Kaspars Gerhards: Latvijas lauksaimnieks ir kļuvis ļoti zinošs ^{Apriņķis.lv}

– 2020. gads iesākās ar apziņu, ka būs karstas diskusijas par Eiropas Savienības nākamā plānošanas perioda budžetu, tostarp – ar lauksaimniecību saistīto. Likteņa ironija, ka, it kā nepietiktu ar šiem izaicinājumiem, atnāca pandēmija…

– Jā, Covid-19 piešķīra papildu spraigumu Eiropas Savienībā ierastajām debatēm par naudu. Proti, jau pierastā sūrošanās par naudas trūkumu, par Breksitu, par “kurp ejam?” klāt dabūja arī pandēmiju. Un nevarētu teikt, ka satraukumam nebija pamata – mēs redzam, ka ir valstis Eiropā, kur ekonomikas kritums sasniedz 20 procentus. Turklāt kritums ir arī valstīs, kur ierobežojumi nebija tik stingri, piemēram, Zviedrijā. Jo Eiropas valstis ir savstarpēji cieši integrētas. To mēs redzējām arī Latvijā. Vairāk nekā trešā daļa Latvijā saražotā piena tiek eksportēts uz Lietuvu, virkne problēmu bija ar liellopu eksportu un tā tālāk. Man šķiet, ka visi pietiekami labi apzinājās, ka šajā specifiskajā krīzē ir nepieciešami arī specifiski risinājumi, bet tas, protams, radīja arī diskusijas starp dalībvalstīm – vai finansiālo palīdzību izsniegt kā aizdevumus vai kā grantus, cik lielā mērā katrs ir pats par sevi... Panāktais kompromiss droši vien tā īsti nepatīk nevienam, bet tas tomēr ir dzīvotspējīgs. Mums šīs diskusijas arī bija un ir būtiskas, nevis abstraktas. Piemēram, klasiskā teorija saka, ka šādās krīzes situācijās vērts iepludināt naudu ekonomikā, ka no lielākas inflācijas nav jābaidās. Tajā pašā laikā Latvijas sabiedrībā ir daudz pensionāru, un viņu interesēs ir, lai augstāka inflācija nenoēd viņu pensijas.

– Pārformulēšu savu jautājumu, to nedaudz vulgarizējot. Strīdi par nākamā plānošanas perioda budžetu norit ap summu X, bet tad pēkšņi dalībvalstīm rodas nepieciešamība atrast vēl desmitiem miljardu eiro pandēmijas ekonomisko seku mazināšanai. Es, protams, tikai minu, bet tas var radīt situāciju, kad polisko lēmumu pieņēmēji saka: ziniet, ja būtu normāli laiki, tad, piemēram, lauksaimnieki varētu rēķināties ar summu A, bet, ņemot vērā to, kādi papildu izdevumi radušies pandēmijas kontekstā…

– Nianses, protams, bija. Latvija un Latvijas prezidentūra sākotnēji strādāja ar vienu Eiropas Komisijas piedāvājumu, tad bija Somijas prezidentūras piedāvājums, kas, no lauksaimnieku viedokļa, pat bija patīkamāks, jo tas paredzēja vairākus simtus miljonu eiro papildus. Bet tas droši vien bija nepieņemams citiem kohēzijas politikas kontekstā. Tad sekoja Eiropadomes priekšsēdētāja Šarla Mišela pirmais piedāvājums, tad otrais… Zināmā mērā tas atbilda konsultāciju tradīcijām Eiropas Savienībā, savukārt pandēmijas izraisītā krīze radīja nepieciešamību pieņemt lēmumus ātrāk. Bet, ja skatāmies no Latvijas lauksaimnieku un Latvijas valsts kopīgo interešu viedokļa, mēs galu galā esam vieni no galvenajiem ieguvējiem – gan, kā saka, absolūtos skaitļos, gan arī procentuāla pieauguma izpratnē. Piemēram, ja skatāmies uz pieaugumu lauksaimniecības politikai, tad Latvijas iegūtie papildus 25 procenti ir trešais labākais rādītājs starp dalībvalstīm, atpaliekot vienīgi no Maltas un Horvātijas. Ja skatāmies, kādi ir ieguvumi citos virzienos – kohēzija, Eiropas Savienības ekonomikas atjaunošanas fonds –, arī tajos mēs varēsim rēķināties ar ļoti ievērojamiem līdzekļiem. Kopumā Latvijai tuvākajos septiņos gados būs pieejami 10,5 miljardi eiro plus iespēja ar izdevīgiem nosacījumiem aizņemties vēl 2,5 miljardus eiro.

– Citiem vārdiem sakot, vismaz pagaidām rezultāts ir samērā labs.

– Es teiktu, ka tas ir rezultāts šīs valdības saprātīgai politikai. Te savukārt ir jēga pieminēt gan premjera individuālo lomu, gan to, ka mēs kopumā esam savu politiku iezīmējuši citām dalībvalstīm un Eiropas Savienības struktūrām saprotami un pārskatāmi. Mēs neesam žēlojušies, prasījuši īpašus nosacījumus – Latvija kopumā ir bijusi kopā ar tām Eiropas Savienības valstīm, kuras vērstas uz reformām. Piemēram, mēs labi apzināmies, ka Eiropas Zaļais kurss nebūs viegls uzdevums, bet mēs arī saprotam, ka tas ir nepieciešams virziens.

– Atgriežoties pie pandēmijas konteksta... Labi saprotamu iemeslu dēļ pirmie valsts atbalstu sāka prasīt ar viesmīlības pakalpojumiem saistītie uzņēmumi, sākās dažādas atbalsta programmas. No pilsētnieka viedokļa, varētu likties, ka lauksaimniekiem šajā ziņā klājas salīdzinoši vieglāk, jo, kā saka, cilvēki gribēs ēst visos laikos.

– Nepiekritīšu. Ja tā ļoti vulgarizē, tad kafejnīcā izrautu štepseli var ieslēgt atpakaļ pēc mēneša, savukārt lauksaimniecībā tas nozīmē to, ka jāsāk liet pienu grāvī un jāsāk izkaut govis.

– Kāpēc jākauj? Kas – siena nav?

– Izskatās, ka tu tiešām esi tipisks pilsētnieks, kurš lauku saimniecību iedomājas kā piecas govis, kuras ganās netālajā pļaviņā. Es tev ieteiktu aizbraukt pat ne uz lielajām fermām, bet vidējām…

– Pag, es taču provocēju!

– Kad tiek aizvērtas robežas un vaļā ir tikai trīs robežkontroles punkti ar atbilstošām transportlīdzekļu rindām, ir jāpieņem lēmums, ko darīt. Atgādināšu, ko teicu jau iepriekš: apmēram trešā daļa Latvijas piena tiek vests uz Lietuvu pārstrādei. Īsi sakot – lauksaimnieku prasības Covid-19 kontekstā bija pietiekami pamatotas, un vismaz pagaidām tās arī ir pietiekami labi nosegtas. Ir cilvēki, kuri tajā, ka Latvijai virkne lēmumu, tostarp atbalsta politikas jomā, ir jāsaskaņo ar Briseli, redz problēmu. Tomēr, no otras puses, šī sasaiste rada arī ieguvumus – piemēram, kad Eiropas Komisija pieņēma lēmumu par lauksaimniecības produkcijas intervences iepirkumu, kas arī tika veikts. Tas bija pirmais posms, savukārt jau tālāk mēs redzējām, ka, piemēram, Lietuva savus lauksaimniekus atbalsta vēl aktīvāk, un mums bija jāreaģē, lai Latvijas lauksaimnieki nezaudētu konkurētspēju Baltijas tirgū. Arī šis jautājums tika atrisināts. Galu galā valdība, skatot atbalsta instrumentus pandēmijas seku mazināšanai, lēma 58 miljonus eiro novirzīt arī lauksaimniecībai, saimniecību modernizācijas projektiem.

– Ja ieminējies par modernizāciju, jāpiemin informatīvajā telpā izskanējušais, ka Covid-19 apturēšanas ierobežojumi lauksaimniekiem radīja problēmas tādā aspektā, ka ir apgrūtināta viesstrādnieku ievešana. Mēs, protams, neesam tādā situācijā kā briti, kuri ar čarterreisiem veda viesstrādniekus no Rumānijas uz savām fermām, bet tas tomēr ir jocīgi, ka arī Latvijas lauksaimniecībā jau ir šāda problēma.

– Mana visdziļākā pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka lēts darbaspēks no tā sauktajām trešajām valstīm – tas ir strupceļš jebkuras ekonomikas attīstībai. Vienalga, vai runa ir par uzņēmumu pilsētā, vai uzņēmumu laukos. Tādēļ mēs esam veikuši virkni darbu jau pagājušajā gadā, kad šie jautājumi parādījās. Piemēram, mēs panācām to, ka bezdarbniekam ir iespēja strādāt sezonas darbus laukos, vienlaikus nezaudējot bezdarbnieka statusu. Ar Lauku atbalsta dienesta starpniecību ir iespējama vienkāršāka reģistrēšanās kārtība, vēl citas atbalsta formas. Bet interesantā nianse ir tā, ka cilvēku skaits, kas šīs formas izmantoja pērn un izmanto šogad, atšķiras maz, proti, par kādiem 10 procentiem. Un tas, savukārt, nozīmē, ka, ja šogad runas par strādājošo trūkumu ir vēl skaļākas, bet atbalsta formu izmantošana nepalielinās, acīmredzot iepriekš ir bijusi pelēkās zonas izmantošana…

– Zemkopības ministrijas ziņu lentē pamanīju aicinājumu atbalstīt vietējo ražotāju, kā saka, krīzes laikā, un tas droši vien ir pareizi. Bet, redzi, var gadīties, ka cilvēki vienkārši pērk mazāk, jo, vai nu ir samazinājušies ienākumi, vai arī kāds vienkārši retāk iet uz veikalu. Un tad, ja atgriežamies pie atbalsta jautājuma, lauksaimnieks potenciāli nāk pie valdības un saka: redziet, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, mums tā sasodītā kovida dēļ precei ir krities noiets par X procentiem, palīdziet!

– Kā jau minēju, Eiropas Savienībā bija intervences iepirkums dažās preču pozīcijās. Tajā pašā laikā, jā, ja, piemēram, piena pulvera gadījumā bija noteiktas kopējas atbalsta formas, tad dalībvalstīm bija arī katrai specifiski gadījumi. Piemēram, mūsu sieru gadījums, jo liela daļa no eksportētā gāja tieši uz Ziemeļitāliju…

– Lūk! Ir salīdzinoši vienkārši risinājumi, piemēram, dīkstāves pabalsti, kad valsts ieskaita summu X banku kontos, bet kā var palīdzēt šādos individuāli specifiskākos gadījumos?

– Tad man jāsāk ar to, ka mūsu lauksaimniecība tādā krīzes situācijā dzīvoja kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz brīdim, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Un tas lielā mērā jau izkristalizēja gan konkurētspējīgākos uzņēmumus, gan perspektīvākos darbības virzienus. Iestāšanās Eiropas Savienībā deva milzu grūdienu gan finansiālā, gan tehnoloģiskā, gan pieejamā noieta tirgus izpratnē. Mūsu graudkopībai, arī piena lopkopībai. Es gribu teikt, ka, protams, katram virzienam ir savs stāsts, bet skaidrs – šo gadu laikā ir parādījies, ka ir nozares, kuras mēs uzskatām par Latvijai tradicionālām, piemēram, dārzkopību, bet to tirgus galvenokārt ir vietējais, un tad ir nozares ar skaidru eksporta potenciālu. Citiem vārdiem sakot, Latvijas lauksaimnieks gadu gaitā ir kļuvis ļoti zinošs un spēj patstāvīgi pieņemt adekvātus lēmumus par savu ekonomisko eksistenci.

Ja mēs konceptuāli runājam par konkurētspēju un to, ko valsts var darīt, skaidrs, ka intervences iepirkumi ir īstermiņa risinājumi. Savukārt ilgtermiņa risinājumi ir pamanīt, kā mainās cilvēku patēriņa paradumi, un ražot to, ko cilvēki patiešām vēlas un vēlēsies pirkt. “Tukuma piens” strādā ar ekoloģisko produkciju, “Dobeles dzirnavnieks”, vēl citi.

– Ja sākām runāt par ekoloģisko produkciju, mums jārunā arī par Zaļo kursu. Jo vairāk tāpēc, ka tā nav tikai labi skanoša retorika, bet ļoti praktiski nosacījumi – ja pareizi saprotu, trešā daļa no Eiropas Savienības ekonomikas atjaunošanas fonda līdzekļiem ir iezīmēti tieši zaļajai ekonomikai.

– Tēma ir sarežģīta, un mūsu vietējās diskusijas ar nozarēm nav beigušās – bioloģiskie lauksaimnieki uzskata, ka darīts tiek par maz, savukārt konvencionālie lauksaimnieki, kā viegli prognozēt, domā tieši pretēji. Līdzsvars vēl nav atrasts, tiesa, mums vēl ir laiks, jo lauksaimniecības stratēģiskais attīstības plāns reāli sāks darboties 2022.–2023. gadā, pirms tam būs pārejas posms. No vienas puses, mums jau ir labākas pozīcijas nekā daudzās citās dalībvalstīs, piemēram, ja skatāmies, cik daudz procentuāli ir bioloģiskās lauksaimniecības zemes. No otras puses, Eiropas Savienība formulē jaunas programmas, piemēram, saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kur ir virkne pasākumu, piemēram, jāsamazina pesticīdu, arī antibiotiku, mēslojuma izmantošana.

– Nu, tas izklausās saprātīgi. Mani vairāk nodarbina jautājums, ko ļaudis saprot ar klimata pārmaiņu ierobežošanu praksē. Tikpat labi es varētu ierosināt izkaut govis, jo tās izdala baigi daudz metāna atmosfērā…

– Tādi priekšlikumi izskan.

– ?!

– Dažās dalībvalstīs jau ir programmas par govju izņemšanu no aprites, maksājot 7000 eiro par govi. Esmu jau dzirdējis viedokli, ka Latvijā šī kompensācija varētu būt 2500 eiro. Mums Latvijā ir apmēram 140 000 govju… Ja runājam par reāliem priekšlikumiem, kādus šovasar aizsūtījām Eiropas Komisijai, mēs, piemēram, piedāvājam, ka lielajiem lauksaimniekiem atbalsts tiek sniegts tikai tādām investīcijām, kas saistītas ar vides un klimata jautājumiem. Tāpat plānojam palielināt bioloģiskās lauksaimniecības zemju īpatsvaru no 14 uz 18 procentiem no kopējā lauksaimniecībā izmantojamo zemju apjoma. Īsi sakot, ir noteikts priekšlikumu kopums.

– Arī izklausās saprātīgi. Tad par ko ir potenciālās debates Eiropā?

– Ir sabiedrības un politiskās grupas, kuru mērķi ir vēl ambiciozāki, un, neslēpšu, ne visus no šādiem mērķiem var sasniegt ar tādiem soļiem, kādus mēs piedāvājam. Tajā pašā laikā es negribētu ironizēt par ambiciozitāti. Ar nelieliem pārtraukumiem man ir bijusi iespēja 18 gadu termiņā pašam vērot dažādu Eiropas Savienības struktūru darbību, un ambiciozi mērķi ir izvirzīti arī agrāk, tostarp klimata pārmaiņu sakarībā. Daži no tiem nav sasniegti, bet citi ir.

– Jautājums ir par mērķa sasniegšanas cenu. Mēs varam palielināt bioloģiskās pārtikas ražošanu daudzkārt reižu, bet tad ir jautājums par mūsu pirktspēju.

– Es formulētu citādi – tad ir jautājums par ārvalstu tirgiem. Ir jāsaprot, ka patiesībā mūsu kā patērētāju patiesībā ir ļoti maz. Reālais tirgus tevis pieminētajai bioloģiskajai pārtikai ir Rietumeiropā.