Ceļojums pa seno zemgaļu pēdām ^{Apriņķis.lv}

Salta vieta

Sāksim ar mazpilsētu Žeimeli, kam ir cieša saikne ar Latviju. Starp citu, no tās līdz Bauskai ir pārdesmit minūšu brauciens, un daudzi Latvijas un Lietuvas pierobežu miestiņu iedzīvotāji biežāk devušies un dodas uz Latviju nekā uz savas valsts galvaspilsētu.

Vispirms par Žeimeles nosaukumu: tur mitušas zemgaļu ciltis, tāpēc nosaukums varētu būt cēlies no seno zemgaļu valodas ar nozīmi ‘salta vieta’. Pirms vairākiem gadsimtiem Žeimele bijusi Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā, tur ceļinieki piestājuši pirms iebraukšanas Livonijas zemēs. Viņi ēduši, dzēruši un nakšņojuši Žeimeles krogos, kā jau vietā, kurai garām vedis iecienīts tirdzniecības ceļš. Arī tagad Žeimele varētu būt zināma tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas dodas uz Pakrojas muižas krāšņajiem pasākumiem.

Ceļotājam no Latvijas ir patīkami dzirdēt par saglabātām latviešu vai vismaz latviskām pēdām tagadējās Lietuvas teritorijā. Žeimelē ir godātas luterāņu tradīcijas, luterāņu baznīca un draudze tur aizvien pastāv. Baznīca bijusi Kaspara fon Tīzenhauzena īpašumā, vēlāk to pārdeva Borhiem. Šie uzvārdi arī Latvijā nav sveši, jo īpaši Borhi – Latgalē. Dievnama ēkai un mācītājmuižai bijuši vairāki īpašnieki, bet luterāņu draudze nav iznīdēta. Ar laiku koka baznīcu nomainīja mūra ēka, kas iesvētīta 1793. gadā.

Mums, latviešiem, jāpriecājas, ka vietējais skolotājs (ar latviskām saknēm) Žeimelē izveidojis Zemgales muzeju. Tas ir viena vēstures entuziasta veikums. Iespējams, akadēmiski izglītoti muzejnieki saskatīs ekspozīcijā gana nepilnību, tomēr ceļotājam, kurš grib iepazīt vietu un cilvēkus, tas netraucē.

Ja vien iespējams, ieteicams sarunāt vietējo gidu, jo viņi ir savas pilsētas patrioti un aizrautīgi stāstnieki.

Divi mācītāji

Žeimelē dzīvojis luterāņu mācītājs un rakstnieks Vecais Stenders, kurš apprecējās ar Ēģiptes (jā, tā sauc ciemu Lietuvas pierobežā!) un Žeimeles, tolaik dēvētu arī par Žeimi, mācītāja meitu Annu Elizabeti Braunšveigu. Dzīvojot un kalpojot Žeimelē, Vecais Stenders uzrakstīja pirmo latviešu gramatiku vācu valodā. Par viņu Latvijā dzirdēts vairāk, bet kas bija Ēriks Leijers?

Starp citu, 1989. gadā laikrakstā “Komunārs” piesaukti abi mācītāji: “Šogad Žeimē atjaunoja darbu latviešu luterāņu draudze, kurā savā laikā par mācītāju strādāja mūsu Vecais Stenders. Stendera svinību laikā Žeimē mums pastāstīja par šīs draudzes pēdējā mācītāja Ērika Leijera telegrammu Staļinam ar protestu pret lietuviešu draudzes nelikumīgu slēgšanu Jonišķos. Draudze tika aizstāvēta, bet mācītājs latvietis ar to bija nolemts Golgātas ceļam un nāvei Sibīrijā.”

Stāstot par Žeimeles sasaisti ar Latviju, vēlreiz jācitē Stendera padomes locekļa Jāzepa Zeļonkas publikācija “Zemgaļu spožums un traģika” laikrakstā “Komunārs”: “Ir bezgala daudz šādu savstarpējo atbalsta žestu, kuri vēl nav apzināti. Tiem seno zemgaļu raksturs un sīkstums. Varbūt tāpēc Zemgales Lietuvas daļa izveidojusies un savus pirmos soļus sper kultūras biedrība “Ziemgala” (“Zemgale”), kura divreiz gadā abās valodās publicē almanahu. (..) Kultūras biedrība “Ziemgala” aktīvi iekļāvusies Žeimes pastorāta atjaunošanā, kas ne tikai iemūžinās Vecā Stendera piemiņu šajā novadā, bet vienlaicīgi kalpos arī par lietuviešu valodas semināru tiem latviešiem un latviešu valodas skolu tiem lietuviešiem, kuri vēlēsies saprasties abās baltu valodās. Ē. Leijers bija viens no tiem, kurš centās veidot draudzīgas attiecības starp lietuviešiem un latviešiem, un var apgalvot, ka, pateicoties arī viņam, Lietuvā luterāņi bijuši labi ieredzēti.”

Arī viens ir cīnītājs

Un pats latviešu izcelsmes mācītājs Leijers bija labi ieredzēts, Žeimeles muzejā viņam veltīta ekspozīcija, latviešu kapos uzlikts piemineklis, baznīcā – piemiņas plāksne. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados brīvās pasaules laikrakstos tika publicēti Sarkanā Krusta sludinājumi, kuros aicināja atsaukties cilvēkus, par kuriem tuviniekiem nebija ziņu. Tajos pavīd arī Ērika Leijera vārds un uzvārds, kaut viņš jau gājis bojā padomju nāves nometnē. Par viņu Lietuvas medijos un dažādos citos materiālos rakstīts daudz un ar godbijību. Lietuvas luterāņi viņam pateicību parādā.

Ēriks Leijers dzimis 1906. gadā Biržos. Mācījies Kauņas universitātē un pēc tam norīkots darbā Žeimelē, kur strādāja līdz arestēšanai un izsūtīšanai. Aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, kaut bijis slimīgs. Kļuvis par Lietuvas luterāņu virsganu, bet ne arhibīskapa statusā, kā arī apbalvots ar augstu valsts apbalvojumu. Viņš palika Lietuvā pat tad, kad Otrā pasaules kara laikā gandrīz visi luterāņu mācītāji evakuējās uz Vāciju.

Padomju okupācijas laikā viņš veltīja savu dzīvi, atjaunojot luterāņu draudzes, aizstāvot mācītājus, iestājās pret baznīcu slēgšanu. Lasot viņam veltītās publikācijas, veidojas viedoklis, ka viņš bija principiāls cilvēks – izvairījās no jelkādas sadarbības ar padomju varu, panāca, ka ir iespējams svinēt baznīcai svarīgus notikumus. Pateicoties Leijeram, 1947. gadā tika atzīmēta Martīna Mažvīda “Vienkāršo vārdu katehisma” 400. jubileja. Viņš iebilda pret draudžu īpašuma atņemšanu, nebaidījās aizstāvēt savu amata brāli, kad padomju vara gribēja to arestēt.

Ēriku Leijeru arestēja 1949. gada decembrī un pēc gada notiesāja par pretpadomju darbību. Miris izsūtījumā Krievijā, viņa kapavieta nav zināma. Reabilitēts 1989. gada 25. decembrī.

Linkuva – pierobežas Aglona

Mēdz teikt, ka salīdzināt nevajagot. Tomēr, kā citādi lai piedāvā iedomāties kādu līdz tam neredzētu vietu, ēku, koku? Tāpēc, stāstot par zemgaļu reiz apdzīvoto vietu Linkuvu un tās Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcu un līdzās esošo karmelītu klosteri, aicinu gara acīm skatīt Aglonas baziliku vai Viļānu baznīcu un klosteri. Arī Linkuvas dievnams ir spodri balts, saulainā dienā uz gaišzilo debesu fona žilbina. Tā noteikti ir pamanāmākā celtne Linkuvā, pilsētiņā, no kuras centrālā laukuma savulaik atzarojās pat septiņi (tagad pieci) ceļi.

Linkuvu mēdz slavināt kā Ziemeļlietuvas arhitektūras dimantu, lielā mērā pateicoties baznīcai. Ne velti pilsētas ģerbonī attēlots dievnams. Senā Linkuva izveidojās ap baznīcu, ko uzcēla pakalnā – visiem redzamā vietā. Tolaik tā nebija balta mūra celtne, bet koka ēka. Ar laiku karmelīti to padarīja iespaidīgāku. Karmelītu klosteris pašlaik tiek remontēts, tāpēc tūristiem nav iespējams apmeklēt visu kompleksu.

Linkuviešus var apskaust par to, ka viņiem dota iespēja redzēt Ziemeļlietuvā vecāko saglabājušos baroka stila baznīcas ērģeļu prospektu. Starp citu, 1911. gadā ērģeļu sastāvdaļas, kur tas bijis nepieciešams, izgatavojis un labojis Rīgas meistars Emīls Martins, par ko liecinājis uzraksts poļu valodā. Bet arī Rīgā un citviet Latvijā var baudīt ērģeļmeistaru dzimtas – Martinu – veikumu: tēva, dēla, mazdēla roku darbs saglabājies Svētā Jēkaba katedrālē, Sāpju Dievmātes baznīcā, dievnamos Subatē, Trikātā...

Ebreju pēdas

Linkuvā dzīvojusi liela un darbīga ebreju kopiena, kas būtiski palielinājās 19. gadsimtā. Liecības par to saglabātas aizvien – daļa ebreju bija tirgotāji, daļa uzturēja krogus, un par to liecina ēkas pilsētiņā. Neticami, ka savulaik tur bijuši pat 55 veikali. Tajos pārdots viss, ko cilvēkam var vajadzēt: gaļa, apavi, ziepes, krāsas, radioaparāti... Ne velti no Linkuvas centrālā, Brīvības, laukuma uz visām pusēm ved pieci ceļi – pilsēta bija tirdzniecības centrs.

Par ebreju kopienas pastāvēšanu vajadzētu liecināt Linkuvas sinagogai, bet tā pārmaiņu vējos un īpašnieku maiņās aplūkojama no ārpuses. Atjaunota nav, līdz kliņķim nolaista arī nav, lai gan divdesmit gadus stāv tukša. Grūti sacīt, vai linkuvieši ar šo ēku tās pašreizējā izskatā lepojas. Tomēr labprāt mudina apskatīt kaut vai tāpēc vien, ka pie tās iespējams ceļot laikā: uz fasādes redzams gadskaitlis 5650. Tas ir pēc ebreju kalendāra, pēc mūsējā – 1890. gads, kad nodegušās koka sinagogas vietā tika uzbūvēta mūra ēka. Stāsta, ka ebreji sinagogu uzbūvējuši bez vietējās varas atļaujas, bet, kad tā bijusi gatava, ko nu vairs – nācies atļaut izmantot...

Staigājot ap sinagogu, var iedomāties, kā tur kādreiz izskatījās. Tur, kur tagad uzcelta dzīvojamā ēka, bijusi ebreju rituālā pirts – baseins, ko piepildīja vietējās upes ūdens.

Nu ko – tā paiet pasaules godība...