Menu
 

Iveta Ratinīka: Kāpēc mēs veidojam šo seklo, muldētspējīgo sabiedrību? Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka. Tā pati, kuru pirms pieciem gadiem preparēja tikumības skandālā, jo dzejas analīzē skolā viņa bija izmantojusi dzejoli, kurš nepatika tikumības sargiem. Tas bija signāls, ka mūsu valsts šķietamajā demokrātijā tomēr pastāv cenzūra.

Par spīti centieniem Ivetu noknābāt, notika pretējais – viņa ir kļuvusi par viedokļa līderi izglītības jautājumos. Atkārtoti ievēlēta Rīgas domē un šomēnes, visticamāk, kļūs par Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāju. Īsi pirms Skolotāju dienas sarunājamies par izglītību, zināšanām un kompetencēm.  

– Tu esi viens no turbo cilvēkiem: skolotāja, literāte, politiķe, mamma. Varbūt kaut ko vēl nenosaucu?

– Šobrīd esmu skolotāja pat veselās divās skolās. Darbs otrā skolā gan ir arī eksperiments, lai saprastu, cik atšķirīgas var būt pieejas darba organizācijā un sadarbībā starp kolēģiem un administrāciju, skolēniem un vecākiem. Man tur ir viena 12. klase, kurai jāpalīdz sagatavoties, lai cieņpilni nokārtotu eksāmenu, jo diemžēl attālinātā mācīšanās kvalitatīvi iespējama ir tikai tādā gadījumā, ja pirms tam skolēnus īpaši sagatavo, bet, pats galvenais, rūpīgi pielāgo metodes un formas. Vai otrs variants – ja ir izcili motivēti skolēni, kas, būsim atklāti, tādi visbiežāk nav. Ilgstoši dzīvojot nosacītā brīvībā, viņi diemžēl vairs nespēj saņemties. Āgenskalna Valsts ģimnāzijā man ir trīs 11. klases, bet pa abām skolām kopā tā nav pat viena pilna slodze.

– Negribi pilnu slodzi, vai arī skolas nevar tādu nodrošināt?

– Var nodrošināt, jo skolotāju deficīts ir milzīgs, bet, kā jau minēji, esmu arī Rīgas domes deputāte. Domē turpināšu strādāt Izglītības, kultūras un sporta komitejā, un, ja ikdienā nestrādā skolā vai kultūras iestādē, deputāts zaudē realitātes izjūtu. Ir jāredz, kā tavs lēmums darbojas praktiski dzīvē – aiz cipariem jāredz dzīva cilvēka seja un reakcija.

– Tātad vismazāk laika un enerģijas atliek literārajai darbībai?

– Tas ir sarežģīti, bet literārā darbība manā gadījumā ir saistīta ar ļoti negatīvu vai saasinātu emociju izpausmēm. Šobrīd, ja neņem vērā milzīgo darbu apjomu, manā dzīvē ir salīdzinoši harmonisks periods, līdz ar to nav negatīvo emociju, uz kuru bāzes radīt apjomīgus literāros tekstus. Vienkārši – nenāk tie teksti.

– Tad jau būs nevietā jautājums, ko tev nozīmē septembris – drīzāk zinību vai dzejas mēnesi?
– Man vienmēr rudens paticis labāk nekā citi gadalaiki. Parasti ir jau patīkami vēss, var sākt domāt. Man nepatīk karsts laiks, klimata sasilšana manī iedveš šausmas. Gaidot šo rudeni, bija patīkami iedomāties, ka atkal varēšu strādāt dzīvā kontaktā ar skolēniem, jo es neticu, ka ilgtermiņā ir iespējams mācīt produktīvi, ja nav dabiskās saskarsmes. Bērniem, jauniešiem socializācija ir ļoti nepieciešama attīstībai un izaugsmei. Arī nometnē, ko vasarā vadīju, redzēju, cik ļoti viņiem gribas vienkārši parunāties, paberzēties vienam gar otru, kopā pasportot. Tālmācība, jo īpaši metodiski tik haotiska, nav vērsta ne uz komunikāciju, ne individuālu izaugsmi.

– Un ko tu domā par kompetenču izglītību?
– Manuprāt, mēs līdz galam neapzināmies, kādas sekas tā radīs. Un pilnīgi noteikti nepietiekami ieklausāmies skeptiķos, kā manī un daudzos citos pedagogos. Jaunā tendence reāli ir daudz garāks ceļš līdz rezultātam, nav skaidrs, kāpēc no daudz kā esam atteikušies par labu kam citam, turklāt nepārdomātam. Skolotājam ir nepārtraukti jāizklaidē un jāpārsteidz, jākonkurē ar to, kas skolēnu interesē individuāli. Jā, skolotājam jābūt interesantam, bet viņam jābūt prasmīgam arī telpā bez interneta un ar parasto tāfeli vai vispār bez tās. Galvenais, lai skolotājs ir labs stāstītājs. Jo, ja skolotājs nav labs stāstnieks, viņš nevar palīdzēt veikt ceļu līdz zināšanām.

Tas, ko nevaru un negribu piedot šai sistēmai, ir princips, ka latviešu valoda un literatūra ir nošķirta viena no otras. Man nav pieņemams, ka vidusskolā ir būtiski samazināts gan valodas, gan literatūras stundu skaits. Ir pat tādas 12. klases, kurām būs viena literatūra nedēļā! Tā ir pilnīga ņirgāšanās par jomu, kas skolēnam izveido pasaules redzējumu.

– Jo tieši valoda taču ir nacionālās kultūras pamatu pamats.

– Lūk! Tāpēc, manuprāt, pilnīgi aplama pamatskolas posmā ir dzimtās valodas apguve pēc svešvalodu metodikas, kad centrā ir teksts/satura tēma. Ja mazais cilvēks grib saprast, kas nav pareizi, kā lai viņš zina, ka vajag atkārtot, piemēram, tieši divdabju pareizrakstību, ja tā nav mācīta teorētiski? Es neredzu ceļu, kā no šādas pļurkstēšanas ar nelielu gramatikas piesaisti var nonākt līdz augstākajam līmenim valodas apguvē vidusskolā. Jā, bērnudārzā kompetenču pieeja ir amizanta un forša. Bet kāpēc mēs nepieļaujam kompetenču pieeju auto vadīšanas kursos? Kāpēc tur sākam ar noteikumiem, bet uzskatām, ka pavirša attieksme pret valodu ir pieņemam? Kāpēc tik ļoti paļaujamies uz “man tā šķiet”, “tāda ir mana gaume” un tamlīdzīgi? Tāpat es nesaprotu, kāpēc mājturība paredz mazāk strādāt ar rokām. Arī tur dominē dizains un tehnoloģijas, nevis rokdarbi.

Tāpat neredzu lietderīgumu tam, kāpēc šogad tika palaists kompetenču modelis, apzinoties, ka pandēmija nekur nav pazudusi un mācības būs jāīsteno vai nu daļēji attālināti, vai, ja situācija saasināsies, pilnībā attālināti. Skolotājs skraida pie bērniem, nevis strādā no sava kabineta, kur viņam pa rokai ir mācību līdzekļi. Saprotu epidemioloģisko vajadzību tā darīt, bet situācijā, kad skolotājam ir četrreiz, piecreiz un sešreiz vairāk darba, vēl gaidīt, ka viņš veidos unikālus materiālus, bet tas nekādā veidā netiek papildus apmaksāts…

Laikā, kad ir milzīgs skolotāju deficīts, bet skolotāju aktīvā paaudze noveco, pieprasīt šādu milzīgi radošu, bet neapmaksātu darbu ir necienīgi. Un necienīgi ir solīt, ka līdz tādam un tādam datumam būs piemēri, materiāli un tā tālāk. Kur tie ir? Nu kur viņi ir?! No kolēģes saņemot divpadsmit laboratorijas darbus dzejoļu analīzē, ko man atsūtīja kā iedvesmojošu piemēru, bet kas dzejas analīzi vulgarizē līdz auga preparēšanai (atrodi trīs epitetus, trīs metaforas, un ko tu no tā vari secināt? Kāda bija tava izejas hipotēze?), man kļūst neomulīgi.

Kompetenču pieejas vienīgā jēga, manuprāt, ir sadarbībā starp priekšmetu skolotājiem, starp skolēniem un informācijas aprite, sinhronizējot tēmas, ko apgūst dažādos mācību priekšmetos. Bet mani šokē pārliecība, ka skolēna darba vērtēšana traumē skolēnu, tāpēc arī vidusskolām būtu jāatgriežas pie aprakstošā vērtējuma – kā pirmsskolās: šo apguva, to apguva nepietiekami utt. Manuprāt, vidusskolā tā ir primitivizācija un vulgarizācija. Cilvēks, kurš pieradis pie atzīmēm un regulāra sava darba vērtēšanas, jūtas bērnudārznieka pozīcijā. Jādomā, ka skolēns, viņa pašapziņa ir galertveidīgs izstrādājums, ko jebkura kritiska reakcija izjauc no ierastā stāvokļa. Jā, pilnīgi nepieļaujams ir mobings vai personības kritika skolā, bet, ja mēs kritizējam vai analizējam konkrētu darbu un tā rezultātu, ja to novērtējam objektīvā kontekstā, mēs bērnam nekaitējam ne mazākajā mērā. Turpretī tagad, kad audzējam siltumnīcas apstākļu bērnus, kuriem būs jāspēj konkurēt ar pasauli, kas nedarbojas pēc šāda paša modeļa, vai mēs nekaitējam? Es tiešām neticu šai reformai. Uzskatu, ka tā ir ļoti aizdomīgi līdzīga līdzekļu apgūšanai.

– Kādi būs tagadējie pirmklasnieki pēc šādas divpadsmit gadu kompetencēšanās?

– Viņi jau nepazīs citu mācīšanās modeli. Bet būs zaudējuši to, ko mēs saucam par pēctecīgām, strukturētām zināšanām. Tāpēc mani ļoti šokē šis “lielo ekspertu” uzstādījums, ka galvenais ir diskutēt. Kā tu vari diskutēt, ja tu neko nezini? Kāpēc mēs veidojam šo seklo, muldētspējīgo sabiedrību, kas vēro un komentē bez zināšanām? Es ļoti baidos, ka tagadējā digitalizācija cilvēku padara tādu, kuram izslēgtas elektrības gadījumā nebūs satura.

– Bet vai skolotājs nevar spītīgi, paklusām turpināt mācīt pēc savām metodēm?

– Paldies dievam, skolotāja autonomija joprojām nav iznīcināta. Tieši tāpat kā dažus citus opozīcijas pārstāvjus, arī mani biedē, ka likumā tālmācība tiek iestrādāta kā normāla mācību forma. Biedē, vai tas nenonāks līdz principam, ka var iztikt vispār bez skolotāja; ka var ieslēgt tehnoloģiju, kurā ir kaut kādas uzdevumu, kontroles un pārbaudes vietnes. Mani biedē vairākos izdevumos intervēto skolotāju eksaltētā sajūsma par visu šo procesu, jo tie, kas skolās ieviesa aprobējošo saturu, neaprobēja īstus, eksistējošus materiālus, bet savu interpretāciju par šo saturu. Es tāpat mācītu ar tiem uzsvariem, kā es vēlētos. Bet ir vajadzīgs standarts, kurš pasaka, kādi mērķi man jāsasniedz. Taču mani kaitina “ekspertu” pārliecība, ka viņiem jādod man arī pilnīgi noteiktas norādes, pa kādu ceļu man būs jāiet.

– Vai tas neizklausās pēc nulles demokrātijas demokrātiskā laikā un valstī?

– Izglītības vadībā tiešām redzu, ka tikai vieniem cilvēkiem un vienām organizācijām, un vienām nevalstiskajām organizācijām ir taisnība. Skolotāju komentāri un atgriezeniskā saite netiek ņemta vērā.

– Jau pirms kompetenču izglītības jauniešiem bija dramatiska latviešu valoda – pareizrakstība, runa. Cik tas ir nopietni, un ko ar to var darīt?

– Te, pirmkārt, vainīga angļu valodas ietekme. Arī jaunajā saturā angļu valodas stundu ir vairāk nekā dzimtās valodas stundu. Skolēni daudz lasa angliski, nevis tulkoto literatūru, pēdējos gados tas īpaši skaidri redzams. Daudziem latviešu valodas gramatika ir sliktākā kvalitātē nekā angļu. Turklāt jaunais mācību saturs mudina daudz pētīt internetā, un ko viņi tur redz? Viņi redz primitīvu valodu. Arī medijos pirmais, kas tiek iznīcināts, ir korektors. Ziņas uzrakstītas tādā kvalitātē, it kā tās būtu gatavojis nevis latviešu žurnālists, bet “Google” tulkotājs. Tas, ka mēs pieļaujam, ka mediji ir pilni ar kļūdainu valodu – pat nevis stilistiski neveiklu, bet tieši kļūdainu –, ir veids, kā padarām gramatiku relatīvu. Ļoti daudz jauno zinātnieku iet šo gramatiskās relativitātes ceļu.

– Kurā brīdī tas ir sācies?

– Tajā, kad humanitāro izglītību sākām uztvert kā mazāk būtisku. Es nesaku, ka eksaktās zinātnes jāmāca mazāk, bet pilnīgi noteikti nevajadzētu atteikties no obligātas lasīšanas.

– Pārejam pie politikas… Ja Rīgas domē kļūsi par Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju, kuram vērsim pie ragiem ķersies vispirms?

– Visas partijas ir vienotas uzskatā, ka jārisina bērnudārzu pieejamības problēma, bet man personīgi šķiet, ka vēl svarīgāka ir skolotāju problēma. Rīgā akūtāk nekā citur valstī jūtams skolotāju trūkums. Ir nepārtraukta cīņa ar Pierīgu, kas skolotājus pārvilina ar lielākām algām. Man kā skolotājai ir prieks, ka vismaz Pierīgas skolas tiešām dāsnāk atalgo pedagogus, tomēr šeit būtu vieta sadarbībai, nevis vakanču karam. Protams, ir jāpaaugstina algas, īpaši pirmsskolā strādājošajiem – viņiem vispirms. Bet ar to vien nebūs līdzēts. Jācenšas mudināt jauniešus izvēlēties pedagoģiju kā cieņpilnu un veiksmīgu karjeras izvēli. Jādomā par sociālo pakalpojumu grozu tiem, kuri izvēlas studēt pedagoģiju un kā jaunie speciālisti uzsāk šo darbu.

Kultūrā redzu iespēju sakārtot pāreju no balagāniski lielajiem, dārgajiem pasākumiem uz kaut ko nelielāku, bet daudzveidīgāku. Ar laiku būs jādomā arī par to, kā skolai kļūt par apkaimes kultūras centru. Skola šobrīd ir diezgan noslēgta vide, bet ir iespējams paplašināt tās funkcijas, piesaistot nevalstisko organizāciju līdzekļus, racionalizējot ēkas uzturēšanas un administrēšanas izdevumus. Par savu misiju redzu veicināt dialogu, nevis pretrunas starp ļoti dažādajiem politiskajiem spēkiem.

– Kad ienāci politikā, vai uz tevi kā uz radošu cilvēku neraudzījās aizdomīgi, sak, ko gan šī sajēgs?
– Nē, jo es jau ienācu ar skaļi izskanējušo tikumības skandālu, līdz ar to bija skaidrs, kurš ir mans fokuss, ka es skandalēju nevis par bedrītēm asfaltā vai koku likteni pilsētā, bet par izglītību, tās kvalitāti, arī par cilvēktiesību jautājumiem.

– Pieminēji skandālu. Daļa sabiedrības to vēl ilgi neaizmirsīs.

– Tas, vai mēs strīdamies, kādi teksti ir vai nav jāizvēlas mācībās, ir sīkums, bet ir būtiski apzināties, ka mums ir atšķirīga izpratne kaut vai par ģimenēm, bet, to noklusējot, mēs diez vai kaut ko panākam. Diemžēl skolotājos visi šie grozījumi ir veicinājuši pašcenzūru. Un pašcenzūra pedagoģijā nav visvēlamākais; ja skolotāji baidās runāt par cilvēka anatomiju, fizioloģiju, higiēnu un seksualitāti, rodas situācija, ka esam līderi seksuāli transmisīvo infekciju un HIV izplatības ziņā, tajā skaitā jaunatnes vidū. Jo nezināšana un nerunāšana par šiem jautājumiem liek jauniešiem meklēt informāciju neuzticamās vietās.

– Noslēgumā lūgšu kādu novēlējumu “Kodola” lasītājiem, kas visi savulaik ir bijuši skolēni, gandrīz visi – skolēnu vecāki, daži – pat skolotāji.

– Visiem – gan skolēniem, gan skolotājiem – ļoti būtiski būtu atcerēties to prieku, paļāvību, zinātkāri un brīnuma priekšnojautu, ar kādu mēs uzsākām skolas gaitas. Skolotājiem būtu svarīgi atcerēties, ka viņi nav pakalpojuma sniedzēji. Viņi mācību procesā ir kompetentas, patstāvīgas būtnes, kam jāpaļaujas uz savu spēku un varēšanu, nevis nepārtraukti jādomā, ka tiem, kas viņus šobrīd mēģina pārveidot, ir viennozīmīgi pareizais skatījums. Ļoti būtiski ir noticēt sev, bet vienlaikus būt saprātīgiem un kritiski domājošiem, nepārvērtēt savu spēku, pārāk lielo optimismu vai centību. Arī šajā gadā būs svarīgi dzīvot kvalitatīvi un arī izdzīvot. Tas ir svarīgāk, nekā būt pirmrindniekam sveša mērķa īstenošanā.

1 komentārs

  • Dace
    Dace Ceturtdiena, 15 Oktobris 2020 15:12 Komentāra saite

    Paldies, Iveta! Tagad jūtos stiprāka turēties pie savas pārliecības, sirdsapziņas un veselā saprāta, kam ar jauno kompetenču ieviešanu ir maz kopēja.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.