Menu
 

Kad satiekas sociālisma politekonomija ar kurzemnieka godaprātu Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Padomju laika traktors, bez tā neiztikt, ja laivas vajag dabūt uz jūru. Foto – Valdis Brauns Padomju laika traktors, bez tā neiztikt, ja laivas vajag dabūt uz jūru. Foto – Valdis Brauns

Liepājas muzejnieka, vēsturnieka Jura Kriķa (dz. 1944. g.) pētījums par Lejaskurzemes zvejniekiem “Lejaskurzemes zveji kopdarbībā”, ko šoruden gatavojamies atvērt Liepājas muzeja dārzā, aizved mūs laikos, kas daudziem šķiet saldo atmiņu kauss – kad zāle bija zaļāka un paši, protams, jaunāki.

Lasot autora pētījumu par zvejiem no Jūrmalciema līdz Pāvilostai, neviļus roka sniedzas pēc tās puses zinātāja, rakstnieka un dzejnieka Olafa Gūtmaņa (1927–2012) grāmatām. Tā kā tradicionāli J. Kriķa apceres iesākam un pabeidzam ar O. Gūtmaņa dzejas rindām, šoreiz ļoti gribētos pacitēt viņa domas no aizraujošā piekrastnieku dokumentējuma “Jūrmalciems” (LiePA, 2001):

“Vakarrīt sākās pamatīga vētra. Pa vasaru atšļukusī jūra kāpa aizvien augstāk krastā, nācās laivu uzvilkt jau līdz priekškāpai. Jūras vējš rauj sausās smiltis gaisā un nes pāri krantei, uzputinot smilšu sanesumus, kur pa vasaru bija uzzaļojusi skopā augu valsts – dzelkšņu zāle, jūras rudzi, ķērpis, lēcas, daža pārdroša plīvurpuķe, kuras stublājus vējš, satinis kamolā, virpina pa laukiem un pļavām, līdz tas aizķeras kādā kārklu krūmā, ievirpuļo aizvēnī. Kamēr vilku laivu, smiltis tā piešķieda acis, ka grauza augu vakaru. Jūra bango vareni. Vienās putu vērpetēs. Viļņi kā kalni gāžas virsū sēkļiem un ar skaļiem rībieniem izšķīst gāzēs. Dun visa Lejaskurzeme.”

Jūrmalciemā pa Olafa Gūtmaņa pēdām

Vai zināt, kādi izskatās jūras rudzi? Latvijas Zvejnieku federācijas priekšsēdis, liepājnieks Ēvalds Urtāns, pats būdams biologs un liels jūras zinātājs, man vienmēr ir atgādinājis, ka jūra nav izklaide, bet sūrs darbalauks, un arī O. Gūtmanis, aprakstīdams piekrastniekus, tūdaļ pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas klausās “jūras vilkos” un raksta:

“Kaut kā vēl turamies. To varētu saukt par individuālo zveju. Jūrmalciema piestātnei joprojām [1992. g.] uzticīgi kādi divdesmit zvejnieki. Salīdzinājumā ar citām vietām tas ir daudz. Jūrmalciemnieki vienmēr ir zvejojuši un gribējuši zvejot. Papē un citur, cik zinu, salasās ievērojami mazāk. Kaut gan piekrastes zvejnieka maizes rieciens nekad nav bijis īpaši biezs, mēs te raujamies kopš 1947. gada, un nevienu brīdi zveja nav pārtrūkusi.

Ir divi traktori, kas kalpo laivu izvilkšanai. Abi stāv jūrmalā. Tiklīdz uzpūš vējš, laivas jādabū augstāk, liedagā tās nevar atstāt, tūdaļ aizskalos viļņi.”

Kā gruntīgākos zvejniekus piekrastnieks Modris Unts O. Gūtmanim min Arvi, Aivaru un Jāni Ziemeļus, jaunos puišus Jāni un Arvīdu Smāģus, Kasparu Kadeģi, Vilni Kronbergu un vēl dažus, kam nags uz zvejošanu.

Pats Modris ir gana kritisks: “Zvejojam ar stāvvadiem. Pagājušais gads [1991. g.] mums bija ļoti bēdīgs. Divus stāvvadus pazaudējām. Vienu pavasara vētrā, otru rudenī izputināja. Jaunu bez 5–6 tūkstošiem latu nevar dabūt. Mēs iztiekam ar stiķēšanu. Liekam kopā no gabaliem.

Ja nāk zive, tad kaut ko nopelnām, bet pa ziemas mēnešiem tā naudiņa visa aizripo projām. Ēst taču vajag. Kaut kas ir jānopērk. Ko tad šajā liesajā zemītē var izaudzēt? Katram mājās šeit kāds sivēns, kāds lops tomēr ir. Tā te dzīvo cilvēki ap 80. Tagad pagastā vajadzēs izņemt jaunās zvejas licences. Nez vai visiem būs līdzekļu, ar ko tās izpirkt. Jo īpaši tad, ja gribi ielikt kādu tīklu vairāk. Neko neceļam, visu tikai pielāpām.”

Vislielākā jūrmalciemnieku bēda un rūpju objekts ir laivu piestātne jeb steķis, ko sauc arī par molu. Izrādās, ka nu jau vairāk nekā 30 gadu par to vietvarai varbūt arī galva sāp, bet, kā rāda laiks, rokas arvien ir par īsām un maks par plānu. Salauztais steķis jau 90. gadu sākumā bija “sāpju bērns”, ko dzirdam arī Modra Unta teiktajā rakstniekam:

“Ar molu ir vislielākā problēma. Vētra izrāva robu. Arī baļķu gali ir appuvuši. Skrūves neturas iekšā. Mols kalpo, lai lielās zvejas laivas varētu ievilkt jūrā. Ja tas nojuks, tad varēs sacīt, ka ar zvejniecību Jūrmalciemā ir cauri. Tur vajag savus 105 tūkstošus latu. Pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Vilsons mūs saprot un atbalsta. Varbūt izdosies ieinteresēt ārzemniekus? Šeit taču varētu viņu motorlaivas piestāt. Par jahtām es nerunāju. Tā mums būtu pārāk liela greznība. Mēs, jūrmalciemnieki, esam pieticīgi ļaudis, mums vajag izdzīvot.”

Piekrastnieku maizei bieza garoza

O.Gūtmanis pats ilgus gadus nodarbojies ar tā saucamo pašpatēriņa zveju, kam bieza garoza un reti kad saldi augļi. 1992. gada 18. oktobrī viņa dienasgrāmatā lasām: “Četros otrreiz ieejam jūrā. Izņemt palikušos tīklus un vienu ielikt to vietā. Kā kaimiņš saka, lai ir, uz ko cerēt. Kad pagājušo reiz pēc iepriekšējās vētras mainījām tīklus, kaimiņš Fedja teica tāpat: lai ir, uz ko cerēt. Taču šī vētra bija tik pamatīga, ka cerības pievīla un nodarīja smagus zaudējumus. Nezūdamies, pie tā jāpierod, jo darīšana ar atklātu jūru.

Kamēr pārvelkam rateļus ar smagajiem tīkliem, ir jau satumsis. Pārnākot mājās, apsēžoties apžāvēties (kāda šļakata jau trāpīja) uz siltā mūrīša, iedomājos, ka tā zvejojušas arī iepriekšējās paaudzes, šīs vecās zvejniekmājas pirmie saimnieki, no kuriem divi jau noslīkuši. Toreiz zvejoja vēl grūtāk un riskantāk.

Šovakar, mums vēl esot jūrā, no mola atstāj arī abas dižās ciema zvejas laivas “Kurzeme” un “Kaija”. Vai nu dodas tralēt, vai driftertīklus laist uz treknajām rudens reņģēm.”

Nobeigums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.