Menu
 

Āfrikas pērle Uganda Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Gorillu mātīte sveic džungļos. Tā kņudinošā sajūta – it kā dzīvnieks, taču kaut kas šajos vaibstos, mīmikā, acīs atgādina par mūsu iespējamo radniecību. Gorillu mātīte sveic džungļos. Tā kņudinošā sajūta – it kā dzīvnieks, taču kaut kas šajos vaibstos, mīmikā, acīs atgādina par mūsu iespējamo radniecību. Foto – Māris Puķītis, Dzintris Kolāts, Ģirts Zilišķis

Ugandieši ir ārkārtīgi sirsnīgi un jautri. Bieži vien aizgūtnēm smejas tā, ka nīgrais, stresa nomāktais atbraucējs no Latvijas vienkārši sāk smieties līdzi. Dikti priecājas, ja ceļotājiem kaut kas ļoti paticis. Šajos platuma grādos radusies, bet vēlāk Karību reģiona valstīs identificējusies regeja mūzika skan gan no veikaliņiem un darbnīcām, gan kaut kādiem skaļruņu auto, kas ik pa brīdim aizslīd pa galvaspilsētas Kampalas ņudzošajām ielām.

Akmens laikmeta menedžments

Tajā pašā laikā ugandiešiem galīgi neveicas ar organizatoriskām lietām. Ja kaut kas apsolīts desmitos no rīta, tas var notikt arī divpadsmitos. Ja automobilis sagatavots ceļam un ekskursanti, regeja mūzikai skanot, jau sakāpuši iekšā, brauciens pēc piecām minūtēm var arī beigties, jo šoferim aizmirsies ieliet degvielu. Ceļmalas ēdnīcā pasūtot pusdienas, var gadīties, ka cālis cepšanai tikai tad taps noķerts... Jau mazliet bagātinājies pieredzē, daudzreiz pat apzināti pielietoju baltos melus. Proti, uz vietējo šoferu jautājumu: “Cikos izlidos jūsu lidmašīna?” atbildēju: “Deviņos vakarā.” Kaut faktiski zināju, ka tas notiks tieši pusnaktī. Ar šādu trīs stundu handikapu lidostā nonācām gluži savlaicīgi. Vienīgā problēma – šoreiz lidmašīna... nelidoja. Bet tas jau ir cits stāsts.

Protams, var izvairīties no plānošanas un pārkarsušu motoru problēmām. Taču tāds “piecu zvaigžņu” ceļojuma serviss ir ļoti dārgs un neļauj pilnībā izjust mazliet naivo ugandiešu neviltoto sirsnību un viesmīlību, neļauj nogaršot zeltaini ceptus sienāžus, neļauj ielūkoties pa viņu sētas durvīm – kā īsti dzīvo šī ļoti zaļā valsts ar 40 miljoniem dažādu tautu un cilšu iedzīvotāju un lieliskajiem nacionālajiem parkiem, kur viens no lielākajiem tūristu vilinājumiem ir augumā iespaidīgais, bet lēnprātīgais kalnu gorilla ar savu ģimeni. Tūrisms ir apjomīgs ienākumu avots valstij, kura no 80. gadu vidus pamanījusies dzīvot salīdzinoši stabili, lai pamazām iedrošinātu tūristu plūsmas.

No rītiem vīri uz daudz pieredzējušiem velosipēdiem krauj ražu – pārtikas banānus – un ved pārdot.

Ar vienu reizi nepietiek

Šā raksta autors kā neformāls tūristu grupas vadītājs Āfrikā kopumā ciemojies astoņas, bet Ugandā – jau trīs reizes kopā ar vēl 14 ziņkārīgiem latviešiem. Protams, bija prieks par neviltotajiem sajūsmas saucieniem, ieraugot vai nu varavīksnes krāsās mirdzošu putnu, vai divarpustonnīgu degunradžu mammu turpat 20 metru attālumā. Bez kādiem žogiem.

Iepriekšējo ceļojumu pieredze ļāva mazliet precīzāk plānot apskates vietas, ņemot vērā vietējo paradumus. Jau iepriekš ar ekskursiju organizatoriem runāju, sak, tas ir labi, ka jūs viesiem cenšaties gatavot svaigas pusdienas, taču, ja cilvēku ir daudz, viņi gaidīs ļoti ilgi, kļūs skumji, dos mazākas dzeramnaudas un nepaspēs aplūkot jūsu zemes jaukumus, tādēļ varbūt ēdienu vērts sākt gatavot jau ātrāk. Daļēji nostrādāja.

Tirgus sieva mazliet purpina, kad lūdzam izmeklēt vislabākos ananasus. Visi esot labi. Laikam jau jāpiekrīt, ja salīdzina ar lielveikalu piedāvājumu mūspusē.

Pozitīvo iespaidu šoks

Un tā – pirmā diena tālajā zemē. Cauri galvaspilsētas haotiskajai satiksmei izspiedušies, drīz esam pie milzīgā Viktorijas ezera. Tur Mabambas purvājā mīt teiksmainais tupeļknābis (angl. shoebill). Relikts putns, kas aizkavējies šai pasaulē bezmaz no dinozauru laikiem. Mazās laiviņās slīdam gar purvainajiem krastiem. Putnu entuziasti jau klikšķina uz visām pusēm, ķerot raibos zivju dzenīšus, dažādos bridējputnus, gārņus, fotografē zili violetas ūdensrozes. Un tad atskan sauciens, ka turpat netālu nosēdies “lielais”. Patiesi – purvainā zālē redz dīvainu profilu ar iespaidīgu knābi. Putns tur stāv kā statuja un īpaši nesatraucas par entuziastu bariņu un tumšādainu vīru, kurš ar kārti pūlas laiviņu piestumt vēl tuvāk. Vēl, vēl vienu metru... nu jau gandrīz pa zāli. Tupeļknābis tikai pozē, sagriezies iespaidīgā profilā. Pirmā diena izdevusies.

Nākamajā dienā garš ceļš gandrīz līdz pašai Kongo robežai kalnainajos valsts dienvidos. Braucam pie kalnu gorillām. Pa ceļam ekvators, kur ikvienam tas gods nostāties ar vienu kāju ziemeļu, ar otru – dienvidu puslodē. Turpat salīdzinoši lēts suvenīru tirdziņš. Latviešiem mazliet jāpamācās kaulēties, tad cenas pavisam draudzīgas. Tikai par tādu Latviju gan te neviens nav dzirdējis. Ai, piedodiet! Viesmīlīgie ugandieši, negribot viesus sarūgtināt, gan māj ar galvu, sak, protams, ka zina, kur tāda Lat-avia ir, taču skaidrs, ka tas vien kompliments.

Tālāk braucot, kādā pilsētiņā pagūstam nogaršot zeltaini ceptus... siseņus. Simt gramu tūtiņa mūsu naudā maksā kādus desmit centus. Gardi! Tādus varētu pie televizora vakarā grauzt – kā čipsus. Vietējie gan ieteic neaizrauties, kam bez entuziasma, bet piekrītam. Vēlāk vakarpusē kādā ciematiņā nopērkam saules piesmēlušos sulīgus ananasus. Viens lielais auglis maksā aptuveni 25 centus. Garša, protams, nav aprakstāma, un patērētais to daudzums nevienam, par laimi, nerada pikantas problēmas pievakarē, laiku pavadot tualetē. Viss kārtībā. Vai nu mums laimējas, vai arī turamies pie mēra sajūtas.

Stāsta, ka cepti siseņi būšot nākotnes pārtika. Nogaršojām. Gluži labi – kaut kas līdzīgs čipsiem.

Vairs ne dzīvnieki, bet vēl arī ne cilvēki

Nākamais ir gorillu rīts. Vēl pustumsa, seši no rīta. Mikroautobusiņš līkumo augšup un augšup... Lejā paliek miglā ieniruši ciemati, tikai koku galotnes no miglas ārā. Tur, aptuveni 2500 metru virs jūras līmeņa, kalnu džunglājos dzīvo gorillu ģimenes. Daļēji pieradušas pie gandrīz ikdienas tūristu nācieniem. Nav jau tā, ka var piebraukt, pa auto logu nofotografēt un – aidā! – prom. Līdz mūsu attālajiem radiniekiem Bvindi mūžamežā vēl jātiek, un tas ir viens pamatīgs šķēršļu joslas vingrinājums. Pa tikko manāmu taciņu kalnup, lejup, kalnup, lejup... mālaina, slidena augsne, vīteņi, kas ķeras apkārt, – spēj tik skatīties, kur kāju liec. Dažam zole atlec, citam zābaks paliek mālos... Kad jau šķiet, ka vairs nevar izturēt, gids piesaka būt sevišķi klusiem, un tur jau aiz krūma...

Nu, sveiki, brālēni un māsīcas! Vairākas gorillu sievas knibina trūdošu koku, ieturot brokastis. Uz atnācējiem īpaši nereaģē. Pats lielais papus iestiprinās ar meža seleriju salātiem, ļaujot sīkajiem gorillēniem kāpelēt un rotaļāties pa plato muguru. Protams, ir drošības distance, tāpat nedrīkst skaļi klaigāt, strauji kustēties un skatīties gorillām acīs. Citādi liels miers, vienīgi kāda jaunāka mātīte pienāk mazliet tuvāk un nodejo tādu kā iepazīšanās deju. Vai atkal cita dodas savās gaitās, bet nezin kāpēc tieši tur, kur mēs nostājušies, kaut visi plašie džungļi šai atvērti. Nē, vajag tur! Pienāk, nostājas un ar visu savu būtību bez vārdiem liek saprast, ka mums viņa jāpalaiž garām, ko, protams, arī darām... Tāds mazs norādījums uz to, kurš te ir saimnieks. Un, protams, tā savādā sajūta – it kā jau dzīvnieks, tā vēl nav seja, taču īsti vairs nav arī purns... Katrā ziņā šis ir viens no iespaidīgākajiem brīžiem visā brauciena programmā.

Leopards ir reta laime fotogrāfiem. Šo noķērām Karalienes Elizabetes nacionālajā parkā.

Dzīvnieku un putnu karuselis

Cita sajūtu gamma ir savannas plašumos. Piemēram, Merčisona ūdenskrituma nacionālajā parkā. Tajā ietilpst varenās Nīlas augštece, un platības ziņā tas ir gandrīz puse no kaimiņvalsts Ruandas teritorijas. Savanna tūristiem patīkama ar to, ka tālu var redzēt. Iespējams, džungļos dzīvo radību vēl vairāk, taču tās paliek neredzamas. Bet te – rau, kur majestātiski soļo žirafu bariņš, skraida kārpcūkas, mielojas ziloņi, pusdienlaika atpūtu sev iekārtojis savdabīgais Abesīnijas degunragputns.

Dīvainā kārtā reti var ieraudzīt gaļēdājus, kaut šķiet, pārtikas viņiem netrūkst nekādi. Divas reizes pamanām un fotografējam leopardu, bet lauvu ģimenei mūs klāt pieved kāds vīrs ar motociklu “par nelielu, godīgu samaksu”. Vēlāk izrādās, ka vienam no lauvām piestiprināts neliels kakla siksnas raidītājs, bet mūsu vedējs nav neviens cits kā parka kalpotājs. Lauvas nupat beiguši brokastis, atelšas pēc ēdienreizes. Sajūsmu par mums neizrāda, taču uzbrukt arī neplāno – paēduši tomēr. Jāteic, ka lauvas arī nav cilvēkam bīstamākie zvēri. Tos apsteidz it kā neveiklie nīlzirgi, kuru gan Nīlā, gan citur ir apbrīnojami daudz. Krokodilu ievērojami mazāk. Vērojam, kā krastā notiek ziloņa un biedējošā rāpuļa tikšanās. Uzvar masa, un “kroksis” ar kaunu tiek padzīts.

Šis ir tupeļknābis (angl. shoebill). Relikts putns, kas aizkavējies šaisaulē bezmaz no dinozauru laikiem.

Tūrisma bizness ar rezervēm

Patiesi, tūrisms ir viens no Āfrikas pērles Ugandas galvenajiem ienākumu avotiem, tādēļ gidi cenšas. No tā atkarīgs arī dzeramnaudas apjoms, ko viņi cer no tūristiem saņemt: viens, divi, pieci dolāri – par cik nu novērtējam pakalpojuma vērtību. Tas paralēli oficiālajai maksai, bet neviens īpaši neiebilst, taču arī piespiests maksāt neviens netiek.

Smaidīgie un it kā panaivie ugandieši izgudrojuši citas sīkas blēdības naudas lietās. Piemēram, ļoti bieži viņiem nav naudas, ko izdot, lai nu kungs atvainojot... Ja stingrāk uzstāj, izrādās, ka nauda atrodas, lai nu kungs atkal atvainojot.

Uganda ir lauksaimnieku zeme. Banāni, tēja, kafija, ananasi, daudz kas cits. Mazi zemes pleķīši un vīrs, kas rīta agrumā krauj uz velosipēda iespaidīgu kravu ar banānu ķekariem un stumj uz tirgu. Valsts dienvidu pusē govis ar milzīgiem ragiem un mazītiņu tesmenīti. Piena neesot daudz, bet tas nu gan esot viens īsts krējums!

Atsevišķs stāsts ir par transporta satiksmi. Tā sauktais sabiedriskais transports Ugandā ir daudz pieredzējuši mikroautobusi un ķīniešu motocikli, kas līkumo pa galvaspilsētas ielām neiedomājamās trajektorijās. Un tirgus, tirgus, tirgus... Tur cep, vāra, pārdod, pārspriež lietas.

Patīkami iepriecina cenas – pudele kolas vai minerālūdens maksā, sākot no kādiem 30 eirocentiem, arī alus degustētāji konstatē, ka “Nīlas īpašais” restorānā maksā aptuveni eiro, bet vienkāršas pusdienas mazliet vairāk – 1,5 eiro. Pīpmaņi vispār saķer galvu, ieraugot vietējās cigaretes ar humorīgu nosaukumu “Sportsmen” (latv. sportisti) par vienu eiro paciņā. Interesanti, ka gandrīz nemaz neredz smēķējošus vai kunga prātā esošus ugandiešus.

Par politikas lietām daudz nerunā. Jā, valdību pakritizē, tomēr tas nav galvenais sarunu temats. Drīzāk – kā pēc iespējas veiksmīgāk aizvadīt dienu. Rītdiena vai vēl vairāk – nākamā nedēļa ir pārāk tālu, lai varētu reāli ko plānot. Kad pienāks, tad domās.

Valsts dienvidu pusē ganās govis ar iespaidīgiem ragiem un mazītiņu tesmenīti. Piens gan esot kā tīrs krējums.

Nenovērtējam to, kas mums ir

Protams, ka iespaidu gūzma un neparastība paliek spilgtā atmiņā. Tas palīdz gan drēgnos, tumšos ziemas vakaros, gan stresa pilnā ikdienā. Jauki vēlreiz pārskatīt krāsaino eksotisko putnu un dzīvnieku foto. Taču pats galvenais – esot tālu no dzimtenes, var labāk novērtēt un cienīt to, kas mums ir. Un mums ir daudz kā tāda, par ko daudzmiljonu Āfrikas valstīs var tikai sapņot. Taču, ja reiz viņi savos apstākļos spēj smaidīt, tad mums tam tomēr ir daudz labāki priekšnoteikumi.

Otra lieta... Arī es neesmu nekāds migrācijas atbalstītājs, un Uganda nav to valstu sarakstā, no kuras ļaudis šobrīd tik nopietni rautos prom, taču šķiet, ka arī mūsu atstātā nelielā naudiņa kaut par mazu, mazu milimetru atvieglo un stabilizē dzīvi tur, tālajā zemē. Diemžēl Eiropas Savienības centieni “kaut ko darīt” Āfrikas labā politiski ir bikli un novēloti. Ugandā un arī tās kaimiņzemēs jau enerģiski rosās un biznesu veido “onkuļi” no Ķīnas un Indijas.

No ugandiešiem noteikti varam pamācīties labsirdību un spēju smaidīt pat tad, kad neiet pārāk viegli...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.