Menu
 

Kad lasis buti precēt brauks? (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Foto – Juris Dančauskis Foto – Juris Dančauskis

Laikā, kad zvejnieku prātus pārņēmuši roņi un apaļais jūrasgrundulis, nebūtu lieki palūkoties, kā vispār ir ar zivju krājumiem Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Ik gadu tos pēta un analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti sadarbībā ar citu valstu pētniekiem, datus publicējot zvejas kvotu ieteikšanai.

Baltijas jūrā zivju krājumus novērtē starptautiskā un nacionālā līmenī. Starptautiski Baltijas jūras mērogā zivju krājuma novērtējumu veic Starptautiskā jūras pētniecības padome (ICES), kuras darbā aktīvi piedalās Latvijas zinātnieki. Piemēram, 2018. gadā viņi dažādās ICES ekspertu grupās strādāja gandrīz 300 dienu, veicot krājuma novērtējumu austrumu un rietumu mencai, brētliņai, reņģei, lasim un taimiņam. Kā zināms, Baltijas jūrā zvejo deviņu valstu zvejnieki, un lielākās zvejas aktivitātes veic Zviedrijas, Dānijas un Polijas jūras vīri.

Nacionālajā līmenī, regulējot zvejas aktivitātes, tiek pārvaldīta piekrastes zveja un zivju krājumi. Nozīmīgākās zivju sugas te ir reņģe, apaļais jūrasgrundulis, plekste un salaka (kurzemnieki to sauc par stinti).

Kā “Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatā 2019” atzīmē institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, “piekrastē (Latvijas gadījumā 20 metru dziļumā un 2 jūras jūdzes no krasta) zvejas pārvaldība tiek veikta nacionālā līmenī. Ja atklātā jūrā nozvejas tiek regulētas ar kvotām, tad piekrastē zveja galvenokārt tiek regulēta, ierobežojot zvejas piepūli. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1375 ir noteikts, cik, kādi zvejas rīki un kur piekrastē var tikt izvietoti. Balstoties uz pašvaldību iesniegumiem un uz institūta zinātniskajiem pētījumiem, zvejas rīku skaits un veids tiek aktualizēts katru gadu.”

Pēdējos gados ievērojami samazinoties rūpnieciskās zvejas apjomiem, līderpozīcijas saglabājušas reņģes un brētliņas. Rīgas līcī reņģes zvejo tikai Latvijas un Igaunijas zvejnieki, un šeit galvenās nozvejas veido kuģu traļu un piekrastes stāvvadu zveja. 2018. gadā līcī tika nozvejotas 29 424 tonnas reņģu, tostarp piekrastes zvejā ar stāvvadiem – 6152 tonnas, veidojot 19% no kopējās nozvejas. Tas ir par 31% mazāk nekā 2017. gadā, lai gan līcī reņģu krājumi ir lieli un stabili, jo pēc siltām ziemām veidojas ražīgas paaudzes.

Paaudžu ražību nopietni ietekmē arī paši zvejnieki. Pēdējos gados līča reņģes daudz vairāk tiek nodotas pārstrādei zivju miltos, un šādām nozvejām vērtība nemainās atkarībā no mazuļu piezvejas. Agrāk, kad reņģes pamatā nodeva pārtikas produktu ražošanai, liela mazuļu piezveja samazināja nozvejas vērtību. “BIOR” pētnieki zvejniekiem iesaka izvairīties no zvejas vietās, kur ir augsta mazuļu piezveja, jo reņģu mazuļi lielā skaitā iet bojā, arī izejot caur tīkla acīm. ICES ieteica 2020. gadā kāpināt līča reņģu nozveju par 11%.

Baltijas jūras centrālās daļas reņģu nozveja 2018. gadā bija 11,2 tūkstoši tonnu, kas ir par 3,3 tūkstošiem tonnu vairāk nekā gadu iepriekš. Pamatā nozvejoja vienu līdz četrus gadus vecas reņģes, kas veidoja 76% no noķerto zivju skaita. Visu valstu kopējā nozveja Baltijas jūras centrālajā daļā 2018. gadā bija 244,4 tūkstoši tonnu, kas ir par 21% vairāk nekā gadu iepriekš, un lielākās reņģu nozvejas ir Zviedrijai (29%), Polijai (20%) un Somijai (19%).

Veicot krājumu starptautisko hidroakustisko uzskaiti, ICES analīze liecina, ka pēdējos gados turpinājusies krājumu palielināšanās, un tā ir laba ziņa zvejniekiem.

Nav noslēpums, ka populāro konservu “Rīgas šprotes eļļā” galvenā izejviela ir brētliņas. Arī te nozvejas apjomi pieaug (2018. gadā Latvijas zvejnieki nozvejoja 37,1 tūkstoti tonnu, kas ir par 1,4 tūkstošiem vairāk nekā 2017. gadā). Jāteic, ka tā ir vislielākā brētliņu nozveja kopš ražīgā 2011. gada, kad ar 90. gadu sākumu pieaugumu veicināja ražīgās paaudzes, zemā zvejas intensitāte un mencas kā plēsēja ietekmes samazināšanās uz brētliņu krājumiem.

Jā, bet kā tad ar mencām, kuras padomju gados cēli sauca par zemnieku lasi? Tas ir nopietns pēdējo gadu “neveiksmes stāsts”, kas sagādājis prāvus zaudējumus visiem mencu zvejniekiem.

Baltijas jūrā dzīvo divas mencu populācijas – Rietumbaltijas menca un Austrumbaltijas menca. Sakarā ar to, ka ilgstoši tieši Rietumbaltijas mencas stāvoklis bija kritisks, ICES pieprasīja to zvejas pilnīgu aizliegumu. 2019. gadā padome noteica ļoti būtisku mencu nozvejas samazināšanu (ņemot vērā esošos sociālpolitiskos faktorus, Eiropas Komisija un dalībvalstis vienojās par pilnīga aizlieguma mīkstināšanu), 2020. gadā nosakot nozvejas limitu ne vairāk kā 7245 tonnas, no kurām būtiska daļa (2140 tonnas) tiek rezervēta makšķerniekiem.

Latvijas zvejniekiem galvenās ir Austrumbaltijas mencu nozvejas. Kopš 2015. gada spēkā ir izmetumu aizliegums, kas nozīmē, ka mazizmēra mencas ir jāpatur, un to nozveja tiek ieskaitīta nozveju kvotā (mencas minimālais rūpnieciskais izmērs tika samazināts no 38 uz 35 centimetriem). Gadu gaitā būtiskas izmaiņas piedzīvojusi arī pati mencu zveja – 2018. gadā lielāko daļu mencu nozvejoja ar traļiem, jo tīklu zvejā Latvijā bija saglabāts tikai viens zvejas kuģis un pāris piekrastes laivu ar tiesībām zvejot ārpus piekrastes zonas. Pārējos tīklu kuģus Latvijas zvejnieki šajos gados ir sagriezuši, jo ekonomiski tie ir neizdevīgāki par traļu kuģiem.

Mencu krājumi pēdējā laikā samazinājušies patiešām katastrofāli – 2018. gadā tie bija par 38% mazāki nekā gadu iepriekš. Te jāpiebilst, ka mencu pieļaujamā nozveja Baltijas jūrā netiek realizēta jau kopš 2009. gada, un 2018. gadā tika nozvejoti tikai 55% no atļautā apjoma, kas ir būtiski mazāk nekā gadu iepriekš (69%). Mūsu valsts zvejnieki 2018. gadā nozvejoja tikai 1237 tonnas, kas ir visu laiku mazākā nozveja.

Kādi tad būtiski iemesli traucē mencu krājuma atjaunošanos? Mencu nārsta vietās joprojām bieži ir novērojami bezskābekļa rajoni, kas liedz tām nārstot tradicionālajās vietās, piemēram, Gotlandes ieplakā, tādēļ lomos faktiski nav lielo mencu. Pagājušajā gadsimtā mencas sāka nārstot, pārsniedzot 35 centimetru garumu, bet pēdējos gados zinātnieki redz nārstojošas mencas, kuras vēl nav sasniegušas 20 centimetrus.

D.Ustups brīdina: “Tas būtiski ietekmē ikru daudzumu un to kvalitāti, kā arī spēju pielāgoties iesāļajam Baltijas jūras ūdenim. Mencu nobarojums pēdējos gados bija ļoti zems, un to dēvēja par kaulaino mencu. Mencu aknās pēdējos gados konstatēts aizvien vairāk parazītu, kas neļauj mencām uzkrāt enerģijas rezerves. Parazītu izplatību veicina pelēko roņu skaita pieaugums, kas ir starpnieki šim parazītam. Visu šo faktoru kopums nosaka, ka būtiski ir pieaugusi mencu dabiskā mirstība.” Tā vien šķiet, ka Rīgas Centrāltirgū mencas, ja tādas vispār būs, sasniegs lašu cenu.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.