Menu
 

Slavenais diriģents Krišs Deķis – Carnikavas skolas pedagogs Apriņķis.lv

  • Autors:  Olga Rinkus, “Carnikavas Novada Vēstis”
Foto - “Carnikavas Novada Vēstis” Foto - “Carnikavas Novada Vēstis”

Latvijas mūzikas dzīve nav iedomājama bez kormūzikas un tās veidotājiem – kordiriģentiem. Viens no 20. gadsimta izcilākajiem kordiriģentiem ir Krišs Deķis (dzimis 1918. gada 17. oktobrī, miris 1984. gada 13. novembrī), kurš jaunības gadus pavadījis Carnikavā. Viņš piedzima mēnesi un vienu dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas dienas un gandrīz piecdesmit gadus darbojās Latvijas mūzikas laukā – bija kordiriģents, pedagogs, viens no zēnu koru kustības dibinātājiem, komponists un kultūras dzīves organizators. 2019. gadā Matīss un Aigars Tuči izdeva grāmatu “Krišs Fridrihs Deķis. Skolotājs un diriģents ar prievīti”.

Mierīga un cerību pilna dzīve pirms Otrā pasaules kara

Dzimis kurzemnieks, Krišs Deķis bērnībā dzīvojis Blīdenē, mācījies Blīdenes pamatskolā, pēc tam Rīgas Skolotāju institūtā, iedvesmu gūstot pie Jēkaba Vītoliņa, bet vēlāk Konservatorijas jaundibinātajā kordiriģēšanas nodaļā pie Pētera Rības. Jau 1937. gadā kordiriģents arī pats uzsāka veiksmīgu skolotāja karjeru, no 1937. gada līdz 1939. gada septembrim strādājot Ropažu pagasta sešklasīgajā pamatskolā par mūzikas skolotāju un audzinātāju. Darbs ar bērniem Krišam Deķim vedās no rokas jau kopš jaunības dienām. Varbūt tāpēc, ka pats bija cēlies no kuplas septiņu bērnu ģimenes.

Darbs Ropažos deva ne tikai pieredzi, bet arī iedvesmu doties tālāk pa dzīves un profesionālās izaugsmes taku, atstājot aiz sevis redzamas pēdas mūzikas un pedagoģijas laukā un vairākus pateicīgus sekotājus. Pats Krišs Deķis savā autobiogrāfijā raksta: “Savā pirmajā darbavietā Ropažos nodibināju pūtēju orķestri, nopirkām instrumentus. Mācījos pats un mācīju jaunos. [..] Orķestris darbojās arī pēc manas pāriešanas darbā par skolas pārzini uz Carnikavu.”

Kā tad sākās ceļš, kas pedagogu un kordiriģentu atveda uz Carnikavas jūrmalas pusi? 1939. gadā pie Kriša Deķa nokļuva paziņojums, ka Ādažu pagasta Carnikavas ciematā pirmās pakāpes pamatskola (kas nozīmē, ka bērni mācās četrus gadus un tad pāriet uz sešklasīgo pamatskolu) aicina darbā skolas pārzini ar spējām vadīt kori. Krišs nolēma pieteikties amatam, un atbilde nebija ilgi jāgaida – skolotāju gribēja redzēt skolas paspārnē jau 1939. gada vasarā, lai varētu mierīgi sagatavoties jaunajam mācību gadam jaunajā vietā.

Pamatskolas līmenī skolas pārzinis ir karjeras augstākais punkts, un šo amatu K. Deķis ieguva nieka divdesmit gadu vecumā! Kas par milzu atbildību un iespējām! Pateicoties iespējai strādāt gleznainajā Carnikavā, K. Deķis tolaik, iespējams, bija viens no visjaunākajiem pamatskolas pārziņiem Latvijā. Darbs ritēja visai raiti: līdzīgi kā Ropažos, arī Carnikavā jaunieti sagaidīja nesen būvēta skola, atbildība bija liela, jo bez metodiskām zināšanām pamatskolas priekšmetos praksē bija jāizmanto arī apgūtā viela skolas higiēnā, skolturībā, ikdienas darbā jākārto arī visi organizatoriskie un saimnieciskie jautājumi.

Tolaik visās skolās bija arī dzīvokļi skolotājiem. K. Deķa ierašanās brīdī skolā jau dzīvoja ģimene no Limbažiem – Milda Paegle ar māti Annu un vecāko māsu Elzu Siliņu (mūsu slavenā carnikavieša Ulda Siliņa māte). Elza Siliņa pamatskolā strādāja jau no 1925. gada. Pēc kāda laika K. Deķis mija gredzenus ar Elzas māsu Mildu Paegli, tā kļūstot par Ulda Siliņa radinieku. Grāmatas par K. Deķi tapšanas laikā autori intervēja arī Uldi Siliņu. Savās atmiņās “Atskatīties, pasmaidīt” U. Siliņš raksta, ka pirmo reizi Krišu Deķi ieraudzījis savās mājās 1939. gada septembrī, un tā ir bijusi pirmā atrādīšanās pie carnikaviešiem.

Pēc U. Siliņa vārdiem, Deķis bija ļoti apdāvināts mūziķis. Laikam nebija tāda instrumenta, kuru viņš nemācētu spēlēt. Viņš komponēja, diriģēja kori un bija arī draudzes ērģelnieks. Vasaras brīvlaikus Deķis pavadīja, piedaloties Izglītības ministrijas rīkotos angļu valodas kursos pamatskolas skolotājiem, bet savu neatlaidību izmantoja kora mākslas zināšanu apguvē, kad Latvijas Rakstu un mākslas kamera rīkoja pirmos koru diriģentu kursus, kas dēvēti arī par provinces koru diriģentu kursiem. Deķis mācīja citus un nemitīgi mācījās arī pats. Carnikavā šajā laikā norisinājās aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve, kurā K. Deķis vienmēr bija priekšgalā, piedaloties arī labdarības biedrības nama “Ozolaine” sarīkojumos, ko rīkoja gan pati biedrība, gan arī Carnikavas Zvejnieku biedrība, pašā skolā iestudētas lugas. Krišs tika iecelts arī par jūras mazpulka vadītāju.

Darbs Carnikavā Krišam Deķim patika un iedvesmoja, tas izbeidzās tikai tāpēc, ka 1940. gada 1. martā Deķis uzsāka obligāto karadienestu Latvijas armijā, kad Carnikavas kāpas un Gaujmalu nācās pamest.

Kara laiks Deķim nesa daudz pārbaudījumu un traģēdiju, bet Carnikava viņam vienmēr bija atgādinājums par dzīves un mūža krustcelēm un to, cik ļoti mūsu tauta ir atkarīga no svešu varu pēdām, ko tās atstāja mūsu zemē.

Karš, izsūtījums, darbs un nezaudētas cerības

Pirmo reizi pamest Carnikavu slavenajam skolotājam un kordiriģentam Krišam Deķim nācās 1940. gada 1. martā, uzsākot obligāto karadienestu Latvijas armijā. Pienākot 1940. gada 17. jūnijam, K. Deķis piedzīvoja komunistu izveidotās armijas likvidēšanas komisijas darbību. Dienesta laiks aizritēja Alūksnes kazarmās. Kad 1941. gada 22. jūnijā sākās karš, Sarkanās armijas korpuss atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Kareivjus ar vilcienu veda uz Krievijas pusi, bet, tā kā pavisam nesen bija piedzīvota cilvēku izsūtīšana, Krišs kopā ar vēl diviem karavīriem kopējā dezertēšanas viļņa plūsmā aizbēga. Viņi izlēca no vilciena un pa mežiem devās māju virzienā. Šis viens no liktenīgajiem dzīves pavērsieniem notika 1941. gada 3. jūlijā.

K.Deķis stāstījis savu bēgšanas stāstu savam kara laikā jauniegūtajam radiniekam – carnikavietim Uldim Siliņam. Sākumā bēgļiem esot laimējies, bet pēkšņi viņus sagūstījuši uz austrumiem bēgošie sarkanarmieši, kas ātri sapratuši, ka viņu priekšā stāv dezertieri, tāpēc bēgļus, arī Krišu Deķi, veduši uz nošaušanu. K. Deķi no nāves briesmām izglābis kāds vezumnieks, kurš pēkšņi parādījies pie apvāršņa. Tas ārprātīgā ātrumā drāzies pa ceļu un kliedzis: “Leciet ratos!” Krišs tā arī izdarījis un izsprucis no nāves. Var tikai minēt, ko šajā brīdī juta nākamais slavenais diriģents.

Nedēļas laikā K. Deķis nokļuva līdz Rīgai, tur atjaunoja skolas pārziņa dokumentus un 14. jūlijā atgriezās Carnikavā, kur, pēc carnikavieša U. Siliņa atmiņām, jau 27. jūlijā tika pārglabāti čekistu nogalinātie karavīri. “Pie šķirstiem, kas pārsegti ar Latvijas karogiem, stāv partizānu goda sardze (pašaizsardzības vienības pārstāvji?), labdarības biedrības un skolēnu pārstāvji ar saviem karogiem. [..] Pavadītāju ir ļoti daudz. Labdarības biedrības kori vada K. Deķis.” Šādi vienu no K. Deķa pirmajiem kara uzdevumiem karastāvokļa pārņemtajā Carnikavā atceras U. Siliņš.

Siliņš stāsta, ka vācu okupācijas laikā K. Deķis turpināja strādāt Carnikavas pamatskolā par skolas pārzini. Viņš dzīvoja savā dzīvoklī, bet viņa nākamā sieva ar māti – citā. Reizēm viņš ienācis ciemos pavakariņot. Carnikavā tolaik darbību atsāka Labdarības biedrības jauktais koris, kuru vadīja Deķis. Skolā tajā laikā vairs nedarbojās ne mazpulki, ne arī skauti, bet K. Deķim kā skolas pārzinim tika uzdots nodibināt jaunu vācu jaunatnes organizāciju “Latviešu jaunatnes organizācija”. Kā atceras U. Siliņš, jaunajai organizācijai piekrišana bija visai maza.

Par šo laiku ir atrodams raksts vācu okupācijas presē, kurā minēts par arodbiedrības pārstāvjiem provincē. Krišs Deķis ir pieminēts, minot Rīgas apriņķa Carnikavas 1. pakāpes pamatskolu Ādažu pagastā. Tas liecina, ka K. Deķis vācu okupācijas laikā pastāvīgi ir dzīvojis Carnikavā.

1943.gadā K. Deķis mija gredzenus ar Mildu Melāniju Paegli, un 1944. gada 13. aprīlī viņu ģimenē piedzima meitiņa Maruta. K. Deķa jaunā sieva strādāja par pārdevēju, piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē, dziedāja korī, jo bija labas alta balss īpašniece.

Krišam arī kara apstākļos uz kādu laiku 1943./1944. mācību gadā izdevās sākt mācības Rīgas Valsts mūzikas skolā, bet visu izjauca frontes tuvošanās. U. Siliņš atceras, ka K. Deķis skolas kapličā izraka bedri, kurā ielika kastes ar mātes bibliotēku.

1944.gadā pie Carnikavas baznīcas piebrauca kravas automašīna, vācu karavīri bija klāt pēc baznīcas zvana. Punktu visam pielika regulārās vācu armijas daļas ienākšana skolā. Deķis tika izlikts ārā – skola bija armijas rīcībā.

Krišs nolēma iet pretošanās ceļu un pievienojās kureliešiem, arī vēlāk palika Latvijā un 1950. gada 5. augustā tika apsūdzēts par dezertēšanu no Sarkanās armijas, pievienošanos vācu okupantiem, iestāšanos organizācijās “Dzimtenes sargi” un “Latviešu jaunatne”, speciālu kursu pabeigšanu un nodaļas vadīšanu Carnikavā, bēgšanu uz Kurzemi un iestāšanos Kureļa bataljonā. Izsūtījumā Krišs Deķis pavadīja sešus gadus.

Pēc atgriešanās no Sibīrijas slavenais diriģents tika uzaicināts par Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora diriģentu (1957.–1967.). Viņa darbības laikā koris kļuva pazīstams arī kā patstāvīga koncertvienība, kas piedalījās vairākos latviešu komponistu autorkoncertos un uzstājās gan daudzviet Latvijā, gan arī plašajā Padomju Savienībā.

Deķa pirmā sieva Milda Deķe ar meitiņu un viņas māsas Elzas Siliņas ģimeni 1944. gada decembrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju un tad uz Austrāliju. Sekoja kara izraisīta ģimenes traģēdija – laulības šķiršana. Ar savu “Carnikavas ģimeni” K. Deķis satikās tikai 1972. gada septembrī, satiekot nu jau 28 gadus veco meitu Marutu. Austrālijas latviete atminas, ka katrā mājā, kur viņa ciemojās, viņai piedāvāti nēģi.

Ne represijas, ne ierobežojumi, ne ģimenes traģēdija neskāra K. Deķa kā cilvēka, mūziķa un pedagoga pārliecību dzīvot un strādāt ar prieku un pēc labākās sirdsapziņas. Viņš vienmēr nodevās darbam ar apbrīnojamu pašaizliedzību un aizrautību, viņš, kurš kādu laiku dzīvoja un strādāja, esot carnikavieša statusā.

Rakstā ir izmantoti grāmatas “Krišs Deķis. Skolotājs un diriģents prievītē” materiāli. Pateicos par papildu informāciju un materiāliem vienam no grāmatas autoriem – Matīsam Tučam!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.