Menu
 

Mālpils muiža iedvesmojusi romānam Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Vecā gada beigās nāca klajā kino producentes Leldes Kovaļovas debijas romāns – trilleris “Bezvēsts pazudušās”. To izlasīt mani pamudināja fakts, ka autori iedvesmojusi Mālpils muiža, kas manās – bijušās mālpilietes – atmiņās saistās ar sovhoza kantora telpām. Muižas attēls rotā grāmatas vāku. Romāna sižets ir tik spraigs, ka neatlaiž lasītāju, līdz stāsts izlasīts. Ne velti tik īsā laikā romāns iekļuvis pārdotāko grāmatu topā. Gana daudz iemeslu, lai iepazītos ar autori.    

 “Pa logu varēja redzēt deviņpadsmitā gadsimta klasicisma arhitektūras pieminekli – muižu dzeltenā krāsā, ar koši oranžu jumtu, kas spīdēja spožās saules gaismā. Ēka slējās parkā kā karaliene, pulcēdama ap sevi tikai pašu skaistāko. Tur bija plašs un rūpīgi kopts baroka stila parks ar glītu zālienu un ērtu piebraucamo ceļu, stalta strūklaka un nelieli, gaumīgi soliņi. Konstantīns sprieda, ka daudzdzīvokļu nams, kas atradās tik tuvu muižai, pavisam noteikti bojā kopējo ainavu. [..] Visi iegāja muižā. Priekšā bija redzama veranda un spirālveida koka kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem. Griestus balstīja atklātas koka sijas, grīdas klāja lakots parkets. Milzīgi logi ar plašu skatu uz nama priekšpusi un terasi radīja neomulīgu iespaidu, tomēr izskatījās grezni. Slēģi ar ovālu augšējo apmali bija ierīkoti logu iekšpusē.”

Tā muižu apraksta Lelde Kovaļova. Un, lai gan Mālpils pārdēvēta par Mēronu, kas atrodas simt kilometru no Rīgas, tālā nekurienē, lasot Leldes trilleri un zinot, ka muižas prototips ir Mālpils, acu priekšā veidojas bilde. Tajā arī pieminētais daudzdzīvokļu nams muižas tuvumā, kurā vietējie sazīmēs tehnikuma kopmītņu ēku. Tāpat lielie muižas vārti un augstā mūra sēta, parka dīķis, ceļš cauri parkam uz skolu un pilsētiņas centru… Viss tik pazīstams! Izņemot baiso muižas un tās iemītnieku vēsturi, kas ir tik piesātināta baisiem notikumiem, ka pietiktu piecu muižu leģendām. Rakstniece saka: “Ideja bija radīt darbu ar vēstījumu, ka tiekšanās pēc bagātības mēdz novest pie dažādām šausmām, ko reālajā dzīvē labāk nepiedzīvot.”

Iesākumā bija seriāls

Lelde Kovaļova pirmo reizi bija Mālpilī 2013. gadā kādā atpūtas braucienā. Lūkojoties uz muižu, radusies ideja stāstam. “Tā bija vīzija par bagātu krievu ģimeni, kas, bēgot no parādiem Maskavā, iegādājas muižu tālu Latvijas laukos, taču atklājas, ka dzīve namā ir mistikas un dažādu noslēpumu pilna.” Dažus gadus vēlāk Lelde kopā ar vīru Vladu, kurš ir kinorežisors, Mālpils muižā uzņēma iztēlotā stāsta videoversiju – pilotsēriju, ko piedāvāt Krievijas TV tirgum. “Mana pamatprofesija ir producente; es strādāju ar scenārijiem, nevis ar literatūru, – izdomāju idejas īsfilmām, seriāliem, pilnmetrāžas filmām. Arī šis darbs iesākumā bija iecerēts kā televīzijas seriāls.”

Pilotsērija par notikumiem Mālpils muižā guva panākumus. Kovaļovu pāris pat parakstīja līgumu ar Krievijas televīziju, ko paši vēlāk lauza, jo neapmierināja sadarbības nosacījumi. Taču stāsts Leldi neatlaida, līdz viņa nolēma, ka jācenšas īstenot bērnības sapni par rakstniecība. “Sāku rakstīt romānu, bet, kad biju uzrakstījusi jau kādas 300 lappuses, visu izdzēsu, jo likās, ka manuskripts ir šausmīgi vājš. Meklēju iespējas, kur varētu apgūt rakstniecības pamatus, un iestājos Rakstnieku savienības literārajā akadēmijā rakstnieces Inga Žoludes prozas meistardarbnīcā. Pēc gada to pabeidzu un sapratu, ka nu varu mēģināt rakstīt šo stāstu no jauna. Es ļoti kritiski attiecos pret visu, ko daru. Iespējams, ka kopā ar literāro redaktoru arī no iepriekšējā manuskripta varētu kaut kas sanākt, varbūt es toreiz pārspīlēju savu literāro nevarēšanu. Bet labi, ka notika tā, kā notika, – labi, ka izdzēsu uzrakstīto, jo tas bija citāds stāsts – citi notikumi, atšķirīgi varoņi.”

Iepriekšējās versijas pilotsēriju ar Mālpils muižas skatiem joprojām var atrast interneta vietnē “YouTube”. Tajā Mālpils pat tiek saukta īstajā vārdā. “Es šo sēriju nereklamēju, lai to neuztvertu kā romāna ekranizējumu. No interneta neizdzēsām, bet man nepatīk, ja latviešu skatītāji domā, ka tā uzņemta pēc romāna motīviem. Nav! Ja grāmatā Konstantīns ir izmeklētājs, kurš atbraucis uz Latviju, lai risinātu pazudušās sievas lietu, tad seriālā viņš jau dzīvoja Mēronā un šurp atbrauc tikai krievu ģimene, kas, tāpat kā nofilmētajā materiālā, bēg no parādu piedzinējiem Maskavā. Bet vizuāli, protams, var skatīt muižu, ārstu Aleksandru (aktieris Mārtiņš Vilsons) un krievu uzņēmēja ģimeni, kā tos biju iedomājusies.”

Stāsts ir izdomāts

Jautāta, vai nebija doma izmantot arī Mālpils leģendu par pils sienā dzīvu iemūrēto jaunavu Māru, no kā radies vārds Mārpils, kas vēlāk izrunas dēļ kļuva par Mālpili, Lelde vēlreiz uzsver, ka viņas stāsts ir izdomāts. “Mālpils muiža ir izmantota tikai kā vizuālais prototips. Fakti par muižas celšanu un telpu izmantošanas vēsturi gan tur ir, bet stāsts nekādā ziņā nav jāsaista ar reālās muižas un pagasta vēsturi un notikumiem. Tas ir manis izdomāts stāsts par ģeniālu ārstu, kura dzīve izvērtās ļoti pārsteidzoši. Tieši tāpēc literārajā darbā Mālpils kļuva par Mēronu. Pat daudzas ģeogrāfiskas nianses ir tīšām mainītas. Mērona atrodas kaut kur Latvijas nomalē, kur satiksme ir gandrīz izzudusi, – īsti pat nav saprotams, kur tā atrodas, to visu izdomāju.”

Lelde neslēpj, ka Mālpils viņai ļoti patīk. Rakstot “Bezvēsts pazudušās”, brauca turp, staigāja, pētīja… “Ja lasītājs jautātu, vai tā ir Mālpils, es atbildētu: “Jā, tā ir Mālpils.” Bet, ja iebilstu, ka Mālpilī taču nav tas un tas, piemēram, nekad nav bijis dzelzceļa, es teiktu, ka Mālpils mani iedvesmoja ar savu šarmu un skaisto apkārtni, tomēr romāna mazpilsētu sauc Mērona. Tā ir izdomāta, un Mēronas raksturojumā es ļāvos fantāzijai.”

Sapņi un kuriozi

Grāmatas titullapā teikts, ka romāns veltīts autores vīram Vladam Kovaļovam un mentorei Rolandai Bulai. Lelde izstāsta, ka romāna tapšanā viņai palīdzējuši draugi no literārās akadēmijas, kuriem viņa ir ļoti pateicīga. Piemēram, kriminālistikas nianses, kam romānā ir liela nozīme, pārbaudījusi un labojusi titullapā pieminētā rakstniece un bijusī izmeklētāja Rolanda Bula. “Nianšu ziņā autoram jābūt ļoti uzmanīgam. Rakstot par tēmu, ko labi nepārzini, var pieļaut nepiedodamas kļūdas, ko noteikti pamanīs lasītājs, kurš šo tēmu pārzina. Rolanda manuskriptu lasīja trīs vai pat četras reizes. To pārlasīja arī divas redaktores, korektore un galu galā – mani fokusa grupas lasītāji, bet vienalga ir palikušas nepamanītas nianses.” Kad grāmata jau bija nodrukāta, Lelde atklājusi, ka Konstantīns atslēgu ieliek noīrētā 4. dzīvokļa durvīs, bet jau nākamajā teikumā nez kāpēc kāpj augšup pa kāpnēm uz 7. dzīvokli. “Traki!” viņa smejas. “Bet neviens no daudzajiem manuskripta lasītājiem to nepamanīja.”

Jaunā rakstniece nav atmetusi sapni par televīzijas seriālu pēc šī romāna motīviem un noteikti to vēlētos filmēt tieši Mālpilī. “Tagad man ir pārliecība, ka šīs – jaunās versijas – stāsts ir tā vērts, lai to ekranizētu. Ja man tas izdosies, pilnīgi noteikti atkal gribētu filmēt Mālpils muižā, jo visas asociācijas man saistās tieši ar šo vietu, katrs iekšskats un visi ārskati rakstīti, vizualizējot Mālpils muižu. Muižas īpašniekus – Plaužu ģimeni – iepazinu kā ļoti atsaucīgus cilvēkus. Viņi laipni atļāva muižā filmēt pilotsēriju, atļāva arī izmantot muižas attēlu grāmatas vāka dizainam. Ja īpašnieki tomēr nepiekritīs filmēšanai vai būs kādi ierobežojumi, nāksies meklēt citus variantus, ko man ļoti negribētos.”

Taču rakstniecei un kino producentei Leldei Kovaļovai nebūs jāmeklē citas iespējas. Nupat viņa uzzinājusi, ka muižas īpašniece, vēl nepaguvusi izlasīt romānu, saka: “Noteikti! Noteikti atļausim. Jo pilotsērija bija kvalitatīva un profesionāli nostrādāta, un daudzi jau tagad gaida turpinājumu.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.