Menu
 

Vīri ūdenszābakos dzintara pilsētā starp ezeru un jūru Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Foto - Valdis Brauns Foto - Valdis Brauns

Vasaras versmē pilsētnieki glābjas lauku plašumos vai pie jūras. Zvejniekam gan viļņu klaids ir ikdiena, kad garie ūdenszābaki uzvelkami pat 30 grādu tveicē. Liepājnieki var justies gana komfortabli – starp ezeru un jūru pat zvejniecības vēstures kontekstā allaž iepūš spirgti un dzesējoši vēji.

Siļķēm vajag uzbērt vairāk sāls

Publicists Rimants Ziedonis savā enciklopēdiskajā Latvijas krasta vērojumu apcerē “Jūras zemē Latvijā” par pilsētu “vētru un dzintara krastā” izsakās šādi: “Liepāja izauga no ostas. Osta vienmēr ir barojusi Liepāju. Izņemot laiku, kad padomju militāristi aizvēra ostu ciet, būtībā vispār slēdza pilsētu. Liepājā ilgi ir bijušas divas ostas: zvejnieku, tirgotāju, liepājnieku osta un militāristu osta, Karosta – kā tāda paralēlā pilsēta, stingri nošķirta, liepājniekiem grūti pieejama un atsvešināta vide. Te bija impērijas rietumu bastions, kas tika iedibināts cara laikos un atkal atdzīvināts padomju laikos. Tā vienmēr ir bijusi Liepājas savdabība – šīs divas paralēlās vides. Abās Liepājas ostās ir vērojama vēsturisku un šodienas akcentu eklektika.”

Savukārt tautsaimniecisku savas pilsētas izvērtējumu pētījumā “Liepāja. Osta gadsimtu griežos” sniedz vēsturnieks Juris Kriķis: “Importam visos laikos Liepājas ostā bijusi krietni mazāka loma nekā eksportam. Laika posmā no 1861. līdz 1914. gadam ieveda preces, kuras galvenokārt pieprasīja Krievijas iekšējais tirgus, īpaši Baltijas reģions. Tradicionāli plašs bija siļķu imports. Ja laikā no 1866. līdz 1870. gadam vidēji gadā ieveda 15 052 mucu siļķu, tad no 1896. līdz 1900. gadam – jau 148 915, bet no 1911. līdz 1914. gadam – 463 940 mucu siļķu. Tās importēja no Zviedrijas, Skotijas, Norvēģijas un Holandes. Sāls imports caur Liepājas ostu ieņēma nozīmīgu vietu līdz 19. gadsimta 70. gadiem, tā imports sāka samazināties, jo sāli pārsvarā sāka ievest no Francijas un Spānijas caur Krievijas dienvidu ostām.”

Vēsturnieks Juris Kriķis izdevis jau četras Liepājas “jūras vilkiem” veltītas grāmatas.


Atjaunotajā Latvijā zvejnieki ar rūpi vaigā

Un tiesa – kas tā par zivju apstrādi, ja aptrūktos sāls?! Gluži kā Atmodas laikos, kad, Latvijai kļūstot brīvai no PSRS, par izejvielām nācās cīnīties vispārējā deficīta apstākļos. Toreiz gan bija pilnīgi citi uzstādījumi, ko itin tieši savā Lejaskurzemes piekrastes dokumentējumā “Jūrmalciems” atminas Olafs Gūtmanis: “Līdz ar Trešo Atmodu zvejniecībā daudz kas, kaut lēni, bet krasi izmainījās. Jau no pašiem pirmsākumiem biju kolhoza “Boļševiks” tautfrontiešu grupā, un man uzticēja runāt par zvejnieku problēmām Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā.

Atsākās piekrastes zveja, kāda tā varēja notikt tikai brīvā valstī ar pavisam citu valsts iekārtu. Zvejnieki atkal kļuva privātīpašnieki. Katrs par sevi, pa vairākiem kopā uz vienas motorlaivas. Latvijai nācās ievērot konvencijas, ko tā bija parakstījusi kā dalībvalsts, kas apzvejo Baltijas jūru. Tas par tālākiem un plašākiem ūdeņiem, bet Kurzemes zvejniekciemos mītošie galvenokārt nodarbojās ar piekrastes zveju. Ik sezonas sākumā izpirka licences par tiesībām lietot dažādus zvejas rīkus: lašu un reņģu tīklus, stāvvadus, velkamos vadus, mencu un lašu ūdas. Nācās ievērot jaunus noteikumus par laivu reģistrāciju, zvejas rīku marķēšanu un aizliegumiem zivju nārsta laikā.

Tālbraucējs kapteinis Aivars Boja nāk no zvejas flotes, un savu augsto darba tikumu viņš lika lietā kā pirmais un ilggadējais Liepājas ostas pārvaldnieks.


Atkārtojās it kā “Ulmaņlaiki”, taču tā tikai šķita. Viss notika citādāk, individuālāk, mežonīgāka kapitālisma apstākļos, piekopjot visai nežēlīgu tirgus ekonomiku. Valsts par zvejniekiem vairs rūpi neturēja. Arī zvejnieki paši vairs neorganizējās ne biedrībās, ne kooperatīvos. Bija sācies pavisam cits posms Kurzemes piekrastes zvejniecības vēsturē.”

Piekrastes zvejnieki un aiz piekrastes joslas strādājošie pirmajos Latvijas neatkarības gados dabūja izbaudīt visas “pirmatnējā kapitālisma” priekšrocības. Nenoskaidrotā un neizdiskutētā Latvijas un Lietuvas jūras robeža neviesa patstāvību ilgtermiņā: “Būtiņģes naftas termināļa tiešais tuvums kā Damokla zobens karājas pār zvejnieku galvām. Ik pa laikam, kad jūra izverd naftas pikučus un mazutu, zvejnieki satraucas, dažs krīt pat panikā: tas ir mans vienīgais peļņas avots! Un tas nav vienīgais piesārņojums, kas apdraud reņģu nārsta vietas, kas veicina dažādu sērgu izplatīšanos starp citām zivīm, kā jau tas piedzīvots ar butēm un zušiem. Baltijas jūra kļuvusi zivju nabagāka. Līdz šim saimniekots uz nebēdu.”

Anatolijs Molokanovs piekrastes zveju papildina ar sev tīkamu vaļasprieku – burinieka “Libava” uzturēšanu.


Kad lunkā iepūš sveši vēji...

Liepājas zvejas osta (bijušā zvejnieku kolhoza “Boļševiks” teritorija) jeb lunka nu nonākusi jaunu saimnieku rokās. Kā vēsta portāls “Liepājniekiem.lv”, būtiskas izmaiņas 2021. gada oktobrī notikušas AS “Kursa” īpašniekos. Zvejniecības uzņēmumā nomainījusies vadība, tam ir arī jauni patiesie labuma guvēji:

“Kopš 5. oktobra “Kursas” valdes priekšsēdētājs ir Uldis Lībergs, kurš iepriekš bijis arī AS “Rīgas ostas elevators” valdes priekšsēdētājs, bet patiesie labuma guvēji ir Rīgā reģistrētās SIA “LGT Holdings” īpašnieki Ivo Buliņš un Ģirts Fišers. Līdz tam kopš 2018. gada marta patiesie labuma guvēji bija Vladimirs Carkovs, Jurijs Homutovs un Henadzi Kuprijenka. Zvejnieku kolhoza “Boļševiks” pēctece AS “Kursa” dibināta 1992. gadā. Agrāk tā bija viens no lielākajiem zivju pārstrādes uzņēmumiem Latvijā, taču pirms vairākiem gadiem akciju sabiedrības darbība apsīka.”

Biologs Ēvalds Urtāns jau ilgus gadus zvejo gan ezerā, gan jūrā un vada Latvijas Zvejnieku federāciju.


“Jūras vilku” dzīve – kā pa viļņiem

Zvejnieku dzīve un sadzīve zvejnieku kolhoza “Boļševiks” laikā gājusi kā pa jūras viļņiem. Stāstnieks Ēvalds Vilks un dzejnieks Olafs Gūtmanis to attēlo itin tēlaini: “Lai kādi atmiņā palikuši padomju laiki, zvejniekiem tie saistās ar iespēju labi nopelnīt. Labāk nekā jebkad. Daudzi no nabadzības tika pie pārticības, nevajadzēja pašiem rūpēties par zivju tālāku pārstrādāšanu. Valsts maksāja pieticīgi, bet, ja pagadījās rekordlomi, varēja tikt pie turības. Tolaik mencu, reņģu, brētliņu bija pilna jūra. Nekādi limiti vai nārsta laika aizliegumi neeksistēja. Kāsa, cik un kā var.

No tiem laikiem rekordisti mencu nozvejā ar traļiem, brētliņu karaļi. Zvejnieki, apveltīti ne vien ar zināšanām un apbrīnojamām darba spējām, bet arī ar “fenomenu”, ko var dēvēt par veiksmi. Reizēm pat grūti izskaidrot: vienos un tajos pašos apstākļos un zvejas kvadrātos, bet dažam pilni tīkli un traļi kā piestūķēti zivīm, bet citam pavisam pieticīgi. Lai apjaustu šīs likumsakarības, pašam jākļūst par zvejnieku un jāizdzīvo savs liktenis uz jūras. Kaut dažu gadu garumā.”

Ivars Roga simboliski apvieno patīkamo ar lietderīgo – ir piekrastes zvejnieks Jūrmalciemā un jūrnieks Liepājas ostas flotē.


Liepājnieki turas. Pilsētā zem liepām starp ezeru un jūru. Tie nepadodas, un lielisks pierādījums tam ir liepājnieka, Latvijas Zvejnieku federācijas vadītāja Ēvalda Urtāna dedzīgums piekrastnieku ikdienas problēmu risināšanā. Un cīņā par akcizēto dīzeļdegvielu zvejniekiem un saprātīgā skatījumā uz roņu posta darbiem zvejnieku tīklos un murdos. Tā ir apsveicama spēja objektīvi skatīties uz nozari kopumā – ne tikai Lejaskurzemē, bet visā Latvijā, kur zvejniekiem nebūs lemts pārvērsties par etnogrāfisku materiālu Dzintarjūras piekrastē, bet gan par ilgtspējīgu tautsaimniecisku segmentu, ko mums nodrošina Latvijas dalība Eiropas Savienībā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.