Menu
 

Kā tērēsim zilās ekonomikas naudu? (1.daļa)

  • Autors:  Imants Vīksne
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Kad uz Latviju pirms vairākiem gadiem bija atbraukusi toreizējā Eiropas Savienības zivsaimniecības komisāre Marija Damanaki, viņa aicināja vietējos zvejniekus pārkvalificēties, sak, kļūstiet par jūras velšu vācējiem! “A ko mums vākt?” brīnījās zvejnieki. “Nu, kaut ko ēdamu – visādas gliemenes un garneles – jums taču no jūras skalo ārā?” atjautīgi pamācīja augstā viešņa. “Nē,” zvejnieki teica, “mums skalo tikai atkritumus.”

Šī nelielā ainiņa, kas reāli ir notikusi dzīvē, rāda, cik nepilnīga ir Eiropas Komisijas izpratne par reālajiem apstākļiem, kādos Latvijā jādarbojas piekrastes ekonomikai, taču spēles noteikumus diktē Brisele. Latvijas uzdevums ir pielāgoties dotajiem apstākļiem – tostarp zivsaimniecības nozarē. Pašlaik turpinās Eiropas Padomes, Parlamenta un Komisijas trialogi par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda jauno regulu. No tās būs atkarīgs, cik varēsim tērēt, bet galvenais – kam varēsim tērēt: būvēt konservu cehus piekrastē, ierīkot koka laipas kāpās, pirkt vietējiem folkloras ansambļiem greznākus svārkus, sagriezt lūžņos liekos kuģus vai trešo reizi pētīt mīdiju audzēšanas iespējas Baltijas jūrā. Lai gan visiem tāpat zināms, ka Latvijai piederošie Baltijas jūras ūdeņi kā potenciāla vieta gliemeņu audzēšanai nav piemērota pārāk zema sāls līmeņa dēļ. Un nekāds bizness nesanāk, ja gliemenes neaug.

Akvakultūra stagnē

Arī saimniekošana zivju dīķos un baseinos pie mums palikusi vairāk hobija līmenī, un akvakultūras nozares izrāviens kopumā ir izpalicis. Sākoties pašreizējam Eiropas Savienības finanšu plānošanas periodam, Latvija Eiropas Komisijai ambiciozi ziņoja, ka zivju audzēšanas jaudas desmit gadu laikā ar Eiropas atbalstu tiks kāpinātas par 250 procentiem. Ka no 644 tonnām 2013. gadā augsim līdz 2256 tonnām 2023. gadā.

Praksē nekāda izaugsme dīķos un baseinos nav notikusi. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka laikā no 2005. līdz 2018. gadam kopējās realizētās akvakultūras produkcijas gada vidējais apjoms svārstījies ap 647 tonnām. Lielākoties karpas, sauja foreļu un vēl mazāk citu sugu. Zemkopības ministrija ziņo, ka nozīmīgāks realizētās produkcijas apjoma kāpums notika 2018. gadā, sasniedzot 830 tonnas. Tomēr tas nav ne tuvu tiem mērķiem, ar kādiem tika pamatots nodokļu maksātāju naudas ieguldījums akvakultūrā. Un kopš 2014. gada šai nozarē iztērēti 25 miljoni eiro. Tā liecina Zivsaimniecības attīstības rīcības programmas rudens atskaite.

Vidusjūra Latvijā nesanāks

Kopumā Latvija no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda pašreizējā plānošanas periodā (2014.–2020. gads) būs saņēmusi 140 miljonus eiro. Katru gadu aptuveni 20 miljonus eiro. Ieskaitot 20,8 šogad. Turklāt 50 miljoni tehniski vēl nav apgūti. Pārstrādei jāsarauj ar saviem projektiem, jo tuvojas jau nākamā perioda nauda. Līdzekļi ir prāvi, un varētu šķist, ka piekrastes ekonomikai vajadzētu zelt un plaukt. Zvejniekiem pārkvalificēties par zivjaudzētājiem un vācējiem, bet viņu klientiem jāsēd mazos piekrastes restorānos visā piekrastes garumā un jāšķin iekšā austeres ar šampanieti. Tomēr Vidusjūras modelis Latvijas ģeogrāfiskajos, ekonomiskajos un bioloģiskajos apstākļos nedarbojas.

To sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” konstatē politiķis un Latvijas Zivrūpnieku asociācijas vadītājs Didzis Šmits. Visām 27 Eiropas valstīm nevar būt vienāda politika, jo intereses un apstākļi radikāli atšķiras. Čehijai vai Ungārijai vispār nav piekļuves jūrai, tāpēc ieguldījumi jūras resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā viņus neinteresē. Latviju turpretim interesē, taču ne ar tādām universālām metodēm, kā piedāvā Eiropas Komisija. Latvijas zvejniekiem neder koncepts “No lauka līdz galdam” (oriģinālā Farm to Fork, ko varētu tulkot arī kā ‘no fermas uz dakšas’) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka brētliņa nav nekāds lasis vai gliemene. To pa taisno uz šķīvja neuzliksi, bet, ja uzliksi, kurš tad to ēdīs? Tāpat ir ar reņģi. Tās abas Baltijas jūras zvejā ir mums svarīgākās sugas. Un Latvijai ir nozīmīgi gan saņemt pietiekamas kvotas to zvejai, gan atbalstu pārstrādei. Un ne jau tādai, kādu uzspiež dāņi ar savām zivju miltu rūpnīcām, kur tiek samaltas, Latvijas izpratnē, vērtīgas zivis.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.