Menu
 

Kaspars Gerhards: Egles stāds līdz noteiktam izmēram var izaugt 30 gados

  • Autors:  Imants Liepa
Foto - Matīss Markovskis Foto - Matīss Markovskis

Daudz diskusiju pēdējā laikā atkal ir raisījis jautājums par mežizstrādes pieļaujamo apjomu un koku ciršanas optimālo vecumu. Un, lai gan meža nozares speciālisti un meža īpašnieki uzskata, ka Zemkopības ministrijas virzītie grozījumi Ministru kabineta noteikumos par koku ciršanu mežā atbilst mūsdienu situācijai un mežsaimniecības nozares attīstības tendencēm, atsevišķas vides aizsardzības organizācijas jaunos noteikumus uzskata par traucējošiem sugu daudzveidības nodrošināšanai.

Tikmēr meža īpašnieki norāda, ka kopā ar ciršanas noteikumiem tiek virzīti stingrāki meža atjaunošanas nosacījumi, kas nodrošinās kvalitatīvu meža ataudzi, uzsverot, ka Latvijas valsts mežos ciršanas apjomi tādēļ nepieaugs.

– Kāda šobrīd ir situācija meža nozarē, un kāda ir tās perspektīva?

– Ja mēs uz mežu skatāmies valstiskā līmenī, tas, nenoliedzami, ir mūsu valsts vērtība. Mežsaimniecības nozare veido būtisku daļu no Latvijas eksporta «mugurkaula» – tie ir vairāk nekā 20%. Varbūt kādam tas nešķiet daudz, bet tās ir aptuveni 80 000 darbavietas, turklāt darbavietas Latvijas reģionos; tā ir mežu uzturēšana un pilnvērtīga apsaimniekošana, kā arī nodokļi valsts budžetā.

Arī mūsdienu tehnoloģijas un zinātniskie pētījumi ir ļāvuši spert lielus soļus pretī arvien ilgtspējīgākai meža apsaimniekošanai. Piemēram, radot kvalitatīvus stādus, kā arī rodot vislabāko pieeju noteiktu sugu stādīšanai, mēs varam ievērojami palielināt mežu ražīgumu. Vienkāršāk sakot, mēs varam nodrošināt to, ka egles stāds līdz noteiktam izmēram var izaugt 30 gados, nevis 80 gados. Stādot kokus noteiktā attālumā citu no cita, mēs varam parūpēties par to izturību pret vēja brāzmām, kā arī veidot piemērotu vidi citiem augiem meža teritorijā. Jāsaka, ka tā ir ļoti daudzpusīga nozare ar lielu vērtību Latvijas nācijai, tādēļ ir būtiski izprast, kā mežs «dzīvo» un kā strādāt, lai tas turpinātu augt un sniegt labumu Latvijas iedzīvotājiem.

– Kas notiktu, ja Latvijā pilnībā pārtrauktu mežsaimniecību un atstātu visu dabas ziņā – neveiktu nekādus mežsaimnieciskos darbus?

– Ja mēs meža nozari aizklapētu ciet pavisam, tas nāktu tikai par sliktu Latvijas nācijai kopumā. No vides kvalitātes viedokļa – meži ar gadiem vairs nespētu piesaistīt CO2 tādā apmērā, kā tagad. Koki ar laiku sāktu lūzt, arī trupēt un pūt, kā arī vairs neataugtu ilgtspējīgi, proti, tādā kvalitātē un apjomā, kā tas notiktu tad, kad cilvēks par to rūpējas. Absolūti dabiska un neskarta vide nudien nav labākais risinājums ne mežam, ne sabiedrībai, ne valstij. Koptā mežā koki aug ražīgāk, tie ir veselāki un arī pasargāti, kā iepriekš minēju, piemēram, no brāzmaina vēja, ja tie sastādīti optimālā attālumā. No ekonomiskā viedokļa – mežsaimnieciskās darbības pārtraukšanai varētu būt pat graujoša ietekme, jo nebūtu 80 000 darbavietu, tātad krass darbavietu samazinājums reģionos, kas savukārt nozīmētu arī reģionu iztukšošanos. Tad tiktu pārvilkta trekna svītra mežsaimniecības produkcijas eksportam. Vairāk nekā 20% no Latvijas eksporta nodokļiem vienkārši nebūtu.

Mēs jau šobrīd redzam, ka ir vairākas Latvijas iedzīvotājiem svarīgas nozares, kurām ir nepieciešams budžets, bet tas diemžēl jau šobrīd nav pietiekams, lai Latvijas iedzīvotāju labā izdarītu visu, ko mēs varētu vēlēties, proti, pietiekami finansēt veselības nozari, nodrošināt pienācīgu atalgojumu kultūras un meža nozares darbiniekiem un sargiem, sniegt pienācīgu atbalstu Latvijas lauksaimniekiem, veicināt reģionu attīstību, parūpēties par Latvijas demogrāfiskā pieauguma veicināšanu u.tml. Līdz ar to mežsaimniecības nozares apturēšana pilnīgi noteikti varētu būt pat viens no lielākajiem ļaunumiem mūsu valstij un tās nākotnei.

– Kāpēc vispār Latvijā ir vajadzīgi meži? Varam taču šo platību noasfaltēt, skābekli ražot rūpnīcās… Kam ir vajadzīgi koki?

– Sāksim ar to, ka cilvēks ir nācis no dabas. Debesskrāpis nav izaudzis purvainā mežā, asfalts nav dabiski veidojies zemes segums utt. Cilvēks ir saistīts ar dabu, tā ir mūsu būtība. Dabā jau izsenis mēs gūstam spēku, ēdienu, tīru gaisu. Mežā mājo visdažādākie dzīvnieki, kukaiņi, putni un augi. Cilvēks dzīvo mijiedarbībā ar dabu, tajā skaitā arī ar mežu. Mūsu pienākums ir ne tikai augt un attīstīties, bet darīt to ilgtspējīgi, lai saglabātu mūsu senās vērtības. Kādai valstij tā ir nafta, citai – dabasgāze, bet viena no Latvijas lielākajām vērtībām, kāda nav teju nekur citur pasaulē, ir mežs. Un es varu teikt, ka Latvijai tas izdodas un izdodas tik tiešām labi. Ja mēs paskatāmies pagātnē, tad šodien salīdzinājumā ar 1923. gadu meža kopējā platība ir pieaugusi no 1780 tūkstošiem ha līdz 3285 tūkstošiem ha. Tas ir pieaugums par 85%! Un aug ne tikai platība, bet arī koku skaits. Jo gadu no gada, pateicoties zinātniekiem un ieguldījumiem jaunās tehnoloģijās, meža apsaimniekošanas darbi nodrošina arvien veiksmīgākus koku stādīšanas, audzēšanas un apsaimniekošanas procesus. Ražīgums arvien pieaug.

Tas ir labs signāls tam, ka uzņemtais kurss ir pareizs un tik tiešām ilgtspējīgs. To ir būtiski pārskatīt un vērtēt katru periodu, jo mežsaimniecības nozare – tas ir kā vadīt lielu kuģi. Meža nozarē darba rezultātus var redzēt un vērtēt vairāku gadu desmitu griezumā. Tas nav vienas sezonas darbs, kad, piemēram, kartupeļi tiek izaudzēti un novākti, un cikls sākas no jauna. Koki aug vairākus gadu desmitus. Līdz ar to, jo labākus, pareizākus lēmumus mēs pieņemam šodien, jo vairāk mēs nodrošinām to, ka Latvijas vērtība – mežs – tiek saglabāta, kā arī to, ka mūsu bērni un mazbērni varēs dzīvot zaļā valstī!

– Ko jums nozīmē mežs? Kādas sajūtas tas raisa, un ko parasti darāt mežā?

– Mežs – tā ir vērtība cilvēkam un valstij. Tā ir bagātība, kas sniedz visdažādākos ieguvumus gan šodien, gan arī nākotnē. Ja mēs skatāmies no emocionālā un, varētu teikt, praktiskā viedokļa, tad, manuprāt, ikviens no mums zina, ka tas ir ne tikai svaigs gaiss, bet arī miers un klusums. Mežs ir vieta, kur, veltot kaut vai nedaudz sava laika, mēs varam atslēgties no ikdienas darbiem un notikumiem, lai rastu enerģiju. Tā var būt vienkārša pastaiga vai došanās sēņot, ogot. Man pašam, lai gan nesanāk tik bieži, kā gribētos, ļoti patīk doties pastaigā pa mežu. Tas ir laiks pašam sev, lai sakārtotu domas, lai rastu risinājumu gan darba, gan ikdienas jautājumiem. Domāju, ka zināt to sajūtu, kad, pēc darba dunas nonākot meža vidē, jūties tā, it kā klusums grieztos ausīs. Tas ir tāds klusums, kad dzirdi vismazāko vēja pūsmu un lūstoša stiebra skaņu. Mūsdienās, kad informācijas un saziņas līdzekļi pārņem cilvēku ikdienu – telefoni, sociālie tīkli utt. –, ir tik tiešām vērtīgi pabūt vietā, kur no tā visa vari uz brīdi aizmukt.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.