis bieži rīkojas tā: visu salaiž dēlī un tad meklē pazaudēto instrukciju. Papildu mēslojumu pievienoju ūdenim lejkannā, kur bez pilnmēslojuma devas uz 10 litriem ūdens pievienoju tējkaroti kalcija nitrāta, kas ir laba zāle pret puvju infekcijām. Papildmēslošana jāveic reizi 10 dienās ar to ielāgojumu, ka var arī biežāk, bet ar mazāku mēslojuma devu.

Līdz pilngatavībai

Regulāri jāizkniebj padusītes, atstāj 5 mm garu galiņu, lai izkniebtais zariņš neveidotos no jauna. Parasti tomātam atstāju vienu galveno stumbru, retos gadījumos atlaižu arī divas galotnes, bet ne vairāk. Jāatceras, ka no zieda līdz gatavam auglim paiet apmēram divi mēneši. Augusta sākumā, vēlākais pusaugustā – galotņošana, galotņu nokniebšana, jo pēc diviem mēnešiem būs jau oktobris pusē, kad gaidīt vēl tomātu ražošanu būs ne vien naivi, bet arī muļķīgi. Visu sezonu jācenšas izlauzt (no apakšas uz augšu – tā nolūst vieglāk un ar knakšķi) vecās, dzeltēt sākušās lapas. No lapām jāatbrīvojas laikus – laužot, nevis griežot ar nazi vai šķērēm: tā tu no viena inficēta auga sērgu iznēsāsi arī citiem… Lapu laušanai arī tāda svarīga nozīme, ka tomātiem vajadzīga laba gaisa apmaiņa un sauss gaiss. Bet nepārcensties – lapas nolauzt tā, lai zem pirmā augļu ķekara paliek vēl kāda lapa.

Tomāts ir teju tas pats, kas kartupelis. Kartupeļu stādīšana jāieplāno pēc iespējas tālāk no siltumnīcas: ja tupeņiem piemetas lakstu puve, tā ātri vien var pārmesties uz tomātiem. Daru tā: ja kartupeļu lakstiem parādās pirmās puves pazīmes, saudzīgi ar nazi nogriežu katru lakstu un visus aizgādāju labi tālu no siltumnīcas, turklāt par kartupeļiem bēda maza: tie lieliski nobriest un nogatavojas arī bez lakstiem. Vēl viena nepierādāma viltība, ko man iemācīja kāds tomātu audzēšanas korifejs. Kad augļi sāk nogatavoties, nevajagot noplūkt visus, jo pārējie cenšoties neatpalikt no gatavajiem un pieliekot soli pilngatavības virzienā. Iesaka iekārt arī kādu sarkanu drānu.

Visbeidzot par savādību. Gadiem esmu ievācis pieklājīgu ražu, bet nevienu pašu augli neesmu pārdevis. Nevienu! Izdalu radiem, draugiem, kaimiņiem, un viss. Kāda jēga tad audzēt? Liela. Esmu atbildīgs par saviem draugiem, kurus esmu pieradinājis. Tu vari nopirkt, iespējams, labāku un garšīgāku, bet tu nevari nopirkt paša izaudzētu, izaudzinātu tomātu!