Menu
 

Lauksaimnieki sasparojušies pret netaisnību Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - Inese Gura un arhīvs Foto - Inese Gura un arhīvs

Šā gada pavasarī biedrības "Zemnieku saeima", "Lauksaimnieku apvienība", "Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija", Latvijas Meža īpašnieku biedrība, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija, Latvijas Jauno zemnieku klubs un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome nosūtīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram, Latvijas vides aizsardzības fonda padomes priekšsēdētājam Artūram Tomam Plešam atklātu vēstuli, aicinot ministru publiski atvainoties par valsts budžeta finansētu reklāmu, kurā lauksaimnieki nosaukti par "masu slepkavām", un mainīt fonda finansējuma piešķiršanas noteikumus tā, lai sniegtā informācija būtu zinātniski pamatota.

Problēmas ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansēto vienpusējo "sabiedrības izglītošanu" akcentējām jau iepriekšējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem. Tomēr arī tad Vides aizsardzības fonda padomei adresētās vēstules, kurās iztirzāti meli un puspatiesības, tika ignorētas. Arī 9. jūnijā, tiekoties ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, netika rasts risinājums konfliktam, tāpēc lauksaimnieki un mežsaimnieki neatkāpjas no savām prasībām un turpina gatavoties protestiem. Lai skaidrotu radušos situāciju, "Rīgas Apriņķa Avīze" sazinājās ar Sējas novada zemnieku saimniecības "Veģi" vadītāju un īpašnieci Inesi Karlovu.

– Zemniekus pārstāvošās organizācijas asi reaģēja uz reklāmu, kurā lauksaimnieki nosaukti par masu slepkavām. Kāpēc izveidojusies šāda situācija?

– Beidzot arī lauksaimnieki sasparojušies pret netaisnību. Izveidojusies absurda situācija – lauksaimnieks un mežkopis strādā, ražo, nodarbina laukos dzīvojošos cilvēkus, turklāt ir ļoti daudz ar lauksaimniecību saistītu nozaru, kuru darbību nodrošina lauksaimnieki un mežkopji. Šo divu nozaru pārstāvji maksā nodokļus, eksportē produkciju, nodrošina katra cilvēka mājvietai nepieciešamos materiālus un katru no mums ar pārtiku, ievērojot stingras likumdošanas prasības, taču rezultātā lauksaimnieks publiski tiek nosaukts par masu slepkavu, turklāt reklāma tiek apmaksāta no nodokļu maksātāju, tostarp pašu lauksaimnieku, naudas. Katrs cilvēks mūsu valstī, lai arī nepārzina ražošanu un procesus, kas ir zinātniski pamatoti un ar likumdošanu nostiprināti, var nosaukt lauksaimnieku, kā vien vēlas, var traucēt darbu uz lauka, jo viņam šķiet, ka lauksaimnieks vai mežkopis kaut ko dara nepareizi. Pamatojums – sociālajos tīklos izlasīta informācija, kāds kaimiņš pateicis, izlasījis reklāmrakstus presē vai interneta portālos, noklausījies naida runas. Diemžēl lielākoties šī informācija ir bez zinātniska pamatojuma, balstīta kādas cilvēku kategorijas apsvērumos. Lauksaimnieki ir ļoti maza sabiedrības daļa, neinteresanta varai kā "balsošanas mašīna". Tas ir liels un drosmīgs solis no lauksaimnieku un viņu pārstāvēto organizāciju puses, tā ir liela publicitāte. Lauksaimnieki un mežsaimnieki vienoti izlīdīs ārā no saviem mežiem un laukiem, izbāzīs galvas no smiltīm, jo nespēj vairs klusi katrs par sevi un savām tiesībām cīnīties.

– Droši vien problēma ir dziļāka, ne tikai šī viena reklāma, proti, jautājums par resursu piesaisti tā sauktajām zaļajām idejām. Par kādām summām un kādu finansējumu ir runa?

– Protams, nav jau šī viena reklāma. Jau vairākus gadus presē un interneta portālos tiek ievietoti reklāmraksti, kas šķeļ sabiedrību. Tiek tiražēts viedoklis, kas nav zinātniski pamatots, un šo rakstu rezultātā negācijas pret lauksaimniekiem ir milzīgas. Runa ir par vairāk nekā pusmiljonu eiro gadā – tā ir milzīga nauda par reklāmrakstiem vairāku gadu garumā, un tie pieaug ar katru gadu.

– Vai situācija ir tik nokaitēta, ka jāgatavojas protestiem?

– Jā, lauksaimnieks un mežkopis tiek uzskatīts par slepkavu, noziedznieku, dabas postītāju, turklāt neviena tiesa šādu statusu lauksaimniekam nav piespriedusi. Es nezinu nevienu tiesas prāvu, kurā lauksaimniekam būtu piespriests sods kā "masu slepkavam" vai "noziedzniekam pret cilvēci un dabu", izvērtējot visus apstākļus.

– Publiskajā telpā nereti ir izveidojies viedoklis, ka visas aktivitātes, kas saistītas ar vides aizsardzību, ir labas, taču tie, kas nodarbojas ar lauksaimniecību un mežistrādi, ir kaut kādā veidā apkarojami un ierobežojami. Kā ir – vai Latvijā lauksaimnieki saimnieko zaļi?

– Lauksaimnieki un mežkopji Latvijā strādā pēc zinātniski pamatotiem ieteikumiem, izmantojot valstī reģistrētus līdzekļus, ievērojot valstī noteikto likumdošanu, kas nosaka zaļu saimniekošanu, – tādas nu ir Eiropas Savienības prasības, lai saņemtu subsīdijas.

Ja skaidrojam pēdējā laikā izskanējušo pārmetumu par izlietotā pesticīdu apjoma pieaugumu 2020. gadā Latvijā, ir jāskatās pareizi, proti, cik daudz augu aizsardzības līdzekļu lieto uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Šis skaitlis būs viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā. Lauksaimniecības gala produkcija ir droša pārtikai, bez pesticīdu atliekvielām, turklāt kvalitatīva, un to apliecina uz attīstītajām valstīm eksportētās produkcijas pieaugums katru gadu. Lauksaimniecības un mežsaimniecības nozare ir svarīgas Latvijas ekonomikai. Bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā aizņem gandrīz 20% zemju, šogad būs vēl pieaugums, jautājums – cik ilgi bioloģiskie lauksaimnieki, kas ražo produkciju tirgum, spēs izturēt, ja pretī nav patērētājs viņu ražotajai produkcijai. Pašlaik pircējs izvēlas tīru un drošu produkciju, kas ražota integrēti un konvencionāli, tā ir arī daudz lētāka.

– Vai jums ir zināmi konkrēti piemēri, kad ir sadūrušās zaļo ekstrēmistu un lauksaimnieku intereses, kas reāli apgrūtināja saimniecību darbu?

– Saimniecībā jau vairākus gadus saskaramies ar cilvēku, kas dzīvo netālu no mūsu laukiem, negācijām, jo, lai arī viņiem pašiem nav zināšanu, ir saklausīts kaimiņš, izlasīti reklāmraksti, ka viss, ko dara uz lauka un mežā, ir posts dabai. Šī informācija šķeļ sabiedrību, nostādot lauksaimniekus un mežkopjus pretī pārējai sabiedrībai. Tad nu uz lauka esošs traktors, kam piekabināts miglotājs, kaļķotājs vai mēslu ārdītājs, ir apdraudējums viņam un dabai. Cilvēks dara visu iespējamo – mums draud, skrien uz lauka, stādina traktoru, izsauc inspekcijas. Daži kaimiņi mēģina noteikt, kā mums, viņuprāt, pareizi būtu jāsaimnieko mūsu privātīpašumā. Konfliktu risināšanai – piestādot inspekcijām dokumentāciju, rakstot paskaidrojumus, braucot tikties – aiziet daudz tik vērtīgā laika. Tas viss ir apgrūtinājums gan laika, gan materiālā ziņā, jo kaut kas paliek nepadarīts. Rezultāts ir neiepriecinošs – tiek zaudēta motivācija strādāt, ražot, nodrošināt ar pārtiku ne tikai Latvijas, bet arī pasaules iedzīvotājus, kuru valstīs nevar saražot pietiekami daudz pārtikas. Arvien biežāk sev uzdodam jautājumu: varbūt zemi pārdot ārzemniekiem, ja tik postoši strādājam?

– Varbūt vaina ir likumos un to piemērošanā?

– Likumiem nav ne vainas, taču jāspēj reaģēt tā, lai arī otrā puse, kas ceļ nepamatotas sūdzības un naidu, traucē mežkopim un lauksaimniekam strādāt, atbild par savu rīcību. Jāinformē sabiedrība par lauksaimniecisko ražošanu, par mežkopības jautājumiem zinātniski pamatoti – tam būtu līdzekļi jātērē.

– Kādu redzat risinājumu?

– Ja reiz sabiedrība grib un arī vairākas augstākstāvošas personas, valdības pārstāvji paziņojuši, ka Latvijai jābūt bioloģisko pārtiku ražojošai valstij, proti, Latvijai jābūt kā dabas parkam, kurā nenotiek mežu izciršana, tad Latvijā vajadzētu ļaut ievest tikai sertificētu, Eiropas Savienības likumdošanai atbilstošu bioloģiski ražotu pārtiku. Tas pats ar kokmateriāliem un mežu izciršanu – sadzīvē un būvniecībā, iepakojumos turpmāk neizmantot kokmateriālus, bet citus dabai draudzīgus materiālus, piemēram, sienu, mālus. Tad sabiedrība varētu parādīt savu īsto attieksmi, izvēloties gala produkciju un dzīvesveidu. Šveicē tikko bija referendums, un rezultāts bija tāds, ka turīgie šveicieši izvēlējās dzīvot un patērēt pārtiku tā, kā tas ir pašlaik, nevis pārtikt tikai no bioloģiskās pārtikas.

Lauksaimnieki un mežkopji domā par nākotni – par augsnes auglības saglabāšanu, par mežu atjaunošanu un kopšanu, lai šie resursi būtu, lai varētu veiksmīgi strādāt arī nākamās paaudzes. Sliekas, peles, stārķi, griezes, irbes, vanagi, ērgļi, vardes, krupji, kurmji, meža dzīvnieki, arī bites un kamenes – tas viss ir mūsu laukos un mežos, dzīvo un priecē ikkatru, arī mūs, lauksaimniekus.

UZZIŅAI

  • Augu aizsardzības līdzekļu lietošanas apjomi Latvijā ir vieni no viszemākajiem Eiropas Savienībā.
  • Eiropas Savienībā katru gadu tiek apkopota informācija par lietotājiem izplatītajiem augu aizsardzības līdzekļiem. Šis rādītājs tiek izmantots kā indikators, lai netieši novērtētu šo līdzekļu lietošanas tendences. Latvijā izplatītais augu aizsardzības līdzekļu apjoms uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau vairākus gadus ir viens no mazākajiem Eiropas Savienībā – 0,84 kg/ha – un zemāks arī par vidējo rādītāju Eiropas Savienībā – 2,05 kg/ha.

1 komentārs

  • artūrs
    artūrs Piektdiena, 02 Jūlijs 2021 09:56 Komentāra saite

    Būtiski svarīga saruna un viedoklis. Vienlaikus atklājas savdabīga pr4oblēma . Uzskaitītas daudzas organizācijas kuras it kā pārstāv lauciniekus , bet to ietekme politiskajā vidē ir niecīga . Pienācis laiks nopietni domāt un strādāt pie zemniecības politiskās pārstāvniecības paplašināšanai Latvijas tipiskajā "miesrtiņvidē" .

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.