Ceļvedis atpūtai sniegotajās virsotnēs: kā atrast īsto trasi un slēpot droši ^{Apriņķis.lv}

Apdrošināšanas sabiedrības “Ergo” dati liecina, ka Itālijas un Austrijas kalni ir tie, kuru sniegotās virsotnes Latvijas slēpotājus tradicionāli vilina visvairāk un kur tiek gūts arī visvairāk traumu. Tāpat ziemas prieki tiek baudīti Slovākijā, Gruzijā, Šveicē, Somijā, Norvēģijā un citur.

Lai izvēlētos sev atbilstošākos kalnus, vispirms svarīgi atbildēt: kas man patīk, ko sagaidu no slēpošanas brīvdienām? Vai tās ir labi sagatavotas trases vai tā sauktais “pūdersniegs” ārpus tām? Vai patīk braukt ātri un agresīvi vai lēnāk? Un vēl svarīgs aspekts ir tas, vai, dodoties slēpošanas braucienā, gribi tikai no rīta līdz vakaram slēpot vai svarīgas arī izklaides slēpošanas kūrortā: pasēdēt saunā, vakarā doties uz ballīti? Vai gribas baudīt apkārtni?

Piemēram, Francijas Šamonī un Šveices Sanktmorica ir vēsturiskie kūrorti, kuros tūrisms bija attīstīts, pirms aktuāla kļuva slēpošana, un, ja slēpošanu šajos kūrortos kādu dienu noņemtu, tās joprojām būtu aktīvas kūrortpilsētas. Tas nozīmē, ka ārpus slēpošanas ir vairāk atpūtas un pasākumu vietu, kultūras objektu, kas ceļojumu padara bagātīgāku. Ja gribas atvērt viesnīcas durvis un uzreiz slēpot, jāņem vērā, ka vēsturiskie kūrorti atrodas zemākā augstumā un nebūs tā, ka uzreiz iekāpsiet sniegā. Savukārt jaunie kūrorti izvietoti 1800 metru augstumā – izej no viesnīcas, slēpes pie kājām un brauc, tikai rēķinies, ka nebūs daudz apskates vietu, kurp doties.

Zaļā, zilā, sarkanā, melnā – kura trase domāta tev?

Slēpošanas un snovborda trases tiek apzīmētas ar krāsām – atbilstoši prasmju līmenim, kādam šī trase piemērota. Latvieši, kuri dodas slēpot uz ārzemēm, parasti izvēlas sarkanās trases, kas domātas pieredzējušiem slēpotājiem.

Zaļās trases ir ļoti līdzenas, domātas bērniem un iesācējiem, parasti tās ir meža trases ar skaistiem skatiem. Zilās trases atrodas augstāk trašu sistēmā, tās ir garākas, ar mierīgiem nobraucieniem, kuros iesācējs jutīsies gana komfortabli. Šīs trases mēdz izvēlēties arī pieredzējušāki braucēji, lai atpūstos un baudītu ainavu. Sarkanajās trasēs braukšanas stils ir agresīvāks, kūrorti ir parūpējušies, lai tās būtu labi izlīdzinātas. Sarežģītākās ir melnās trases, kas tiek iedalītas divās kategorijās. Pirmās – pēc stāvuma vai arī tām ir grūta piekļūšanas vieta un pati trase ir ar nelieliem pacēlumiem. Otrās – gludas, bet ledainas.

Lēti un labi?

Izvēloties slēpošanas ceļojumu, lai galamērķī negaidītu vilšanās, vērts atcerēties, ka “lēti un labi” mēdz būt reti, jo slēpošanas ceļojuma izmaksas veido loģistika, transfērs uz un no lidostas, naktsmītne, “ski pass” jeb kalnu pacēlāju karte, citi papildu izdevumi.

Ja skatāmies sezonas nogrieznī, februāris vienmēr izmaksu ziņā būs dārgākais mēnesis, it īpaši Francijas Alpos. Piedāvājumi, kas ir ļoti lēti, parasti neiekļauj kalnu pacēlāju kartes izmaksas, kas ir vairāki simti eiro, kā arī apartamenti būs zemākā līmenī. Jāizvērtē arī tas, cik tuvu šādā piedāvājumā ir pati slēpošanas trase, lai nebūtu tā, ka ceļš līdz trasei aizņem divas stundas.

Kurš ir īstais kalns?

Pasaulē ir vairāk nekā 6000 slēpošanas kūrortu, tādēļ pateikt, kurš no tiem ir vislabākais, nebūtu īsti godīgi. Visi kūrorti ir labi, ja tie ir atbilstoši tavām vēlmēm. Izvēloties slēpošanas kūrortu, svarīgi apskatīties, kāda ir trašu sistēma, kādas krāsas trases pieejamas, kāds ir kopējais trašu garums. Vai interesanti būs vienu dienu vai vienu nedēļu, un kas pieejams vēl bez trasēm? Vai ir krosa trases ar tramplīniem un virāžām, virāžu parki, kur jauniešiem trenēt trikus?

Piemēram, Francijas Portes du Soleil sadalījums starp trasēm ir 50:50, puse no tām ir zaļās un zilās trases, otra puse – sarkanās un melnās. Līdz ar to, braucot ar ģimeni, būs ko darīt gan pieredzējušiem pieaugušajiem, gan bērniem. Savukārt Šamonī ir ievērojams sarkano trašu pārsvars – nedaudz virs 60 %.

Salīdzinot trases Francijā, Austrijā, Itālijā, trašu reljefs būs līdzīgs, abās pēdējās būs jaunāki pacēlāji, jo šie kūrorti parasti ir jaunāki. Itālijas pluss ir gardā virtuve, kas ir par pieejamākām cenām, un vairāk saules, bet Austrijas kūrortos – visvairāk cilvēku un krodziņu kultūra.

Drošība uz kalna

Dodoties uz kalnu, vissvarīgākais ir neatlikt apdrošināšanas noformēšanu uz pēdējo dienu, jo sirds mierīgāka, kad zini – apdrošināšana darbojas. Tāpat rūpīgi jāiepazīstas ar apdrošināšanas noteikumiem. Esot kūrortā, pirms došanās uz kalna jāseko laika prognozei – pie pacēlājiem parasti ir zīme par lavīnbīstamību, lai būtu skaidrība par situāciju. Ķivere un muguras sargs ir pašsaprotams lietas, bez kā uz kalna doties nedrīkst. Pat, ja esi pārliecināts, ka slēpo vai snovo izcili, nekad nevari būt drošs par citiem braucējiem. Ekipējums var glābt gan no smagām traumām, gan pasargāt dzīvību.

Jāizvērtē, vai ir nepieciešamība doties ārpus trasēm, pārliecinoties, vai apdrošinātāja piedāvājums ietver segumu ārpus trasēm. Dodoties ārpus tām, meteoroloģiskā prognoze jāpārbauda dubultā – ne tikai, kas gaidāms šodien, bet arī, kas bijis vakar un pirms divām nedēļām. Varbūt sen nav snidzis, bet vakar uzsnidzis, un sniegs ir trausls.

Noteikti nedrīkst ārpus trases doties viens! Slēpojot ārpus trases, ieteicams censties lejā pa nogāzi braukt pa vienam, ne grupā – viens nobrauc, pārējie pa to laiku ir augšā. Ārpus trases vērts ņemt līdzi gan sniega lāpstu, gan raidītājus. Ļoti noderīga ir rācija, jo ne vienmēr trasē ir mobilo sakaru zona.

Cik maksā dārgākās traumas uz kalna?

Kā liecina “Ergo” dati, pērn lielākā ceļojumu apdrošināšanas atlīdzība par slēpošanas traumu bija 11 000 eiro. Tā tika izmaksāta slēpotājam pēc Itālijas kūrortā gūta atslēgas kaula lūzuma un operācijas. Savukārt šogad lielākā bijusi atlīdzība 4220 eiro apmērā – pēc tam, kad slēpotājs Itālijā salauzis kāju un viņam vietējā slimnīcā veikta operācija, kā arī ārstēšana stacionārā. Ja pērn slēpošanas traumu skaita ziņā populārākā bija Austrija, tad šī gada sākumā 56 % “Ergo” pieteikto traumu gūtas Itālijā.