Menu
 

Māksliniece Ilze Raudiņa Ādažos: Ciešanas un pārdzīvojumi liek novērtēt visu, kas mums ir Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Vertikāle, tiecība augšup, pārpasaulīgums, gaisma un pieskaršanās dievišķajam… Lai kādos vārdos mēģinātu ietērpt pārdomas, raugoties mākslinieces Ilzes Raudiņas darbos, ir skaidrs, ka tos caurvij maģisks gars. Klusums, lielums, kas vibrē ārpus vārdiem... Vai tie būtu domīgi un nedaudz skumīgi eņģeļi, pavasara enerģijā vizuļojoši, koši sārti rudzu lauki vai dzīvesprieka pilnie bērzi.

“Nemateriālā, plašā pasaule mani ļoti saista, un vislabāk es to sajūtu un redzu dabā, notikumos, cilvēcīgos pārdzīvojumos, attiecībās, un šos vērojumus man patīk gleznot,” stāsta Ilze Raudiņa. Viņu iedvesmo arī dabas krāšņais raksturs: “Es un daba vai cilvēks un daba ir manas dvēseles pasaules redzējuma paskaidrojums. Saplūdinot abus tēlus kopā, atspoguļojas psiholoģiskie pārdzīvojumi un emocionālie stāvokļi cilvēka dzīvē, kam pamatā ir bailes, sapņainība, ilūzijas, aizdomas, skumjas, skaistums, prieks, ticība, mīlestība.”

Jau sarunas sākumā Ilze atzīstas, ka vairāk radusi izteikties ar krāsām un tēliem, nevis vārdiem, tāpēc ļoti ilgi domājusi, vai piekrist sarunai. Tomēr, saprotot, ka nekas nenotiek nejauši, piekritusi: “Varbūt tā jābūt.” Ilzes talantu pirmā pamanīja viņas zīmēšanas skolotāja Eleonora Menķe, kad Ilze mācījās Līgatnes pamatskolā. Skolotāja mudinājusi Ilzes vecākus apdomāt meitas izglītošanu Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā. Ilze vēl tagad pavisam skaidri atceras mirkli no bērnības, kad tēvs sēdējis pie galda, lasījis laikrakstu “Cīņa” un, ieraudzījis sludinājumu par iestājeksāmeniem Rozentāla Mākslas skolā, uzrunājis Ilzi: “Mēģināsi?” Ilze, pilniem vaigiem pie pusdienu galda ēdot, noteikusi: “Nu jā! Labi! Mēģināšu!” Vasarā tētis ar meitu pie rokas no Līgatnes devās ceļā uz Rīgu, lai vestu viņu uz iestājeksāmeniem prestižajā Rīgas skolā.

Tikpat spilgti Ilze atceras mirkli, kad tētis, ieradies mājās no Rīgas, ģimenei paziņoja jauno vēsti: “Raita, ko mēs tagad darīsim?” viņš teica Ilzes mammai un turpināja: “Viņa ir iestājusies!” Ilze nesen bija beigusi 4. klasi, un doma par mācību uzsākšanu lielpilsētā, tālu no mājām, viņai, kā pati saka, lauku meitenei, šķita visai biedējoša. Prieks par jaunumiem mijās ar savādu satraukumu par jauno dzīvi. Rozentāla skola atradās Mākslas akadēmijas ēkā, bet kopmītnes – netālu no Emīla Dārziņa Mūzikas skolas. Lai no kopmītnēm tiktu uz Mākslas akadēmiju, Ilzes vecmāmiņa veselu nedēļu katru rītu no Ieriķiem brauca uz Rīgu un veda Ilzi uz skolu, lai iemācītu mazmeitai orientēties jaunajā vidē.

Tā, sākot no 5. klases, Ilze dzīvoja kopmītnēs un, lai sazinātos ar tuviniekiem, pieteica tālsarunas. “Sākot no 8. klases, cēlos piecos no rīta, lai ar vilcienu no Līgatnes dotos uz skolu Rīgā. Man bija vienalga, cikos celties, jo ļoti ilgojos pēc ģimenes. Man bija svarīgi atgriezties mājās,” atzīst Ilze. Tā sākās Ilzes ceļš lielajā mākslas pasaulē, kas turpinājās ar scenogrāfijas studijām Mākslas akadēmijas bakalaura zinātņu programmā un Alekseja Naumova un Kristapa Zariņa glezniecības meistarklasi maģistra studiju programmā. Ilze atzīst, ka Aleksejs Naumovs un mākslinieks Edgars Vērpe, viņas klases audzinātājs Rozentāla skolā no 5. klases līdz pat vidusskolas beigšanai, ir divi cilvēki, kuriem viņa ir ļoti pateicīga ne tikai par profesionālajām zināšanām, bet arī par cilvēcīgo atbalstu un pleca sajūtu. Saskaroties ar teātra pasauli, Ilze sapratusi, ka ir tai par jaunu un nesagatavotu un ka tā īsti nav viņai piemērota: “Milzīgu intrigu pasaule.”

– Vai glezniecības pasaulei piederīgie nav pakļauti intrigu spēkam, kā tas ir teātra pasaulē?

– Ir “kastas” tāpat, bet gleznotāji katrs strādā savā darbnīcā un satiekas izstāžu atklāšanās. Mazāk sanāk tāda rīvēšanās.

– Ja mākslas pasaulē ir šīs kastas, kā minējāt, kā jūs tās izjūtat? Jums ir svarīgi, kurai no tām piederat?

– Nē. Es neuzskatu, ka mākslinieks vispār būtu par kādu īpašāks. Katrai dvēselei ir savs ceļš, kas jāiet, katram jādara tas, kas padodas vislabāk. Mākslinieki, kam aizmugurē ir ģimene ar zināmu uzvārdu vai kas vairāk sasnieguši, ieguvuši slavu, – vai tas ļauj justies pārākam? Man tas šķiet smieklīgi un jocīgi. Nomirstam taču visi vienādi, kapā nevaram paņemt līdzi ne pasi, ne pagonas, ne statusu. Nomirstam tādi, kādi esam bijuši pret saviem līdzcilvēkiem. Tāpēc svarīgi, cik līdzjūtīgi, mīloši un pretimnākoši esam.

Mēs nenomirstam ar saviem sociālajiem, dzīves laikā iegūtajiem panākumiem. Kā reiz teicis kāds Austrumu gudrais: “Mīli, jo viss drīz pāries!” Dzīve uz šīs zemes ir tik ārprātīgi īsa, tādēļ tik bezjēdzīgi šķiet sadomāties un tērēt enerģiju, domājot, ka esi kas vairāk… Ja satieku tādus cilvēkus, sastingstu. Nesaprotu, kā uz to reaģēt, pārvēršos par sālsstabu. Paklanos un eju tālāk. Mums katram uz šīs planētas ir sava vieta, un neviens nav pārāks par otru.

– Kā jūtaties Ādažos?

– Ļoti labi. Šo vietu esmu iemīlējusi, pateicoties cilvēkiem. Caur Valdorfa skolu un citiem šeit satiktiem cilvēkiem, piemēram, privātskolēnu vecākiem. Katru reizi, kad kādu satieku, domāju: o, vēl viens foršs cilvēks! Un vēl viens! Man šķiet, ka Ādažos tiešām sakoncentrējušies labi cilvēki. Pirms tam dzīvoju Krimuldā, vēlāk arī Rīgas centrā, bet no turienes gan aizmuku. Prieks, ka te apkārt ir daba – Gauja un meži. Dzīvojot Krimuldā, viensētā, kur apkārt bija trīs hektāri zemes, un vedot uz Valdorfskolas bērnudārzu meitiņu, braucot gar Podnieku daudzstāvu mājām, nodomāju: diezgan spiedīgi te varētu būt dzīvot – visi viens otram tik tuvu.

Bumeranga efekts. Tagad esmu ļoti priecīga, ka varu šeit dzīvot. Svarīgāk par vietu, kur dzīvo, ir līdzās esošie cilvēki. Podniekos ir ļoti atsaucīgi kaimiņi. Ja cilvēkam ir mīloša sirds, tas ir vissvarīgākais; mīlestības pilnu sirdi jūt, lai kādai ticībai cilvēks sekotu. Ja kāds atbalsta pašā grūtākajā brīdī, tā ir vērtība pati par sevi, un nav svarīgi, kādi ir viņa reliģiskie uzskati. Ar saviem priekšstatiem par pasaules kārtību nevienam negribu uzbāzties, jo šī tēma man šķiet ļoti dziļa un personiska.

– Un tomēr – kāpēc jūs saista Pētera Kļavas lekcijas?

– Negribēju to reklamēt, bet, protams, man šķiet visai grūti dzīvot, neinteresējoties par to, kā ir veidota šī realitāte, kas ir Dievs, apziņa. Vissaprotamākās atbildes uz šiem jautājumiem (vai, precīzāk sakot, atbildes, kas saskan arī ar manu intuitīvo izjūtu un izpratni) esmu guvusi Pētera Kļavas lekcijās. Esmu guvusi sapratni arī par pašas piedzīvoto, ka viss ir viens, mēs visi esam vienoti un realitāte ir daudz plašāka, nekā varam sajust ar savām piecām maņām. Mēs esam dievišķas apziņas, kas nes atbildību par to, kā nodzīvo šo dzīvi. Atbildīgi, apzināti, nedarot cūcības, nedarot otram pāri.

To, ka realitāte ir plašāka par to, ko redzam, izjutu jau sen. Manas saknes ir Ieriķos un Līgatnē, bet mana sirds ir Kurzemē. 90. gadu sākumā, kad atvēra robežu aiz Kolkas raga un padomju karaspēks aizgāja, man bija iespēja doties uz klasesbiedrenes lauku mājām Sīkragā. Šī vieta man norāva “jumtu”, sirdsdarbība paātrinājās, sapratu, ka šī ir mana vieta, mana Indija. Kopš tā laika es tur braucu katru gadu. Vienalga – ziemā vai vasarā. Daudz staigāju pa mežu, kāpām, gar jūru. Pirms 24 gadiem, kādā septītajā dienā, tā staigājot dabā, pēkšņi nejutu ne aukstumu, ne vēju. Skatījos uz kukaini, zāles stiebru un jutu, ka viss ir viens. Tāds kā satori brīdis.

Citi šādu mirkli varbūt sasniedz, apzināti meditējot. Brīdis, kad viss prāta uzslāņojums, ko dzīves laikā uzsūc no vecākiem, sabiedrības, skolas, vides, ar pieredzi un bailēm, izzūd, un tu saproti, ka esi daļa no visa, ka esi tas, uz ko skaties. Atbrīvojies no ego čaulas, apzinoties, ka esi kas vairāk un plašāks par to, no kā esi saķepināts dzīves laikā. Tā sākās mani garīgie meklējumi, jo jutu, ka piedzīvotais mirklis bija lielāks par mani pašu… Tā es gribētu justies ik dienas, kas, protams, laika steidzīgajā ritējumā nav iespējams, bet esmu laimīga, ka kaut ko tādu piedzīvoju. Kad reiz slīdēju garām TV ekrānam, kurā tobrīd rādīja “Šeit un tagad” ar Pēteri Kļavu, sastingu, jo dzirdēju, ka tiek apspriestas tēmas, kas mani neatstāj vienaldzīgu. Tā arī turpinu izzināt Visumu vēl aizvien. Pēteris Kļava min šādu līdzību: jūra saprot, ka nav vilnis, bet vilnis domā, ka ir vilnis, un neapzinās, ka ir jūra.

– Ja reiz Pēteris Kļava, tad noteikti esat lasījusi arī Sogjalas Rinpočes “Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu”. Ko domājat par tajā vēstīto, ka jau dzīves laikā ļoti apzināti sava apziņa jāgatavo miršanas brīdim?

– Man šķiet, ka šī ir viena no svarīgākajām dzīves mācībām. Mēs visi nomirsim, neizspruks neviens. Un, lai šajā mirklī labāk orientētos, vērtīgāk ir zināt nekā nezināt. Nepostulēju, ka esmu kaut ko samācījusies, bet man šķiet svarīgi to zināt, kā arī mācīties. Runājot par mācīšanos vispār… Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka caur ciešanām un pārdzīvojumiem visvairāk iespējams mācīties un kļūt līdzjūtīgākiem, saprotošākiem. Ir cilvēki, kas ļoti nocietinās pēc pārdzīvojumiem un sāpēm, bet, manuprāt, ciešanas un pārdzīvojumi liek ļoti novērtēt visu, kas mums ir, visu labo, pa īstam novērtēt “šeit un tagad” brīdi. Kad esi kā no pelniem atdzimis, novērtē visu, kas ir apkārt, – brīdi, kas ir dots, un mācies.

– Kā jums patīk pedagoģiskais darbs?

– Pedagoģiskais darbs ir dalīšanās, un arī dalīties ir jāmāk. Viens ir mācēt gleznot, bet pavisam kas cits – palīdzēt otram. Kāda vieda sieva reiz teica, ka mans ceļš ir arī dalīšanās savās zināšanās. Tajā brīdī vēl īsti to neuztvēru, un tikai pēc laika, kad dzīve mani aizveda līdz pedagoģiskajam darbam, atcerējos. Sākumā stāvēt skolēnu priekšā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā bija ļoti mulsinoši, bet, kad tiku pāri savam biklumam, apjautu, ka tieši skolotājas darbs man ļoti daudz ko iemācījis par ņemšanu un došanu enerģētiskā ziņā. Kad no labākās sirds dod, saņem arī atpakaļ.

Tas ir brīnums, ko pieredzēju. Ļoti intuitīvi jutu katra skolēna ģimeni fonā, kā pieiet un palīdzēt. Piemēram, ja skolēns ir skumjš un nomākts, viņam nekad nevar teikt, ka nesanāk. Ir jāpieķeras mazākajam nieciņam, kas sanācis, un jāpaslavē. Un kāda audzēkne uzplauka man acu priekšā. Ir bērni, kas ļoti ņem pretī visas zināšanas, – acis spīd, tu tikai dod, un viņi ņem un ņem. Katrā kursā bija sava noskaņa, kas tur valdīja. Kad jutos sevi izsmēlusi, saņēmu piedāvājumu strādāt kādā uzņēmumā par biroja vadītāju. Diezgan ātri sapratu, ka tomēr esmu iekāpusi ne īsti savās kurpēs, tāpēc šobrīd atkal daru to, kas man sagādā vislielāko prieku – gleznoju un divas reizes nedēļā strādāju ar privātskolēniem Ādažos.

– Vai gribētu sevi par savu draugu?

– Jā, bet es pati sev teiktu: “Es ar tevi draudzēšos, ja mazāk baidīsies!” (Smejas.) Bet vispār man vienmēr ļoti paticis laiku pavadīt vienatnē. Līdz 1. klasei dzīvoju Ieriķos. Atceros, kā pavasarī skatījos ārā pa logu un vēroju, kā lēnām kūst lāstekas. No bērnības tāda liela savrupības sajūta. Viena mežā jūtos daudz labāk, nekā izejot cilvēkos. Kad Mākslas akadēmijas laikā ar draugiem sēdējām parkā un viens otram devām iesaukas, mani nodēvēja par gliemezi, jo allaž ierāvos sevī. Arī bērnības iesauka man bija “ezis”, tētis un brālēns mani vēl šodien tā sauc. Šādi atklāties un runāt man nav nemaz tik viegli, bet dzīve ir pārlauzusi un iemācījusi tomēr runāt arī ar svešiem cilvēkiem.

– Jūsu gleznās koki pavasarī ir sārti…

– Jā, bet tādi jau tie arī ir! Kāds cilvēks man reiz teica: “Paldies, Ilze! Tu man palīdzēji ieraudzīt. Tādas krāsas tiešām ir!” Pirms izsprāgst pumpuri, gaiss ir elektrizēts. Marta beigās jau skatos – jā, viss sākas! Līdz tam daba sevī ierāvusies kā gliemezis, bet tad kokiem parādās sārti violetas līnijas, kas pāriet okera krāsā. Vakara saulē šīs līnijas kļūst vēl spilgtākas. Reizēm man jautā: “Kā tu to izgudroji?” Es neko neizdomāju, tas viss ir redzams! Ja ieskatās, to var redzēt jebkurš, tā nav nekāda maģija. Radītājam ir bijusi bezgala laba humora izjūta, radot bērzus, jo tie uz pārējā fona izskatās kā zaļās vārnas – tādi kā pārāk saposušies, par sevi nez ko sadomājušies, lecīgi, krāšņi – balti, spilgti, ar komiskiem, ķēmīgiem zariem. Brīžiem es pat iesmejos, raugoties uz tiem. Zaļā vārna izceļas uz citu vārnu fona, bērzs – uz citu koku fona.

Jau skolas un vēlāk arī studiju laikā mūs dresēja vērot un ieraudzīt. Lūkoties ainavā un mēģināt tajā atrast to, ko sākotnēji grūti pamanīt. Šāda dresēšana, iespējams, arī noved pie tādas uzasinātas jūtības. Gleznot, nepaceļot sevi virs zemes, nav iespējams. Lai radītu ko jaunu, ir jānorobežojas no tā, ar ko ikdienā esi apaudzis. Gleznot nav iespējams ar tādām bruņām, kādas uzvelkam, ejot uz banku. Bruņas ir jānomet.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.