Darbaspēka pieejamība jāpalielina uz publiskā sektora rēķina
- Autors: Apriņķis.lv
Foto - pixabay.com
Starptautisks finanšu konsultāciju uzņēmums SIA “Grant Thornton Baltic” savā apskatā norāda, ka darbaspēka trūkuma ilgtermiņā risināšanai un ekonomikas izaugsmei nozīmīgs faktors būs iekšējo resursu mobilizēšana, respektīvi, efektivizējot un samazinot publiskā sektora pārvaldi par labu privātajam sektoram.
Kopš 2019.gada darbavietu skaitā valstī ir samazinājies par gandrīz 33 tūkstošiem – no 912 tūkstošiem uz 879 tūkstošiem, lai gan uzņēmumu skaits nav īpaši mainījies. Tomēr tas noticis uz privātā sektora rēķina, kur darbavietu samazinājums sasniedzis gandrīz 28 tūkstošus, kamēr publiskajā sektorā tas veidoja tikai 5 tūkstošu samazinājumu.
Sabiedriskajā sektorā strādā 32% no visiem strādājošajiem, kas tik nelielai valstij ar tik mazu noieta tirgu ir daudz, ņemot vērā, ka mūsu situācijā ir lielāks spiediens uz privātā sektora spēju “saražot” lielāku nodokļu apjomu, lai uzturētu publiskajā sektorā strādājošos, tostarp policistus, ārstus, skolotājus, kā arī seniorus un bērnus (pabalsti, izglītība, atlaides) u.tml.
Ja vērtē ierēdņu (tikai valsts pārvaldē strādājošo) īpatsvaru uz kopējo nodarbināto skaitu, Latvijā, pēc Eurostat datiem, ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, būtiski atpaliekot no Lietuvas un Igaunijas (13./14. vietā, Latvija 22.vietā). Vēl lielāks ierēdņu īpatsvars ir tikai Luksemburgā, Slovēnijā, Portugālē, Kiprā un Maltā.
Šobrīd veidojas vēl kāda tendence ar negatīvu ietekmi nākotnē, ka augstāks vidējais atalgojums ir sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, salīdzinot ar privāto sektoru. Sabiedriskajā sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pērnā gada nogalē sasniegusi 1669 eiro mēnesī, savukārt privātajā sektorā – 1586 eiro mēnesī. Sabiedriskajā sektorā gada laikā novērojams 15% atalgojuma pieaugums, kamēr privātajos uzņēmumos tas bija tikai 10%.
Ja Latvija vēlas uzlabot savu konkurētspēju, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, tad ir jāatrod iespēja tuvējā nākotnē veikt strukturālas pārmaiņas, atbrīvojot darbaspēku privātajam sektoram un pārkvalificējot. Tas, ka valstij trūkst stratēģiskās vīzijas, apliecina arī aktuālās un pieprasītākās studiju programmas, kas joprojām sagatavo jauniešus profesijām, pēc kurām nav pieprasījums privātajā sektorā.