Menu
 

Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (1) Apriņķis.lv

  • Autors:  Juris Ulmanis
“Mēs pavisam bijām četri.” No kreisās pārējie dalībnieki: Samanta, Toms, Marks un grāmatas autors Juris Ulmanis. Foto – no Jura Ulmaņa privātā arhīva “Mēs pavisam bijām četri.” No kreisās pārējie dalībnieki: Samanta, Toms, Marks un grāmatas autors Juris Ulmanis. Foto – no Jura Ulmaņa privātā arhīva

Pirms vairākām nedēļām uz “Rīgas Apriņķa Avīzes” elektronisko pastu pienāca vēstule no Jura Ulmaņa. Tikai aptuveni zināju, ka ir tāds interesants vīrs, vismaz man zināms kā dēkainis, pasniedzējs, zemessargs. No klaida latviešiem. Ar savu neatkarīgu skatījumu uz dzīvi un lietām. Kaut ko biju lasījis vai dzirdējis arī par Jura gājienu pāri Grenlandei. Traks vecis!

Un, lūk, “trakais vecis” pats pieteicās, lai dalītos savos piedzīvojumos, aicinot publicēt fragmentus no viņa topošās grāmatas “Uz Grenlandi – pēc pērlēm”, kura nāks klajā vasaras vidū apgādā “Laika grāmata”. Savukārt 3. jūlijā plkst. 18.00 pats autors lasīšot grāmatas fragmentus Lucavsalas pludmales lasītavā Rīgā.

Šeit publicētajās nodaļās, blakus ceļojuma aprakstam, arī fragmenti no Jura Ulmaņa biogrāfijas, iemesli Grenlandes izvēlei, pavisam vienkāršas dzīvošanas un cilvēku savstarpējo attiecību lietas. Katrā ziņā man šis skatījums likās interesants, uz pārdomām rosinošs. Un kur tad vēl pats piedzīvojums ar lieliski aprakstītām detaļām! Ceru, ka arī mūsu lasītājiem tas būs aizraujoši un izzinoši.

“Ar pieredzi kalnu alpīnismā, bet pavisam bez tās distanču slēpošanā 2009. gadā nolēmu ar slēpēm šķērsot Grenlandi. Atstājot mājās visu materiālo un triviālo, devos aizraujošā ceļojumā pāri skarbajam un reizē skaistajam 600 kilometru garajam ledus tuksnesim. Tas sagaidīja ar daudziem un pavisam negaidītiem dramatiskiem notikumiem, dziļākajā būtībā salaužot manis paša priekšstatus par sevi un apkārtējo pasauli.

Šī dienasgrāmata atklāti, ar mīlestību un humoru atspoguļo manas pirmajā polārajā ekspedīcijā gūtās izjūtas, atziņas, pārdomas un priekus.

Izaicinot sevi fiziski, garīgi un emocionāli, paralēli demontējot iekšējās pasaules uzstādījumus, sāku apzināties, kas es esmu, tur – 67 grādu ziemeļu platumā – neatgriezeniski “pieaugot”.

Šos savus brīnumaini skaistos piedzīvojumus redzu kā pērles kreļļu virtenē, kas tik reti atrodamas austerēs, kad tās tiek pasniegtas uz šķīvja. Justies kā pērļu zvejniekam, meklēt, atrast – tas ir to vērts!

Mana interese par ceļojumiem un piedzīvojumiem sākās bērnībā. Labi atceros tās sajūtas, kuras mani pārņēma ikreiz, kad lasīju grāmatas par pasaules ceļotājiem – ceļojumu piezīmes un dienasgrāmatas koncentrē milzīgu enerģiju, kas uzkrāta pieredzē un emocijās, kas plūst pāri, aizdedzina un aizrauj.

1968.gada jūlijā man bija palikuši deviņi gadi un man vajadzēja mācīties 4. klasē. Ņujorkā pirmā skolas diena sākas septembrī, vienu nedēļu pēc Labor Day (Darba svētkiem), kas neoficiāli, pēc amerikāņu prāta, nozīmē vasaras beigas. Tas bija gads, kad ASV iesaistījās Vjetnamas karā. Ziņas katru dienu vēstīja, cik ASV kaŗavīru gājuši bojā, un pārraidīja demonstrācijas, kas notika visā valstī. Šis bija arī dziļa Aukstā kara laiks – stāvoklis, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara starp ASV ar tās sabiedrotajiem un PSRS ar tās satelītvalstīm, kad bez tiešas karadarbības notika cīņa par varu pasaulē. Atceros, ka pie mums, Bronksā, pie katras otrās dzīvokļu mājas bija piestiprināta dzeltenmelna izkārtne – Fallout­ Shelter (bumbu patvertne – angl.), kas nozīmēja, ka, atskanot trauksmes signālam, gadījumā, ja Padomju Savienība uzbruktu, tā ir vieta pagrabā, kurp mums ir jādodas, lai patvertos.

Karš un skolotāju streiks

Jāatzīstas, ka, būdams bērns, es daudz domāju par kariem, īpaši tāpēc, ka daudz par to biju dzirdējis no saviem vecākiem un radiem, kas piedzīvoja karu un bēgļu gaitas. 1968. gada sākumā Ņujorkas skolas piedzīvoja skolotāju streiku – 1,1 miljonam bērnu 36 dienas bija liegta izglītība. Tas, protams, nebija labi, jo katru mācību gadu bērniem jāmācās skolā noteiktu dienu skaitu. Bērni īpaši cieš, ja skolotāju nav un mācības nenotiek, jo sliktākajā gadījumā pastāv iespēja, ka bērns nevar pabeigt mācību gadu. Kad skolotāju streiks beidzās, Ņujorkas izglītības valde nolēma, ka skolas diena jāpagarina par 45 minūtēm 14 nedēļas pēc kārtas un ka bērniem būs jāiet skolā papildu desmit dienas, kas tiek atvilktas no brīvdienu laika. Tā kā studenti un skolotāji protestēja pret šo lēmumu, tika noteikts, ka tā nav obligāta prasība, tāpēc skolēni šajā laikā uz skolu var neiet, bet skolotājiem alga tiek samaksāta jebkurā gadījumā.

Kamēr notika streiks, Ņujorkas skolotāju arodbiedrība, kuras sastāvā bija 55 no 57 tūkstošiem visas pilsētas skolotāju, vēlējās, lai visas skolas šajā laikā būtu slēgtas. Viņiem tas neizdevās – apmēram 35 tūkstošiem bērnu, ieskaitot mani un manu māsiņu, bija iespēja mācīties, pateicoties vecākiem un tiem skolotājiem, kuri nostājās pret savu arodbiedrību, veidojot improvizētas klases tur, kur vien tas bija iespējams, – skolās, baznīcās, veikalos, dzīvokļu mājās un citviet. Vecāki bieži apsargāja šo mācību vietu ieejas, lai neveidotos konflikti ar skolotājiem, kuri patiesi streikoja. Šis laiks un tajā iegūtā pieredze man kļuva īpaši svarīga, jo iemācīja atbildību attiecībā pret pienākumu – ja esi kaut ko uzņēmies, tad tas ir jāizdara, ir jābūt atbildīgam pret tiem, kam esi devis cerības.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.