Menu
 

Zemnieki ir gatavi pabarot Latviju Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto – no Z.Logina un A.Kondratjuka privātajiem arhīviem Foto – no Z.Logina un A.Kondratjuka privātajiem arhīviem

Šis pavasaris nav vienkāršs nevienai nozarei – tikko ir beigusies Covid-19 pandēmija, pirms trim mēnešiem Krievija iebruka Ukrainā, un nežēlīgais karš joprojām turpinās. Eiropas Savienības noteikto sankciju dēļ Eiropa vairs nesaņem lauksaimniecības preces nedz no Krievijas, nedz Baltkrievijas, savukārt agresorvalsts Krievija sākusi izlaupīt un izvest graudu rezerves no Eiropas maizes klēts, kā mēdz dēvēt Ukrainu.

“Rīgas Apriņķa Avīze” lūkoja noskaidrot, ko par šo situāciju saka mūsu lauksaimnieki un vai viņi ir gatavi sagādāt pietiekami daudz pārtikas produkcijas tieši Latvijai, ne tikai eksportam vien. “Viss atkarīgs no iepirkumu cenām, kuras, iespējams, rudenī kāps,” kādā brīdī atzina viens no sarunbiedriem.

Sezona sākusies labi, ir cerības uz peļņu

Lēdurgas pagasta bioloģisko lauksaimnieku Zigmāru Loginu sazvanām, kad viņš ir uz lauka. “Tikko beidzām sēt griķus – tā mums šogad jauna kultūra,” viņš stāsta un piebilst, ka vēl viņa saimniecībā “Ozoliņi ZL” tiek audzētas auzas, zirņi, no ziemājiem arī rudzi un kvieši. “Kultūru mums ir daudz, un katru gadu skatāmies, ko ekonomiski izdevīgāk būtu audzēt. Esam apvienojušās vairākas saimniecības un kopā apsaimniekojam 1100 hektārus. Lai gan pavasaris šogad ir vēls, var uzskatīt, ka jaunā lauksaimniecības sezona ir sākusies labi. Ir ko darīt, nevar sūdzēties.” 

Nenoliedzami, Zigmāra saimniecība cer uz peļņu, lai gan tāpat kā visiem lauksaimniekiem arī viņa raža un peļņa būs atkarīga no laikapstākļiem. “Pagājušais gads gan bija ļoti grūts, tādu gadu neatceros kopš pašiem mūsu darbības pirmsākumiem: visu iesējām laikā, martā viss nokalta, savukārt rudenī viss salija tā, ka nevarējām nokult to pašu nokaltušo ražu.” Šogad laikapstākļi izskatoties cerīgāki, lai gan pavasaris ir mazliet vēlāks nekā parasti un ik pa brītiņam uzlīst lietus. “Tiesa, laika prognozes mainās tik strauji, ka neko vairs nevar saprast, bet cerēsim, ka tas ir uz labu,” nosaka Zigmārs.

“Mums kā bioloģiskajai saimniecībai noteikti ir vieglāk – pat par spīti tam, ka pieaugušas degvielas un elektroenerģijas cenas, kā arī celtniecības materiālu, rezerves daļu un smērvielu izmaksas, jo mums atšķirībā no konvencionālajām saimniecībām nav jāpērk, piemēram, minerālmēsli. Tāpēc tagad, kad viss sasēts, jāgaida rudens, kad redzēsim, kādas būs lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas. Pašreiz tiek prognozēts, ka tās arī kāps, turklāt jāskatās, kāda būs galacena, par kādu mūsu produkciju var iegādāties patērētāji.”

Zigmārs Logins stāsta, ka lielāko daļu viņa saimniecībā saražotā uzpērk vietējie uzņēmumi, piemēram, “Dobeles dzirnavnieks”, “Rīgas dzirnavnieks”, taču viņš ir dzirdējis arī par lielajām pārpircējfirmām, kas produkciju tirgo tālāk uz ārzemēm. Tāpēc šogad tiek plānots atjaunot pirms dažiem gadiem nodibinātā kooperatīva darbību, kas rūpētos par saimniecības saražotās produkcijas eksportu. “Bet arī tas būs atkarīgs no cenām. Protams, labāk, ja mūsu saražotais paliek tepat uz vietas un tiek pārstrādāts Latvijā, jo tas produktam rada pievienoto vērtību un nāk par labu valsts ekonomikai.”

Var nodrošināt produkciju vietējam tirgum

Taujāts, vai kontekstā ar draudošo globālo pārtikas krīzi Latvijas zemnieki vismaz savu valsti var nodrošināt ar lauksaimniecības produkciju – graudiem, griķiem, kartupeļiem – pietiekamā daudzumā, Zigmārs Logins pārliecinoši atbild: “Es domāju, ka var! Protams, zinu, ka ļoti daudz no šeit izaudzētajiem graudiem tiek eksportēti un šeit paliek samērā maz – acīmredzot tādēļ, ka tirgus ir mazs. Pie tā apjoma, cik tiek izvests, nepieciešamības gadījumā noteikti varēsim apgādāt Latviju. Tikai atkal, protams, jāskatās uz cenām. Un vēl man tomēr gribētos teikt, ka gala produkta cenas kāpums veikalos ir nepamatots un tas liekas jocīgs – tiklīdz mazliet pieaug citas, piemēram, degvielas vai elektrības, izmaksas, tā cenas veikalos ir augšā… Patērētāji to kāpumu uz savas ādas izjūt visvairāk.”

Sarunas noslēgumā Zigmārs Logins rezumē: “Nezinu, kā pašlaik klājas konvencionālajām saimniecībām, bet mums kā bioloģiskajai saimniecībai noteikti atmaksājas nodarboties ar lauksaimniecību. Produkciju no laukiem mēs, protams, iegūstam mazāk, taču tā ir vērtīgāka un dārgāka nekā tā, kas audzēta, izmantojot, piemēram, minerālmēslus. Turklāt mēs dabūjam arī subsīdijas; cenšamies realizēt arī dažādus projektus, tā ka noteikti izskatās visai cerīgi.”

Meloņu audzētājs kooperējas ar kartupeļu audzētājiem

Lai gan gātciemietis un bijušais Dzintaru koncertzāles vadītājs Andrejs Kondratjuks sevi īsti par lielsaimnieku nesauc, tomēr arī šogad viņš apņēmies izaudzēt kārtīgu meloņu un arbūzu ražu, turpinot pirms sešiem gadiem aizsākto biznesu. Šai nodarbei Andrejs pievērsās pēc aiziešanas pensijā un jau pirmajā gadā savos laukos iestādīja vairāk nekā 6000 meloņu un arbūzu stādu. Arī viņu sazvanām uz lauka, kur tikko apstādīts vesels hektārs ar jaunajiem meloņu stādiņiem. Turklāt jāatgādina, ka Andreja izaudzētās lielās ogas šajos gados izpelnījušās lielu patērētāju atsaucību – pircēji pie viņa stenda Zemnieku tirgū ir stāvējuši garās rindās.

“Protams, prognozēt, kāda šogad būs raža, mēs nevaram – to laiks rādīs. Tāpat es nevaru pateikt, vai arī šogad manas melones būs pieprasītas, jo cilvēkiem jau melones un arbūzi nav pirmās nepieciešamības prece, tā ka arī šo lietu laiks rādīs,” spriež Andrejs un piebilst, ka tieši tāpat nevar prognozēt, vai jūlijā, kad ienāksies raža, pieaugošo degvielas cenu dēļ tā būs dārgāka nekā pērn.

Taujāts, vai ir vērts nodarboties ar šo biznesu, kurā neko īsti nevar prognozēt, viņš atsmej: “Vai ir vērts dzīvot? Mēs taču nevaram prognozēt, vai nodzīvosim līdz simt vai piecdesmit gadu vecumam, vai aiziesim 33 gadu vecumā kā dziedātājs Džo Dasēns… Tāpēc uz šo jautājumu par meloņu audzēšanu un visām prognozēm skatos filozofiski. Un tāpēc arī šogad melones audzēju hektāra platībā un vairāk savam priekam. Ja gribētu to darīt vairāk un plašāk, būtu jābūt lielai saimniecībai un labai organizācijai. Protams, kaut ko pārdot un gūt nelielu peļņu arī gribas, bet tiešām to darbu vairāk priekš sevis.”

Atbildot uz jautājumu, vai kādreiz viņš ir apsvēris domu, ka meloņu vietā varētu audzēt kādu citu lauksaimniecības kultūru, Andrejs visai strikti atteic: “Esmu domājis par to, ka es kādreiz varētu beigt audzēt melones! Jeb, pareizāk sakot, ka es varētu beigt tik aktīvi strādāt. Man ļoti patīk ar šo lietu nodarboties, taču es negribu to pamest, un, tā kā negribu pamest, esmu sācis meklēt kompanjonu – gados jaunāku cilvēku, kurš šo biznesu varētu pārņemt un turpināt darboties. Veselība arī saka savu: ja biju domājis, ka ar katru gadu kļūšu spēcīgāks un jaunāks, izrādās, ka nē!”

Izrādās arī, ka Andrejs Kondratjuks jau ir atradis sev kompanjonus – divus viņam kaimiņos dzīvojošus brāļus, kas pirms vairākiem gadiem atguva vectēva īpašumu. “Tagad viņi nodarbojas ar kartupeļu audzēšanu un bija sākuši meklēt kādu, ar ko varētu sadarboties. Tā nu es viņiem piedāvāju sadarboties, jo puiši ir no tiem, kam, tā teikt, acis deg. Un ir labi, ka joprojām ir šādi cilvēki – par spīti sarežģījumiem, problēmām un grūtiem laikiem.”

Nianses var iemācīties praktiskā darbā

Jau tagad abi brāļi aktīvi esot iesaistījušies Andreja biznesā. “Domāju, ka gadu, divus vai trīs mēs pastrādāsim kopā, un tad viņi pārņems visas lietas – ar visu tehniku un visu pārējo. Protams, viņiem ir arī sava tehnika, bet, kā zināms, tehnikas lauksaimniecībā nekad nav par daudz.” Turklāt, kā Andrejs uzsver, nebūšot tā, ka viņam meloņu audzēšanas pietrūks. “Es nemaz negrasos atiet malā! Vienkārši varēšu darboties tik, cik es varēšu, nevis tik, cik nepieciešams.” Viņš atzīst, ka savulaik varējis brīvdienās sākt strādāt desmitos no rīta un mierīgi nostrādāt teju līdz pusnaktij, tagad spēka strādāšanai pietiek tikai līdz pēcpusdienai, “un, atklāti sakot, mani tas biedē”. Tāpēc tagad lielākoties visos deviņos hektāros (tik lielu platību aizņem Andreja kaimiņu kartupeļu plantācija un meloņu lauks) darbus paveic viņa jaunie kompanjoni. “Viņi skatās arī, kā es daru darbus, jo ir nianses, kuras nevar pastāstīt. Tās var iemācīties tikai praktiskajā darbā.”

Runājot par saviem kaimiņiem, Andrejs Kondratjuks vēl piebilst, ka šogad viņi nolēmuši kartupeļu audzēšanu paplašināt, jo pērn piecos hektāros izaudzētās produkcijas pieticis tikai līdz oktobrim. “Redz, ko nozīmē labi kartupeļi! Viņi audzējot nelieto ķīmiju, līdz ar to kartupelim ir cita garša, un cilvēki to novērtē. Brāļi grib attīstīt savu biznesu, viņiem vēl priekšā ir pietiekami daudz gadu, un tad es pie viņiem piestrādāšu.”

Atgriežoties pie sava nelielā biznesa, Andrejs Kondratjuks atzīst: lai kā šajos gados ir gājis, meloņu audzēšana, neapšaubāmi, ir bijusi lieliska skola. “Sliktākajos gados, kad laikapstākļu dēļ izauga mazāka raža, es guvu lielisku pieredzi. Piemēram, pagājušogad sausā vasara arbūzu un meloņu audzētājiem bija laba – daudziem izdevās izaudzēt rekordlielu ražu, neskatoties uz to, ka daļu lielo ogu sabojāja putni un stirnas. Lai gan augļu it kā bija mazāk, es atpelnīju iepriekšējos trīs gados šajā biznesā ieguldīto.”

Vēl, viņaprāt, lieliska tendence ir tas, ka Gātciemā pamazām atgriežas lauksaimniecība: “Vēl pirms trim gadiem te bija tikai viens lielais lauksaimnieks, kurš turēja cūkas. Es biju otrs ar saviem pieciem sešiem meloņu hektāriem. Tagad parādījies trešais, un tas jau ir patīkami! Tāpēc prieks, ka var atrast kaut ko pozitīvu arī pašos drūmākajos laikos.”

Ministrija iestājas par samazināto PVN likmi

Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts, taujāts par Latvijas lauksaimnieku un pārtikas ražotāju spēju nodrošināt valsts iedzīvotājus ar pārtikas produktiem, atzīmē, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir satricinājis arī lauksaimniecības nozari:

“Jau pirms tam ražošanas izmaksas Latvijas lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem bija stipri pieaugušas saistībā ar energoresursu cenu pieaugumu, savukārt Krievijas karš Ukrainā ir gan sadārdzinājis resursu un izejvielu cenas, gan būtiski negatīvi ietekmējis piegāžu ķēdes. Tomēr, neskatoties uz to, Latvijas lauksaimnieki un pārtikas ražotāji turpina ražot produkciju līdzšinējā apmērā un spēj nodrošināt mūsu iedzīvotāju pieprasījumu visās pamata pārtikas produktu grupās, kā arī spēj nodrošināt pārtikas produktu izplatīšanu.

Kopš 2020. gada Zemkopības ministrija stiprināja koordināciju un sadarbību ar pārtikas ražošanas nozari. Laikā, kad Covid-19 pandēmijas ierobežošanai bija slēgtas robežas un bija problēmas izvest un ievest pārtikas produktus, Latvijas mazumtirdzniecības veikalos pārtikas produkti bija pieejami plašā klāstā un bez piegādes traucējumiem. Domāju, ka rudenī aktuāls būs jautājums par pārtikas produktu cenu un iedzīvotāju pirktspēju, nevis lauksaimniecības sektora spēju tos saražot. Tāpēc jau šodien ir jāapzina iespējamie risinājumi, kas varētu ierobežot pārtikas produktu cenu straujo kāpumu.

Viens no instrumentiem,  jo īpaši attiecībā uz Latvijas sabiedrības trūcīgāko daļu, Zemkopības ministrijas ieskatā, ir samazinātās PVN likmes piemērošana Latvijā ražotiem pārtikas produktiem. Mēs iestājamies par 5% PVN likmes piemērošanu Latvijā ražotiem pārtikas produktiem – olām, svaigai gaļai, piena pamatproduktiem un svaigām zivīm. Samazinātās PVN likmes piemērošana šodienas apstākļos nebūs pasākums, lai samazinātu cenas patērētājiem, bet gan atbalsta pasākums, lai ierobežotu turpmāku pārtikas preču cenu straujo kāpumu un stiprinātu Latvijas pārtikas ražotājus.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.