Menu
 

Dace Micāne-Zālīte: Brīvība ir visaugstākais, pēc kā cilvēks tieksies Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – Kristīne Ozola Foto – Kristīne Ozola

Dzejniece, režisore, dramaturģe un folkloriste Dace Micāne-Zālīte ir latviete, kura pabijusi “abās Daugav’s malās”. Mājās atgriezusies pirms četriem gadiem, tomēr desmit gadi Amerikā krietni stiprinājuši viņas latvietību. Tieši viņa – repatriante – ir pagājušajā vasarā Likteņdārzā izrādītā lieluzveduma “Saule. Pērkons. Daugava” režisore.

Viņa ir arī Gaismas pilī nupat notikušās multimediālās izstādes “Tautasdziesmu teicējas. 1991” kuratore. Daces Micānes-Zālītes pirmā dzejas grāmata “Vāveru gane” izdota 2011. gadā ASV. Otrais krājums – “Zalktenes divas saules” – iznāks šoruden, varbūt pat Dzejas dienu laikā. Bet par saviem nozīmīgākajiem darbiem režisore nosauc dzejā sarakstītu un režisētu izrādi “Mistērija par Rīgu” (2001) un libretu operai “Jūras sāga “Vidzemes Kolumbs”“, kas gaida inscenējumu. Tikmēr ikdienas darbs Ojāra Vācieša muzejā ir Daces garam visnotaļ atbilstoša vide.

– Jūs esat dzejniece, režisore, folkloriste, muzeja darbiniece… Kādā secībā un kāpēc tas viss ienāca jūsu dzīvē?

– Ļoti labi pavaicājāt. Man nekad neviens šo nav vaicājis, bet viss tiešām ir noticis loģiski secīgi. Visa pamatā ir dzīves aicinājums un liktenis, kam seko cilvēka izvēle. Piedzimu Jelgavā, mana mīļotā mamma Gunta Micāne bija literatūras skolotāja, un arī viņa rakstīja dzeju. Lai gan padomju laikā par nacionālistisku uzskatu paušanu viņai bija aizliegts publicēties, tomēr, pateicoties daudzu redaktoru drosmīgai rīcībai, viņa publicējās ar segvārdu Guna Mārēna. Mamma bija vārda cilvēks, savukārt tēvs Jānis Micāns bija mūziķis – visi Jelgavā viņu labi zina kā brīnišķīgu bundzinieku. Mana pirmā izvēle bija mūzika. 1983. gadā beidzu Jelgavas Mūzikas vidusskolas flautas specialitāti, un tas lielā mērā ir iespaidojis manu tālāko ceļu tādā ziņā, ka pēc tam, studējot režiju, vienmēr esmu tiekusies režisēt muzikālu dramaturģiju.

Kad dēls bija mazs, es nodarbojos ar bērnu muzikālā teātra režijām. Ar «Knīpām un knauķiem» iestudējām “Īkstīti” ar Jāņa Lūsēna mūziku, bija vēl citi darbi. Savukārt režija mani aizveda uz nākamo posmu, jo, iestudējot izrādes, gribējās pašai kaut ko likt klāt libretam vai pierakstīt vēl kādu rindu tekstam. Kad Juris Kulakovs strādāja pie muzikālās izrādes “Ieklausies”, brīnišķīgais komponists akceptēja, ka tiek komponēta ne tikai Normunda Beļska dzeja, bet viņš atļāvās muzikālo izrāžu paletē iekļaut arī manus dzejoļus. Esmu ļoti pateicīga Jurim Kulakovam, jo viņš bija pirmais, kurš mani komponēja. Tā es 90. gadu pašās beigās no režisores pārtapu par režisori un dziesmu tekstu autori.

Tā kā mans vīrs ir trimdas latvietis – dakteris Egils Zālītis –, nācies dzīvot arī okeāna tajā pusē. Teātra tur man vairs nebija, toties turpināju režijas studijas Jēlas universitātē, bet tīra radošā impulsa izpausme tolaik bija dzejas rakstīšana. Kamēr biju viena – vīrs darbā, dēls skolā –, bija daudz brīva laika, un es rakstīju. Pateicoties Amerikas latviešu apvienībai, iznāca mana pirmā dzejoļu grāmata “Vāveru gane”, kuru atvēru Ojāra Vācieša muzejā Rīgā – te notikuši arī vairāki mammas dzejas vakari.

Paralēli mani visu laiku ir interesējusi folklora, jo īpaši kopš 1991. gada, kad Andris Slapiņš mani uzaicināja braukāt pa Latviju ekspedīcijās un vākt folkloru, lai gan tolaik to zināju tikai tik daudz, cik mācīts mūzikas vidusskolas kursā. Aizbraucām, un tieši šogad ir noslēdzies milzu loks, jo šo pirms 29 gadiem vākto materiālu multimediālā izstādē “Tautasdziesmu teicējas. 1991” pusotru mēnesi izrādīja Gaismas pilī. Satiekot teicējas, folklora man kļuva tuva, jo tiku klāt ļoti vērtīgam tīrradnim. Savukārt, dzīvojot ASV, labi sapratu, ka cilvēkam ir kaut kādi sapņu punkti un ir pamatu jeb atbalsta punkti. Viens no pamatiem ir, ka tu saproti savas tautas īstās, patiesās lietas, bez kurām neesi šai tautai piederīgs. Pirmkārt, tā, protams, ir valoda. Otrkārt, tās ir tradīcijas, treškārt, tā ir savstarpējo attiecību ētika. Jo tautas pasaulē ir dažādas un, kā zinām, saskarsmes likumi dažādām tautām ir atšķirīgi. Ja latvietis klusē, tas nenozīmē, ka viņam ir garlaicīgi, trūkst vārdu vai ir bail runāt. Ja latvietis klusē, bieži vien tas ir cieņas apliecinājums.

– Kā vienkāršos vārdos cittautietim pastāstīt, ar ko latviešu folklora ir īpaša? Kāpēc, piemēram, mūsu dainas ir iekļautas UNESCO mantojumā?

– Ļoti vienkārši: īpaša tā nav ne ar ko! (Sirsnīgi smejas) Daudzām tautām ir tikpat skaista folklora, un katrai tautai sava folklora ir īpaša. Bet varam skaidrot, kas mums ir atšķirīgs. Mūsu folklorā skaistums ir izcelts kā liela vērtība. Īsi pirms devos prom no ASV, man sanāca vērtīga saruna ar arhitektu Gunāru Birkertu. Mēs aizrunājāmies par folkloras lietām, jo viņa vecāki arī bija folkloristi. Prātojām, kā tas varēja būt, ka mūsu senči – dzimtcilvēki, kas smagi un grūti strādāja, – ar savas dzīves ne-vieglumu prata un spēja pasauli redzēt skaistu.

Kā tas viss pārvērtās sudraba birzīs un zelta piekariņos? No mitoloģijas viedokļa, latvieši spējuši redzēt sakrālo ainavu – kaut vai saulrieta skaistumu, kurā ir šis dievišķais. Pāri sadzīviskajam spējuši ieraudzīt jūras, meža skaistumu, cilvēka skaistumu… Tas, lūk, ir svarīgs moments mūsu folklorā. Otrs ir dabas ritums, kas iet cauri cilvēka dzīves ritumam. Mums joprojām ir saglabājušās četru gadalaiku svinēšanas paražas un ir svarīga saruna ar dabu; mēs novērtējam, ko nozīmē tēva stādīts ozols, mātes koptas rozes. Latvietim tas nav tikai botānisks augs, mēs tajā redzam kaut ko no tuva cilvēka klātbūtnes. Un folkloras mantojums skaisti pāriet arī mūsu literatūrā – prozā, dzejā, dramaturģijā.

– Folkloras zināšanas palīdz režisores darbā vai dzejas rakstīšanā? Paver jaunus apvāršņus?

– Nevaru teikt, ka es folkloru zinu. Ir daudz cilvēku, kas to zina bezgalīgi labāk par mani. Drīzāk varu teikt, ka es to jūtu un ar šo sajūtu jūtos labi. Nav tā, ka es varu pārliecinoši dalīties ar paradumiem vai ticējumiem. Bet, ja, strādājot pie kāda uzveduma, man kaut ko vajadzēs, zināšu, kurā grāmatā to sameklēt, un uzticēšos autoriem, kas to sakārtojuši. No otras puses, nevajag nemaz pētniekus. Folkloru katrs pats var ļoti labi sajust caur vienkāršiem cilvēkiem, tiem pašiem tautasdziesmu teicējiem. Esmu laimīga, ka, dzīvojot Amerikā, Masačūsetsā, man bija iespēja piedalīties indiāņu vasaras beigu svinēšanas rituālā, kopā padancot jūras krastā. Viņiem pat nav skatuves. Viņi iesprauž zemē četrus kadiķus, un tas kvadrāts ir lauks, kurā viņi dejo. Īstenībā brīvdabas uzvedumiem nav vajadzīga skatuve. Skatuve ir pati daba.

Jūs vaicājāt, kuri ir mani mīļākie darbi. Viens no fiziski grūtākajiem, bet skaistākajiem un emocionāli piepildītākajiem darbiem bija pagājušogad, kad akcijai “Baltijas ceļš” bija 30 gadu atcere, un tam par godu Likteņdārzā notika koncerts “Saule. Pērkons. Daugava”. Skatuve bija amfiteātra lejas daļa, un aiz muguras plūda Daugava. Un līdzās akmeņu krāvumi, ko mūsu cilvēki sanesuši, domājot par saviem deportācijās cietušajiem tuviniekiem. Akmeņu krāvumi, dziesma, deja un Daugava – nekā vairāk. Brīnišķīgs brīdis bija, kad Daugavā ar laivu ievedām ziedojumu vainagu. Lūk, tādi brīži paliek atmiņā, kad ir kaut kas piepildīts un apliecināts. Tāds notikums palīdz arī augt Likteņdārzam. Tāpēc man tas ir mīļš darbs.

– Ko jums nozīmē vārds “kultūra”?

– Runājot par kultūru, es vairāk domāju par mākslu. Par mākslas izpausmēm. Par radīšanas procesu, kā rezultātā var rasties kultūrai piederīgs auglis. Jā, man kultūra noteikti ir radošais process. Tikmēr tas, cik mēs katrs pats gribam lasīt, rakstīt vai muzicēt un kādā līmenī, ir katra individuāla izvēle, kas atkarīga arī no jomas, kurā esi izglītojies. Lai gan saka, ka tagad viss ir postmoderns, un cauri, tomēr, apgūstot akadēmiskās zināšanas, cilvēks uzzina mākslas pasaules posmus, stilus, novirzienus, novitātes. Gluži tāpat kā ārsts saprot visu par ķermeni, tāpat mākslā izglītots cilvēks saprot estētisko, radošo pasauli. Tāds cilvēks citādi izvēlas un citādi bauda mākslu jeb kultūru. Tagad studējot doktorantūrā, es atkal kaut ko cenšos ieraudzīt citādi. Prāts mums ir dots, lai mēs to visu laiku asinātu. Tai pašā laikā latviešiem ir ļoti labs formulējums – sirdsgudrs. Sirdsgudrs var būt cilvēks arī bez akadēmiskām zināšanām, taču viņa dzīves pamatā ir citi likumi un pamatnostādnes, no kurām aizejot notiek cilvēka degradācija.

– Un izglītots jeb inteliģents ne vienmēr ir sirdsgudrs…

– Pat nezinu, kurā laikā parādījās vārds “inteliģents”. Vai tik ne padomju laikā līdz ar vārdu “proletariāts”. (Smejas) Tad varbūt labāk runājam nevis par inteliģentiem, bet par gara aristokrātiem, un tādi ir daudzi mūsu radošie cilvēki, arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, Imants Lancmanis un daudzi citi. Un te nekas vairs nav jākomentē. Gara aristokrātija apliecina, ka esam saules pusē. Esmu pārliecināta, ka māksla un kultūra cilvēku nekad nerīdīs uz ļaunu, tā vienmēr turēs augstu otru – sirdsapziņas pusi.

– Pat ja tās galaproduktā netiek slēpts ļaunums – attēloti slikti tēli, ļauni notikumi?

– Bet protams! Kā citādi?! Ne tikai literatūrā, arī kino un teātrī tas ienāk, jo caur ļauno autors runā par labo. Rāda ļaunumu, bet uz to neprovocē. Līdz ar to mēs izsaucam lasītāja vai skatītāja reakciju; viņš saprot, ka te bija netaisnība, te – degradācija; saprot, cik tas ir drausmīgi, ja visu laiku ir meli. Svarīgi, lai lasītājā vai skatītājā rodas rezonanse: protests, skumjas, svētas dusmas vai līdzjūtība – jebkas, kas stiprina cilvēcīgas jūtas. Arī pasakās taču biedē un pūķim galvas nocērt. Tur, kur vajag, tur bungas jārībina stiprāk. Mūsu tauta ir ļoti labi pierādījusi visai pasaulei, ka pret ārkārtīgi lielu netaisnību, kad valstis bija okupētas, bet tika definēts, ka nav okupētas, cilvēki prot protestēt, vienkārši sadodoties rokās – mierīgā veidā, kā tas notika “Baltijas ceļā”. Tas ir viens no izcilākajiem piemēriem, kas ir jāatgādina, par ko ir jārunā vēl un vēl, jo nav lielāka spēka par cilvēku vienotību. Un kur nu vēl cēlāks mērķis, kā izvest savu tautu un valsti no nebrīves. Jo brīvība ir visaugstākais, pēc kā cilvēks tieksies. Kā tagad Baltkrievijā!

– Daudziem ārzemju latviešiem būtu atšķirīgas sajūtas, par šo tēmu runājot.

– Būtu. Es gan īsti par to nevaru runāt, jo esmu bijusi arī otrā pusē. Bet, ja latviešiem ārpus dzimtenes nebūtu patriotisma, viņiem nebūtu ne latviešu skoliņu, ne diasporas Dziesmu svētku un teātra festivālu – tā visa vienkārši nebūtu.

– Piekrītu. Reizēm man šķiet, ka viņi latviskumu tur augstāk nekā mēs Latvijā.

– Jā, jo viņiem nav Latvijas. Kā teicis Jaunsudrabiņš: “Turi Latviju ieslēgtu dziļi sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.”

– Pieminējāt, ka esat bijusi otrā pusē. Atgriežoties pie sarunas par kultūru: vai ir atšķirības kultūras pieprasījuma ziņā te un tur – Amerikā?

– Tā to nevarētu definēt. Jo pieprasījums ir viena lieta, bet tas, ko finansiāli var atļauties, otra. Tāpēc salīdzinājums būtībā nav vajadzīgs. (Pārdomā) Nu labi! Amerikā nekad nebūs Dziesmu svētku, jo tur nav vienotas nācijas, nav dziedāšanas tradīciju, tas tur nav realizējams. Kad ASV ik pa laikam notiek latviešu diasporas Dziesmu svētki vai teātra festivāli, Amerikas mērogā tie ir mazi, šauras nozīmes pasākumi, kaut arī latvieši sabrauc no pasaules malu malām, paliek viesnīcās un tā tālāk. Latvijā tas būtu milzu notikums. Tāpēc to apjomu nevar salīdzināt. Par pieprasījumu runājot, jebkurš cilvēks, kurš ir izglītots kādā jomā, pratīs atšķirt, kas ir mākslas vērtības. Protams, ir arī demokrātiskāki žanri, un arī tas ir normāli. Amerikā ir ārkārtīgi laba izglītības sistēma, tur ļoti labi iemāca. Varu to apstiprināt, jo dēls Krišjānis mācījās Amerikas skolā. 4. klasē viņi jau zina pasaules mitoloģiju. Arī universitātes Amerikā ir absolūti izcilas, esmu laimīga, ka esmu studējusi Jēlas universitātē. Bet arī Latvijas augstskolas ir brīnišķīgas.

– Kādas norises vai problēmas Latvijā un mūsu sabiedrībā jūs satrauc?

– Es nerunāju par problēmām. Es tās risinu. Es varu iet “Baltijas ceļā”, bet problēmas jārisina tiem, kas ir valdībā. Un viņiem tas ir jādara! Ar šo interviju es neko nevaru izmainīt.

– Toties šīs intervijas noslēgumā jūs varat “Kodola” lasītājiem veltīt savas dzejas rindas.

– Mīļuprāt!

Kur zeme 

Kur zeme,
Kur baltākās mākoņu dūnas?
Kur zeme,
Virs kuras 
Vējš mākoņiem buras?
Un zemes klēpis 
Pieķēries mežmalai
Līdzi ceļgalam.
Pīpeņu, smilgu, madaru
Pļavas dzelmē – 
Acis Dievu sudraba mētelī meklē.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.