Par Gada gliemezi izraudzīts zaļganais kailgliemezis

Latvijā ir konstatētas 18 svešas sauszemes gliemežu sugas. Zaļganais kailgliemezis pie mums pirmo reizi atrasts 2010. gadā. Latvijā līdz šim konstatēts Rīgā, Ogrē, Liepājā. Dabiskais izplatības apgabals ietver Krimu, Kaukāzu, Turciju, Bulgāriju un Rumāniju.

Zaļganā kailgliemeža ķermeņa garums ir līdz 120 milimetriem (sarāvušamies – 70-80 mm). Ķermenis vārpstveida, šķērsgriezumā gandrīz apaļš ar ļoti īsu un neizteiktu ķīli. Mantija sedz ne vairāk par trešdaļu no ķermeņa. Āda ar smalku reljefu un samērā nelielām krunkām un pauguriņiem. Starp muguras viduslīniju un mantijas spraugu 22–23 kroku rindas.

Pieaugušu dzīvnieku pamatkrāsa ir olīvu vai pelēkzaļa. Zīmējums salikts no tumšiem mikroskopiskiem punktiņiem — melanoforiem, kas veido pelēkus plankumus ar neskaidrām robežām. Šie plankumi uz mantijas ir izteiktāki, nereti saplūstot un veidojot meandrisku zīmējumu. Gļotas šķidras, caurspīdīgas, no ķermeņa dzeltenas, no mantijas pat oranžīgas. Dzeltenīgais ķermeņa krāsojums pamatā, pateicoties gļotām, līdz ar to pēc fiksēšanas tas izzūd un ķermeņa krāsojums kļūst pelēcīgs.

Krāsojums šai sugai ne visai variabls. Fona krāsa zināmā mērā atkarīga no dzīves vides. Zināms, ka pietiekami mitros un labos barošanās apstākļos krāsojums ir spilgtākos toņos, nekā pasausos apstākļos un badošanās gadījumos. Turklāt mazuļi parasti ir tumšāk krāsoti, nekā pieauguši dzīvnieki.

Latvijas Malakologu biedrība arī atzīmē, ka līdzīgā suga ir palsais kailgliemezis Limacus flavus, kas apdzīvo Vidusjūras valstis, Priekšāziju un Vidusjūras salas, citās Eiropas valstīs un salās, kur sastopams ir ievests un konstatēts tikai apdzīvotos punktos. Latvijā līdz šim konstatēts vienā malkas kravā Liepājā.

Pamatā barojas ar augu izcelsmes barību — lapām, augļiem u.t.t., ēd arī trūdošas augu atliekas. Barībā var izmantot arī bojā gājušus dzīvniekus, dzīvnieku fekālijas. Var pārnēsāt augu slimības un dzīvnieku parazītus. Dzīves cikls ir aptuveni gads. Pārošanās un olu dēšana notiek rudenī.