Paši sevi pabarosim. Atgriežamies pie saknēm ^{Apriņķis.lv}

Rīgas reģionā klasiskā lauksaimniecība nav tā izplatītākā uzņēmējdarbības joma, tomēr te atrodas daudzi nozīmīgi pārtikas ražošanas un pārstrādes uzņēmumi, netrūkst arī audzētāju. Vieni nodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību – zemkopību, lopkopību –, nodrošinot lielus apjomus un strādājot ne tikai vietējam tirgum, bet arī eksportam. Citi piekopj bioloģisko saimniekošanu – ražo nišas produktus, ko piedāvāt tirdziņos, restorānos un tiešās pirkšanas pulciņos. Attālinātās tirdzniecības iespējas dēļ tie kļūst arvien populārāki. Un šobrīd krīzē svarīgi ir abu kategoriju uzņēmumi. Latvija spēj pati sevi pabarot un vēl citiem palīdzēt. Jābadojas nebūs.

Jāsargā pārstrādes rūpnīcas

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis spriež, ka arī tad, ja krīze padziļināsies (un arvien pieaugošais saslimušo skaits par to liecina), mēs tomēr spēsim paši sevi pabarot. Tikai par katru cenu jāpasargā no infekcijas pārstrādes uzņēmumi. Lai lauksaimniekiem būtu, kur nodot produkciju. Rūpnīcām jābūt maksimāli aizsargātām, un aizsarglīdzekļus tajās vajadzētu iepirkt ar divu mēnešu rezervi. Ja notiks kā Vācijā, kur pārstrādei jāveras ciet, tad gan būs vajadzīgi ārkārtas risinājumi. Nu, piemēram, lai pienu varētu pārstrādāt pulverī.

Bet, kas attiecas augkopību, lopkopību, tur šobrīd viss kārtībā. Ziņu par inficētām saimniecībām neesot. Bijušas gan bažas par atsevišķiem tūristiem. Zemnieki mēdz pirms lielā darba cēliena paceļot. Taču vismaz pagaidām neviens par vīrusa importu nav ziņojis. Cilvēki sēj, stāda, laiž ganībās lopus. Pavasara darbi sākušies, un uz lauka drošu distanci ievērot, protams, ir vieglāk.

Degvielas cenas labvēlīgas

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome izplatījusi paziņojumu, ka īslaicīgas grūtības nozari ir skārušas un nepieciešams patērētāju atbalsts. Pērkam vietējo, nevis importēto: “Augļu un dārzeņu piegādes restorāniem, skolām un daudziem citiem uzņēmumiem un iestādēm ir apstājušās. Šajā nozarē ir kritums par 70–90%. Tieši pašlaik ir ļoti svarīgi ikdienas uzturā lietot kvalitatīvus un veselīgus pašmāju piena produktus, gaļu, maizi, olas, dārzeņus. Tas veicina mūsu ekonomikas attīstību, kas ir īpaši svarīgi pašreizējos apstākļos, kad Latvijas tautsaimniecība piedzīvo nepieredzētus pārbaudījumus.”

Labi, ka šie pārbaudījumi iekrituši neticami veiksmīgā laikā, kad pārtikas preču cenas stāv uz vietas, bet degvielas cenas naftas karteļa OPEC un Krievijas kašķu dēļ būtiski samazinājušās. Šogad laukus iespējams apstrādāt pat par 20–30% lētāk nekā iepriekšējā sezonā. Tas, protams, neattiecas uz saimniecībām, kuras degvielu iepirkušas vēl pagājušā gada nogalē.

Lauksaimniecība jebkāda rakstura krīzē ir un būs stratēģiski pieprasīta un vajadzīga nozare. Piemēram, Anglijā veikalos šobrīd pietrūkst produktu, un paaugstināts pieprasījums ir arī citos tirgos. Tas nozīmē, ka pieprasījums būs jebkuros apstākļos, ja vien netiks apturēts preču tranzīts, bet tas ir maz ticams. Daudzo ierobežojumu dēļ dzīve tāpat jau sarežģīta līdz maksimumam, un izraisīt vēl arī pārtikas apgādes traucējumus diez vai kāda valdība uzdrošināsies. Protams, pašiem vispirms jādomā par iekšējā tirgus pieprasījuma apmierināšanu – ja cilvēki vēlas taisīt drošības rezerves, likt pagrabā maisu ar kartupeļiem un cūkas kāju saldētavā, šāda iespēja jānodrošina.

Drošāks ir vietējais darbaspēks

Svarīga krīzes mācība attiecas uz darbaspēka piesaisti. Lauku darbos vairāk darbaroku būs vajadzīgs ražas novākšanas laikā. Pēdējos gados daudz runāts par nepieciešamību atļaut ievest Latvijā lētu darbaspēku, kam drīkstētu maksāt zem vidējās algas valstī. Sevišķi intensīvi šo ideju lobē Ārvalstu investoru padome Latvijā FICIL un “Zemnieku saeima”, aizstāvot ārzemniekiem piederošo lielsaimniecību intereses.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka darbinieku imports ir risks pats par sevi. Galu galā koronavīruss Latvijā tika ievazāts no ārzemēm. Tāpēc drošāk ir piesaistīt vietējo darbaspēku, un šobrīd lauki var izrādīties svarīgs darba devējs pilsētniekiem. To nozaru uzņēmumi, kas krīzes dēļ atrodas dīkstāvē, jau apsver iespēju piedāvāt darbinieku iznomāšanu. Tikai viņiem nepieciešama savlaicīga pārkvalifikācija un apmācība.

Šī krīze ir arī savdabīgs atgādinājums latviešiem par zemes vērtību. Gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam ir vasarnīca, piemājas teritorija vai radu mājas laukos. Bet pēdējās desmitgadēs par populārāko lauksaimniecības kultūru kļuvis mauriņš. Mārtiņš Cimermanis spriež: “Laiks atgriezties pie zemes!”

Un te viņam pilnībā piekrīt uzņēmuma “Rāmkalni” saimnieks Kaspars Timermanis: “Šī ir tā labā lieta nestandarta situācijā. Cilvēki atgriežas pie saviem piemājas dārziņiem. Svarīgs ir ne tikai skaists mauriņš, bet arī tas kartupelis un tā odziņa ievārījumā.”

Japānas forsēšana jāatliek

Slēpošanas kalns un citas atrakcijas “Rāmkalniem” jau vairākus gadus ir tikai tāda palīgnozare. Klimats mainās, un tieši iepriekšējā lielajā krīzē 2008. gadā uzņēmums no atpūtas nozares pārorientējās uz audzēšanu un pārtikas ražošanu: sukādes, pastilas, saldējums, dzērieni, pelmeņi, žāvējumi un kūpinājumi. Sortiments ir gana plašs, un izejvielas tiek izaudzētas pašu laukos: kartupeļi, burkāni, dzērvenes, ķirbji, rabarberi.

Šā gada biznesa attīstības plānos bija mēģināt iekļūt Japānas tirgū – uz Tokijas olimpiādi. Taču koronavīrusa dēļ eksporta tirdzniecības misijas nākas atlikt. Tagad attīstāms virziens “Rāmkalniem” esot piedāvājuma paplašināšana interneta veikalos. Našķu iegāde šobrīd cilvēkiem gan ir otrajā plānā, taču uzņēmums sadarbojas arī ar mazajiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, palīdzot viņu labumiem nonākt līdz pircēju groziņiem. Izdevīgi abām pusēm.

Šis ir laiks, kad mazās saimniecības un mājražotāji piedzīvo pieprasījuma pieaugumu. Par to priecājas arī bioloģiskajā saimniecībā “Silpurmašas” Krimuldas novadā.

Mazo saimniecību uzplaukuma laiks

“Silpurmašās” saimnieko viena ģimene trīs paaudzēs. Vīrs, sieva, vecmamma un trīs bērni. Čakli strādā jau gadus desmit. Seši hektāri lauksaimniecības zemes un mežs. Audzē dārzeņus, zaļumus, ogas. Ražo sulas, marinējumus, skābējumus. Andelējas tirdziņos, bet lielākie klienti ir tiešās pirkšanas pulciņi Rīgā un apkaimē – Ogrē, Ikšķilē, Salaspilī, Ķekavā.

Saimniece Marika Rozenberga stāsta, ka pastāvīgie klienti tagad arvien biežāk izvēlas bezkontakta piegādi – norēķinās internetā un sūtījumu sagaida pie namdurvīm. Negaidīti pieaudzis noiets saldētajām ogām. Cilvēki tās pārliek savās saldētavās – taisa drošības uzkrājumus. Tas savukārt rada pastiprinātu pieprasījumu. No dārzeņiem saimniecības rezervēs kartupeļi vien palikuši. Jāgaida jaunā raža. Tagad ir īstais laiks rūpēties par šā gada sezonu. Marika nešaubās – Latvija arī krīzē spēs sevi pabarot. Par bioloģiskās nišas produktiem parūpēsies mazās saimniecības, lielo pieprasījumu apmierinās konvencionālās saimniecības.

Jācer, vīruss kaut kad mitēsies, un jācer arī, ka šīs krīzes mācība tik drīz netiks aizmirsta. Mauriņš – tas ir labi un skaisti. Bet tā kartupeļu vaga un burkānu dobe var izrādīties pulka svarīgāka.